Rīgas radio un televīzijas tornis (pazīstams arī kā Zaķusalas televīzijas tornis) ir vienlaidus brīvi stāvoša metāla tornis Latvijas galvaspilsētā Rīgā, Zaķusalā. Torņa augstums ir 368,5 metri, un tas ir ne tikai augstākais Baltijas valstīs, bet arī visā Eiropas Savienībā un trešais augstākais Eiropā. Torņa celtniecība tika uzsākta 1979. gadā, un fiziskā celtniecība tika pabeigta 1984. gadā, tomēr turpinājās torņa aprīkošana un tikai 1985. gada decembrī no torņa testa režīmā tika uzsākta televīzijas apraide. Pastāvīga televīzijas signāla pārraide tika uzsākta 1986. gada 30. decembrī. Pilnībā celtniecības un montāžas darbi tika pabeigti tikai 1989. gadā.
Arhitekti Kims Nikuradze, Nikolajs Sergijevskis, Viktors Savčenko
lv.wikipedia.org
Šodien Rīgas siluets nav iedomājams bez radio un televīzijas torņa Zaķusalā. Taču šis tornis no citiem tipveida torņiem atšķiras ar savu individualitāti un izteiksmīgumu. 1972. gada beigās, lai sniegtu rekomendācijas torņa celtniecībai, no PSRS Sakaru ministrijas Vissavienības Valsts projektēšanas institūta tika uzaicināts galvenais inženieris M. Škuds un galvenais speciālists I. Ostrovskis. Pirms viņu atbraukšanas jau bija izvēlētas vairākas vietas, kurās varētu būvēt televīzijas torni – gan Bābelītes ezera apkaimē, gan Berģu kalnā, gan Ulbrokā. I. Ostrovskis un M. Škuds uzsvēra, ka televīzijas torņi vairs netiekot būvēti tikai kā tehniskas būves, bet arī kā tūrisma objekti ar skatu laukumu un restorānu. Tam jāatrodas Rīgas centrā, un vispiemērotākā vieta, viņuprāt, esot uz kādas salas pilsētas centrā, kuru viņi redzējuši, braucot no lidostas. Tā izrādījās Zaķusala.
Ģeoloģiskais slēdziens norādīja, ka cietais pamats, uz kura balstīt celtni, atrodas tikai 25 metru dziļumā, tādejādi sadārdzinot un sarežģījot būvniecību, bet atkāpties vairs nevarēja – valdība jau bija akceptējusi celtniecību.
Nākamais posms bija saistīts ar torņa dizaina izvēli. Celtnes skices projektu izstrādāja PSRS Sakaru ministrijas Vissavienības Valsts projektēšanas institūtā. Vizuālā risinājuma autors ir gruzīnu arhitekts K. Nikuradze. Tajā laikā visur – gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Maskavā un Berlīnē – būvētie bija ļoti līdzīgi dzelzsbetona torņi. Atšķirīga bija tikai to augšējā daļa. K. Nikuradze uzskatīja, ka vajadzētu būvēt tērauda torni, jo tādējādi tam varētu būt izteiksmīgāks izskats. Tomēr, lai izvēlētos, tika uzzīmēti pieci projekti, kā arī izgatavoti tiem maketi. Projekta galīgo variantu izvēlējās Rīgas arhitekti Gunāra Asara vadībā.
Gunārs Asaris pieprasīja, lai nedaudz tiktu koriģēts makets un torņa kājas jeb balsti būtu atsegti visā to garumā. Sākotnējā variantā siluets bijis „slaidāks”, bet, lai uz torņa varētu izvietot mobilo sakaru antenas, to pārveidoja nedaudz „druknāku”.
Vispārējos celtniecības darbus veica Rīgas Rūpniecības celtniecības trests, izmantojot gan Sāremas dolomītu, gan Karēlijas granītu, gan metāla konstrukcijas, kas gatavotas Čeļabinskā. Unikālo metāla torni montēja Sankt-Pēterburgas Ziemeļrietumu metālkonstrukciju montāžas trests. Metāla televīzijas torņiem ir savas priekšrocības un trūkumi. No metāla iespējams veidot dažādus oriģinālus risinājumus, bet tas ir dārgāk, nekā, piemēram, izmantojot dzelzsbetonu, un tad ir nepieciešama antikorozijas apstrāde.
Būvniecības sākumposmā tika likti torņa pamati. Zem katra torņa balsta tika iegremdētas 20 dzelzsbetona caurules jeb čaulpāļi, kas 24-27 m dziļumā balstās dolomīta slānī. Čaulpāļi ar speciālu tehniku tika ievibrēti zemē. No tiem izgrāba zemi un piepildīja ar betonu.
