Ozolmuižas (Lappier) pils celta 18. gadsimta beigās grāfam Georgam Johanam Mellinam. 1889. gadā pilij veidota piebūve – grāfa kabinets. Pēc mantojuma dalīšanas, 1782. g. Ozolmuiža un Skujene pārgāja Kārļa Gustava Mengdema meitas Karolīnes Filipīnes īpašumā, precējusies grāfiene Mellina. Pēdējais muižas īpašnieks grāfs Kurts fon Mellins. un šīs dzimtas īpašumā muiža palika līdz 20. gadsimta sākumam. No 1952. gada muižā atrodas Ozolu lauksaimniecības skola, bet no 1993. gada Ozolmuižas pamatskola.
www.zudusilatvija.lv
Ozolmuižas pils (vācu: Lappier) ir muižas kungu māja, kas atrodas Ozolmuižas ciemā, Alojas novada, Brīvzemnieku pagastā, pie Lielā Ozolezera un Mazā Ozolezera, autoceļu V112 (Puikule–Rencēni–Vēveri) un V164 (Igaunijas robeža–Mazsalaca–Vilzēni–Dikļi) krustojumā. Ozolmuižas pilī pašlaik atrodas Ozolu pamatskola.
Ozolmuižu latviski nereti dēvē arī par Ozolu muižu, vāciski muiža saukta par Lappier, Lappyer, Lapgerve u.c.
Vēsture
Pirmās ziņas par Ozolmuižas pils īpašniekiem – Koskuļu dzimtu, kuriem arī piederēja Koskuļu muiža un Stumpenes pusmuiža (vēlāk nosaukta par Kalnamuižu), rakstītajos avotos sastopams jau 14. gadsimta sākumā. Tā piederējusi Korfiem un Ungerniem.
1658. gadā muižas īpašnieks bija Otto fon Mengdens. Mengdenu dzimtas muižā valdīja līdz 18. gadsimta otrajā pusei. Pēc Kārļa Gustava Mengdema mantojuma dalīšanas 1782. gadā Ozolmuiža un Koskuļu (Skujpālenes) muiža pārgāja viņa meitas Karolīnes Filipīnes īpašumā, kas bija precējusies ar grāfu Georgu Johanu Mellīnu (1746–1806). Tagadējā muižas kunga māja uzcelta G. J. Mellīna valdīšanas laikā, uzskata, ka viņš pats šo ēku ir projektējis. Uz muižas pili veda trīs simetriskas alejas un ezera krastā izveidoja laivu piestātni.
No 1866. gada līdz pat savai nāvei 1908. gadā muižā saimniekoja G. J. Mellīna mazdēls Kārlis Augusts Ferdinands Mellīns (1835–1908), 19. gadsimtā ēku paplašināja, 1889. gadā uzcēla piebūvi – grāfa kabinetu. Augusts Mellīns apglabāts Dikļu kapos, un vēl šobrīd pie viņa kapa aplūkojams melnā marmora plāksne ar uzrakstu. Viņa vecākais dēls Kurts Augusts Mellīns (1883–1946) mantoja muižu, bet pēc 1920. gada zemes reformas viņa apsaimniekošanā palika tikai muižas centrs un 50 ha zemes. 1939. gada vācbaltiešu izceļošanas laikā Mellīnu ģimene aizbrauca uz Vāciju.
Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā Vērmahts Ozolmuižas pilī iekārtoja kara hospitāli, ko gan nepaguva izmantot. Pēckara gados četrās pils telpās darbojās nespējnieku nams, pārējā daļa ilgstoši netika izmantota.
No 1952. gada Ozolmuižas pilī darbojās skolas, kas mainījušies nosaukumi:
- Alojas lauksaimniecības mehanizācijas skola
- 5. lauku profesionāli tehniskā skola
- 55. profesionāli tehniskā vidusskola
- Ozolu lauksaimniecības skola
- Ozolu arodvidusskola
- Ozolmuižas pamatskola (no 1993. gada)
Arhitektoniskais mākslinieciskais raksturojums
Ozolmuižas pils, kuras veidolā skatāms daudzas Rīgas agrīnā klasicisma skolas un K. Hāberlanda rokraksta pazīmes, pieder tai celtņu grupai, uz kuru ar pilnām tiesībām var attiecināt apzīmējumu "pils". Celtnes arhitektoniskās bagātībā, dekora daudzveidība, un interjeru stilistiskā izsmalcinātība padara šo celtni līdzās citām tā laika šedevriem par vienu nozīmīgākajiem sava laika arhitektūras pieminekļiem.
Ozolmuiža pils bija celta kā apjomīga divstāvu ēka ar augstu, masīvu mansarda jumtu. Muižas pils pagalma fasāde bija veidota kā galvenā, arhitektoniski interesantāka celtnes daļa ar abos galos izvirzītiem rizalītiem un nelielu atiku (sienas daļa virs vainagojušās dzegas, kas pilnīgi vai daļēji aizsedz jumtu) virs centrālajām ieejas durvīm. Virs galvenās ieejas durvīm 1794. gadā uzbūvēts balkons, kura vietā vēl 1793. gadā Broces zīmējumā ir redzams tikai lielākā izmēra logs. Kā liecina Broces zīmējums, pils galos sākotnēji atradās tai simetriski piebūvēti mūra vārti un abās pusēs izbūvētām nišām. Šo vārtu funkcionālā lietderība ir stipri apšaubāmā un to galvenais uzdevums, acīmredzot, bija akcentēt parādes pagalma noslēgto raksturu un veidot pakāpenisku pāreju no varenā mūra muižas pils uz apkārtējo koka apbūvi un vārtu žogu.
