Veismaņu muiža (vācu: Weißenstein) ir historisma stilā celta muižas kungu māja, kas atrodas Cēsu novada Vaives pagastā. Muižas ēkas un apkārt esošais parks ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis.
Pašreizējā apbūve veidojusies 18. gadsimta otrajā pusē. Ēkas simetriski izkārtotas ap taisnstūrveida pagalmu. Tā vienā galā ir divas saimniecības ēkas, ar vārtiem vidū, bet otrā – kungu māja. Saglabājusies 1908. gadā celtā mūra kungu māja, bet vecā koka ēka sabrukusi.
Vēsture
Muiža rakstiskajos avotos pirmo reizi minēta kā Tulmēnu muiža Pārdaugavas Livonijas hercogistes laikā, kad 1585. vai 1586. gadā tā dāvināta Heinriham Lodem. Zviedru Vidzemes laikā tā 1630. gadā bija grāfa Uksenšernas īpašums. Pēc Lielā Ziemeļu kara tā tika pievienota Priekuļu muižai. 1770. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna II agrāko Lodes muižu (Lodenhof) piešķīra turku kara varonim ģenerālim Otto Veismanim fon Veisenšteinam, pēc viņa nāves to 1773. gadā mantoja viņa brālis inženieris Gustavs Emanuēls Veismanis fon Veisenšteins, kas to atstāja mantojumā savai meitai Šarlotei, kas bija precējusies ar majoru Pēteri Aleksandru fon Ekesparri. 19. gadsimta sākumā kungu mājai uzbūvēts portiks un mezonīns, izmainīts plānojums, iebūvēti jauni logi un durvis, izveidota jauna interjeru apdare. Šos pārbūves darbus veicis vietējais namdaris Dāvids.
1830. gadā muižu savā īpašumā ieguva Johans fon Blankenhāgens. Viņš izveidoja ainavu parku ar tālām skatu perspektīvām. 1908. gadā veco muižas ēku apšuva ar dēļiem, piebūvēja jaunu mūra dzīvojamo ēku un abas ēkas savienojošu galeriju. Muižas kompleksā bija saimniecības ēkas – klētis, stallis, siernīca, putnu māja u.c. Sākotnēji muižā bijuši augļu un sakņu dārzi, aiz kungu mājas izveidoti dīķi. 1920. gada zemes reformas laikā 1922. gadā muižas zemi sadalīja jaunsaimniecībās.
Muižas komplekss
- Muižkunga māja
- Muižnieka dzīvojamā ēka
- Aitu kūts, vēlāk kalpu māja
- Klēts
- Parks
- Ratnīca
- Saimniecības ēka
- Stallis
lv.wikipedia.org
Senais nosaukums: Weißenstein
Arhitektūras stils: historisms
Muižas komplekss 17. gs. sastāvēja no koka ēkām. Pašreizējā apbūve veidojusies 18. gs. 2. pusē. Ēkas simetriski izkārtotas ap taisnstūrveida pagalmu. Tā vienā galā ir divas saimniecības ēkas, ar vārtiem vidū, bet otrā – kungu māja – guļbūve. Tā pirmo reizi pārbūvēta 19. gs. 1. ceturksnī, kā rezultātā uzbūvēts portiks un mezonīns, izmainīts plānojums, iebūvēti jauni logi un durvis, izveidota jauna interjeru apdare. Šos pārbūves darbus veicis vietējais zemnieks Dāvids. Nākošā lielā pārbūve notiek 1908. gadā, kad ēku apšuj ar dēļiem, piebūvē jaunu mūra dzīvojamo ēku un abas ēkas savienojošu galeriju. Pašlaik saglabājusies šī mūra ēka, bet vecā kungu māja sabrukusi. Kompleksā ir saimniecības ēkas – klētis, stallis, siernīca, putnu māja u.c. Jau sākotnēji muižā ir augļu un sakņu dārzi, aiz kungu mājas izveidoti dīķi. Ainavu parku ar tālām skatu perspektīvām izveidojis fon Blankenhāgens 19. gs. sākumā.
Muižā notiek atjaunošana.
(K. Veinberga, J. Zviedrāns)
Bijušie īpašnieki:
Poļu karalis Stefans Batorijs 1585. vai 1586. gadā muižu, tajā laikā sauktu par Tulmēnu, atdeva Heinriham Lodem, kuram tā piederēja līdz 16. gs. beigām. Viņa laikā to sauca par Lodes muižu. Savukārt zviedru valdība, iespējams, muižu atņēma tās toreizējam īpašniekam, jo 1630. gadā tā bija grāfa Oksenšterna īpašums. 18. gs. muiža piederēja valstij un tika pievienota Priekuļu muižai. 1770. gadā Katrīna II šo īpašumu piešķīra ģenerālim Otto fon Veismanim-Veisenšteinam un tā ieguva Veismaņu muižas nosaukumu, un turpmāk eksistēja kā patstāvīgs īpašums. Šīs dzimtas īpašumā muiža ir līdz 1830. gadam, kad tā nokļūst Johanna fon Blankenhāgena īpašumā un līdz 1920. gadam pieder šai dzimtai. 1922. gadā muižu sadalīja.
www.vietas.lv