No Čeļabinskas pa dzelzceļu līdz Saulkalnes stacijai pienāca mezgli jeb metāla posmi, kas bija divus metrus augstas metāla kastes. Tos ar treileriem naktīs pārveda uz Zaķusalu, kur ar krānu izkrāva un pa trim sametināja uz zemes izvietotā rotējošā konduktorā. Lai nodrošinātu kvalitatīvu metinājumu, notika rūpīga metālkonstrukciju metināšanas darbu kvalitātes pārbaude. Visas šuves 100% tika pārbaudītas ar ultraskaņas metodi. Bez tam daļu šuvju (aptuveni 30%) pārbaudīja ar portatīvu rentgena iekārtu. Šo pasākumu rezultātā šobrīd var garantēt ļoti augstu ticamību, ka nekādu metinājuma defektu nav. Pēc tam šos sametinātos mezglus, kas sastāvēja no trim pamatmezgliem, cēla ar celtni augšā un ar konduktoru palīdzību uzlika savā vietā, nofiksēja ar ķīļiem, metināja jau no pārvietojama tiltiņa.
Lai nodrošinātu būvniecības gaitā torņa stabilitāti un balstu līknes atbilstību projektā paredzētajai formai, bija nepieciešama ģeodēziskā kontrole. To veica divas organizācijas – Rīgas Politehniskā institūta (pašreiz Rīgas Tehniskā universitāte) Ģeodēzijas katedra un Latvijas celtniecības ministrijas apakšstruktūra. Reizi gadā tika aicināts no Maskavas Ostankinas kompleksa galvenais ģeodēzists, kurš balstoties, uz savu pieredzi, veica mērījumus. Iegūtie rezultāti vienmēr bija vienādi ar abu Latvijas organizāciju veiktajiem mērījumiem. Tornis tika samontēts ar ļoti augstu precizitāti, un novirzes no projekta ir mērāmas dažos milimetros.
Celtniecības gaitā tika kontrolēta torņa pamatu sēšanās montāžas laikā. Būvējot tornis kļuva arvien smagāks, dolomīta slānis apakšā vienmērīgi ieliecās, celtniecības darbu beigās ieliekums sasniedza apmēram vienu centimetru. Pamatu nosēšanās nevienmērība nepārsniedz vienu milimetru. Torņa tehniskais resurss ir aprēķināts uz 250 gadiem, un tajā ir paredzētas dažnedažādas iespējamas un grūti prognozējamas ģeoloģiskas, meteoroloģiskas un citas ārējo faktoru ietekmes, tai skaitā 7,5 balles zemestrīce.
Unikāli inženiertehniski risinājumi tika izmantoti antenas daļas montāžā. Ostankinā un citos Padomju Savienībā montētos torņos antenas daļas montēja pa sekcijām, kuras pēc tam ar krānu cēla augšā un tad piemetināja. Rīgas radio un televīzijas stacijas torņa celtniecībā pielietoja pilnīgi jaunu un tajā laikā unikālu metodi – antenas daļu metināja pilnībā uz zemes un montēšana notika ačgārnā kārtībā, tādējādi vispirms samontējot pašu spicīti un pēc tam ar celšanas mehānismiem to cēla ik pa posmiem uz augšu. Uz zemes speciālā stendā metināja klāt katru nākamo posmu – tas ir, antenu „audzēja” no augšas uz apakšu. Un tas notika tad, kad torņa balsti bija samontēti tikai daļēji, jo torņa celtnis varēja samontēt balstus tikai līdz 107 m augstumam. Tālākai montāžai izmantoja celtni, kurš bija uzmaukts uz antenas daļas.
Arī torņa starpstāvi tika celti augšā ap šo antenas daļu, vispirms samontēti uz zemes un tad ar pacelšanas sistēmu pacelti augšā un tur piemetināti. Torņa antenas daļa balstās uz tā saucamo centrālo karkasu, kurš tagad sākas 88 metru augstumā. Kad tika montēts pēdējais antenas daļas posms un zem tā arī centrālais karkass, tad visa šī konstrukcija, kuras masa bija aptuveni 500 tonnu, tika izbīdīta par šiem 88 metriem uz augšu. Izbīdīšanu uzsāka 1984. gada 2. novembrī, bet 13. novembrī tornis sasniedza projekta augstumu 368 metrus.
Pēc tam ļoti sarežģīta celšanas operācija bija centrālās daļas apšuvuma celšana, kas bija gatavots no speciāla metāla – kartena. Tas tika sametināts uz zemes, un tad šīs 27 metrus augstās „kartes” cēla augšā.
Kas tad izmainījies, uzceļot jauno Zaķusalas televīzijas torni? Vispirms divkārt palielinājusies radio un televīzijas drošās uztveršanas zona ap Rīgu un valsts centrālajā daļā. Turklāt būtiski pieaugusi iespēja uzstādīt vairāk raidītāju un citas nepieciešamās iekārtas. No pilsētbūvnieciskā viedokļa tornis ir vēl viens veiksmīgs akcents pilsētas panorāmā.
www.tvtornis.lv