Arhitekta uzmanību ievērojami vairāk saistījusi pils galvenā pagalma fasāde, kurā, savukārt, visrūpīgāk bija izstrādātas tieši abu sānu rizalītu (dekoratīvs elements) daļās. Bez sienas plakni ap logiem sadalīja lizēnu (dekoratīvs elements) veidots ierāmējumus, bet fasādes daļu starp pirmā un otrā stāva logiem dekoratīvs reljefs ar arkādi. Ar reljefi veidotiem lauru lapu festonu (dekoratīvs elements), kas apvija ovālu logu atvērumu, bija rotāta rizalītus vainagojoša frontona plakne.
Muižas pils logi, kuri pirmā stāvā līmenī bija lielāki nekā otrajā stāvā, bija ierāmēti ar nedaudz izvirzītu apmetumā veidotu apmali. Pagalma fasādes pamata korpuss otrā stāva līmenī šīs apmales forma bija nedaudz sarežģītāka un virs loga ailēm tā bija veidota kā apļu rinda. Celtnes galvenā ieeja bija uzsvērta ar izvirzītu apmaļu ierāmētām lizēnām (dekoratīvs elements), kas abu stāvu augstumā ietvēra ēkas vidējo asi un balkonu. Lizēnu augšdaļā reljefi veidota ziedu vītne, bet dzegas vietā – lizēnu joslā dekoratīvi izcelta dentikulu (dekoratīvais elements) josla.
Ēkas vidusdaļu pagalma fasādē telpiski uzsvēra arī nelielā pakāpj veida antīkā ar reljefi veidotu Mellīnu dzimtas ģerboni. Celtnes jumts logu forma bija atšķirīgas. Ja mansarda jumta stāvajā apakšējā plaknē izbūvētos logos rotāja trīsstūrveida frontoni, tad lēzenajā augšējā plaknē izbūvētie logi bija mazāki un veidoja apļa formu. Katrā jumta pusē bija simetriski izvietoti četri lodziņi, no kuriem divi atradās stāvajā, bet divi lēzenajā daļā.
No sākotnējās apdares svētku zālē saglabājies krāsaina mākslīga marmora un stuka (mākslīgs materiāls, no kura veido tēlniecības darbus arhitektūras detaļām) apmetums, kurā izveidoti ovāli medaljoni, antīko filozofu portreti un akantu spirāļu ornamenti. Apmetuma meistars bija ieceļotājs no Bohēmijas Karls Kolopka, kas 18.–19. gadsimta mijā darbojās netika Vidzemē, bet arī Igaunijā, izgreznodams muižu interjerus. 19. gadsimta beigās veiktās pārbūves laikā Ozolmuižu paplašināja, izjaucot tās simetrisko fasādes kompozīciju, taču pārveidojumu autors respektēja sava priekšgājēja veikumu un piekalpoja jaunos apjomus un to dekoru klasicisma stilistikai. Toties interjeru viņš atļāvās bagātināt ar neostilu (vēsturisko stilu formu lietojumu ārpus to hronoloģiskajām robežām) estētikai raksturīgu apdares motīvu un formu polifoniju, ko ieguva ar rūpnieciski ražotu glazētu podiņu krāsnīm un kamīniem, ar kasetēm stilizējot renesanses griestu veidolu, bet ar papīra tapetēm un papjēmašē rotājumiem veikli aizvietoja agrākā tēlniecības materiāla – stuka (mākslas veidojums) detaļas, Ozolmuižas ansambļi ainaviskā vērtība ir tā idilliskajā saistībā ar vidi. Ezera krastā ierīkotais parādes un saimniecības ēku komplekss uztverams radikālu aleju un brīvā plānojuma parka ieskautajā šķietami dabiskajā ainavā.
Šeit priekšplāna redzams brūzis, aiz tā dārzs un kunga nama aizmugures fasādē, aiz kokiem lielās klēts jumts, dārza galā pie pagalma skolotājas dzīvoklis, kurš ir arī saimes mājoklis, blakus tam ērbeiģis (mazāka māja, kurā dzīvo kalpu ģimene) un pieliekamais: otrā pusē, no skatītāja pa kreisi, ir muižkunga māja.
Rekonstrukcija
Ozolmuižas pils projekta autors varētu būt bijis tā laika nozīmīgākais Rīgas būvmeistars un arhitekts, tipisks klasicisma stila pārstāvis K. Hāberlands.
1793. gadā Johans Kristofs Broce uzzīmēja muižas ansambļa situācijas plānu un pils abas galvenās fasādes. 1888.–1889. gadā uzcēla piebūvi un pārbūvēja telpas. Pils piebūve, atšķirībā no daudzām citām historisma piļu pārbūvēm nevis centās pakļaut veco celtni sava laika garam, bet – tieši otrādi – pati tika stilistiski pielāgojās esošajai ēkai. Piebūve tika uzcelta muižas pilij līdzīgās proporcijās, izmantojot gan mansarda jumtu, gan arī raksturīgo fasādes dalījumu un kļuva par loģisku tās turpinājumu.
Pēc grāfa Kurta Mellīna pasūtījuma V. Bokslafs veica Ozolmuižas kunga nama pārbūvi, nojaucot 1880. gadu piebūvi un parka pusē pievienot piecu kolonnu portiku. 1917. gadā V.L.N. Boksfoerda birojā sagatavoja jaunu piebūves projektu, kas netika īstenots. Nozīmīgas pārbūves pilī notika arī laikā no 1952. līdz 1955. gadam, kad celtni pielāgoja skolas vajadzībām. Paplašinot muižas otro stāvu, būtiski izmainījās celtnes fasādes elementu proporcijas, tika nojaukta veranda.
lv.wikipedia.org