Ēdoles pils ir viduslaiku pils Ēdolē, vienīgā Kurzemes bīskapijas pils, kas vēl ir lietošanas kārtībā. Pils celta 1264.–1276. gadā. Ēdoles pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Ēdoles pils
Ēdole, Ēdoles pag.,Kuldīgas novads, LV-3310
Darba laiks
Pirmdien – Piektdien 10.00-19.00
Sestdien 9.00–19.00
Svētdien 9.00–18.00
Kontakti
Pils, muzejs
+371 63321251
edolesmuzejs@gmail.com
edolespils@gmail.com
Kafejnīca Pilskrogs
+371 29184721
pilskrogs@inbox.lv
Ēdoles pils ir lieliska vieta dažādu pasākumu organizēšanai – kāzām (pilī ierīkota speciāla zāle, kur jaunais pāris var dejot savu pirmo kāzu valsi), salidojumiem utt.
Muzejs
Viduslaiku pils muzeja pastāvīgā ekspozīcijā apskatāmi: baltā, sarkanā, zaļā zāle, bibliotēka, torņa apaļā istaba, bērnu rotaļlietu istaba, istaba, kurā aplūkojamas dažādas ekspozīcijas, piemēram, skulptūras, senlaiku pulksteņi, lādītes, kā arī īpaši rokdarbi, un citas viduslaiku pils telpas.
Izstādes
Pils telpās apskatāmas dažādas gleznas, kā arī izstāde, kas ik pa laikam tiek mainīta
[19--] www.zudusilatvija.lv Vēsture
Ēdolē ir vienīgā Kurzemes bīskapijas celtā pils, kura vēl ir apdzīvojama. Pils celta 1264. gadā. Sākumā tā bija Kurzemes bīskapa pils, bet 1561. gadā to nopirka Ulrihs fon Bērs no Hannoveres. Pils atrodas augstā Vankas upītes krastā pašā stāvās nogāzes malā. Stāvais krasts un vēlāk uzpludinātā upīte pili aizsargājusi no vienas puses, tāpēc no pārējām trim pusēm pili norobežojuši gari un dziļi nocietinājuma grāvji, kuri veidojuši regulāru taisnstūri ar 66 un 15 m garām malām. No kādreizējām priekšpils nocietinājumiem gan nekas nav saglabājies, bet pati pils ilgajā pastāvēšanas laikā, kaut vairākkārt cietusi karos un ugunsgrēkos, tomēr allaž atkal atjaunota un pārbūvēta. Pašreizējo izskatu pils visumā ieguva tikai 19. gadsimta 30. gados, kad atbilstoši tā laika gaumei tai tika izveidotas neogotiskas fasādes. Vienlaikus pils pagalmā vārtiem priekšā uzcēla piebūvi, ko balsta smagas akmens kolonnas un velves, kuras patiesībā ir tikai dekoratīvas, jo ir veidotas no koka un apmestas. Tas viss kopumā pili padara mums tik ierasti senatnīgu.
Tomēr zinātājs pils būvķermenī var saskatīt daudzas sākotnējās pils daļas, kuras saglabājušas pirmatnējo veidolu vai vēlākajās pārbūvēs ir tikai nedaudz pārveidotas.
Ēdoles pils veidota kā slēgta četrstūra veida būve ar iekšējo pagalmu. Kaut arī daudzreiz pārbūvēta, tā labi saglabājusi noslēgto viduslaiku raksturu – biezas sienas, dubultpagrabs, velvēts pārsegums, krusta aile. Vispirms uzbūvēts pils ZA korpuss ar Vapeņtorni D stūrī. 16. gs. uzcelti R un D korpusi un apaļš aizsardzības vai Aleksandra tornis.
Pilij vispār ir bijuši četri torņi:
- Vapeņu tornis, uz tā ir ģerbonis.
- Vārtu tornis ar skatlaukumu.
- Aleksandra tornis.
- Tornis, kurš zaudējis savu nozīmi.
Sākumā pilij bijuši tikai divi stāvi un ieroču galerija bēniņos. Visas dzīvojamās telpas atradušās otrajā stāvā. Aizsardzības apsvērumu dēļ durvis un logi galvenokārt bijuši vērsti uz pagalmu, un, lai iekļūtu otrā stāva telpās, visapkārt pagalmam otrā stāva līmenī stiepusies atklāta galerija, uz kuru no pagalma vedušas kāpnes.
Ārsienās nelieli lodziņi bijuši tikai otrā stāva telpām, tāpēc vislabāk izgaismotās un izsauļotās telpas atradušās vispirms uzbūvētajā ZA korpusā, kas tolaik, domājams, galvenokārt izmantots dzīvojamām istabām. Pašreiz vairums dzīvojamo telpu atrodas DR korpusā, kaut gan tās tur iekārtotas daudz vēlāk, kad pils jau bija zaudējusi nocietinājumu būves nozīmi un ārsienā varēja izlauzt plašus logus.
Pils galvenā dominante bija vārtu tornis, kuram sākumā bijuši vismaz četri stāvi. Tas izmantots apkārtnes novērošanai un uzbrukuma gadījumā pils aizstāvjiem noderējis par pēdējo patvēruma vietu. Par to liecina kāda sena durvju aila pret pagalmu vērstās torņa sienas ceturtajā stāvā. Kādreiz uz to no tornim blakusesošās nocietinājumu sienas ieroču galerijas vedušas atklātas kāpnes. Torņa sienā veidotā aila ir slīpa, lai pils aizstāvjus, ja uzbrucēji jau būtu ielauzušies pils pagalmā, caur durvīm nevarētu trāpīt tiešā tēmējumā. Tagad šo durvju aiļu var redzēt no vēlāk pagalmā uzceltās ēdamistabas bēniņiem.
Šāda pils ar diviem paralēliem dzīvojamiem korpusiem un vārtu torni korpusus savienojošā nocietinājumu sienā atbilst tolaik izplatītam piļu tipam. Piemēram, tieši tāda bijusi Lietuvas lielkņaza pils tās kādreizējā galvaspilsētā Trakos.
Par to, kā Ēdoles pils izskatījusies sākumā, šodien vislabāk varam spriest pēc Traku pils Lietuvā, kura tagad restaurēta. Protams, Ēdoles pils bijusi vienkāršāka nekā Lietuvas lielkņaza pils. Piemēram, Ēdolē telpām nav bijuši velvēti griesti. Tomēr plānā Ēdole ir pat nedaudz lielāka par Traku pili.
Līdz mūsdienām vismazāk pārveidots pils pirmais stāvs, kuru tagad dēvē par pagrabu. Pret pagalmu vērstajās ārsienās saglabājušās gandrīz visas sākotnējās šaurās durvju ailas ar segmentveida pārsedzēm un vairākas nelielas logu ailas. No vecajām durvju ailām, kuras otrajā stāvā veda uz pagalma pusē esošo galeriju, saglabājušās tikai divas, pa vienai ZA un ZR korpusā. Pārējās durvis un lielie logi ārsienās izlauzti daudz vēlāk, kad pils jau bija zaudējusi nocietinājumu nozīmi.
Sākotnējais mūrējums visaugstāk, proti, līdz ceturtajam stāvam, saglabājies vārtu tornim, tomēr kādreizējo šaujamlūku vietā tagad ir izlauzti plaši logi un durvis. Sākotnējās šķērssienas saglabājušās tikai ZA korpusā. Tās tikai tūlīt nav pamanāmas, jo kādreizējās lielās telpas vēlāk ar jaunām šķērssienām sadalītas mazākās.
Pagrabs ir tikai zem ZA korpusa. Sākumā tam, tāpat kā pils augšējiem stāviem, bijis koka pārsegums, bet pašreizējā velve un ķieģeļu klons izbūvēti 16. – 17. gadsimtā.
Pašreizējie pils stāvu augstumi visumā atbilst to sākotnējiem augstumiem, jo atbilstoši stāviem mainās arī ārsienu biezums.
16. gs. pils bijusi aizsargāta atbilstoši visām tā laika ugunsieroču lietošanas prasībām. Bez priekšpils nocietinājumiem ar trim torņiem, pili no sauszemes puses pilnīgi aizsedza vecais, stipri uz āru izvirzītais vārtu tornis un jaunais apaļais bateriju tornis, bet trešais, mazākais, pret Vankas upīti vērstais, pili sargāja ziemā, kad uzplūdinātā upe bija aizsalusi. Par pils aizsardzības spējām liecina arī tas, ka 1583. gadā, tā saucamajā Piltenes mantojuma karā, poļu karaspēks pili nespēja ieņemt. Kādi zaudējumi nodarīti pilij, nav zināms, iespējams, ka tad cietis tās Z stūris, jo ZA korpusa sākotnējā gala siena, kas vēlāk pārmūrēta visā augstumā, līdz mūsdienām nav saglabājusies.
Par priekšpils nojaukšanu pagaidām ir zināms, ka tas noticis U. Bēra laikā, kuram pils piederējusi līdz 1667. gadam. Drīz pēc tam pils pārvērsta par greznu muižnieku mītni ar plašām dzīvojamām un reprezentācijas telpām.
Galvenā ieeja pilī vedusi no pagalma galerijas DR korpusa vidū. Ieejas halli ar pils trešo stāvu savienojušas kāpnes. No halles varējis nokļūt arī plašajās piebūvēs pils ārpusē.
19. gadsimta 30. gados Eiropā par vadošo arhitektūras stilu kļūst eklektisms un celtņu arhitektoniski mākslinieciskajā apdarē sāk izmantot visu iepriekšējo laikmetu stilus. Šajā laikā pilī sāk saimniekot Ādolfs Verners Bērs, kurš nolemj to pilnīgi pārbūvēt. Pirms tam viņš bija daudz ceļojis un ilgi uzturējies Anglijā un Skotijā, tāpēc par būvdarbu vadītāju pieaicināja angļu arhitektu.
1827. gada zīmētajā zīmējumā var redzēt, ka pēc apjoma un formas atšķirīgas piebūves celtas bez vienota kopēja plāna, turklāt tās ar savu haotisko veidolu pilnīgi aizsedza pils sākotnēji vienkāršo un formā lakonisko kodolu.
Nobeidzot pils pārbūvi 1840. gadā, pagalmā vārtiem priekšā uzcēla jaunu piebūvi, kuras pirmo stāvu balstīja smagas mūra kolonnas. Jaunā piebūve, kurā iekārtoja ēdamistabu, aizsedza galveno ieeju DR korpusā, tāpēc to pārcēla uz vietu, kur tā atrodas arī tagad. Līdz ar to DR korpusā tika mainīts telpu iekšējais plānojums.
1905. gada revolūcijas laikā pili nodedzināja. No uguns daudzmaz paglābās tikai pirmā stāva un torņa velves. Atjaunošanas darbus uzsāka 1906. gadā. Iekštelpu atjaunošana ieilga līdz pat 1911. gadam, bet saimniecības pagalma izveidošana, fasāžu pārveidošana un pils labiekārtošana turpinājās līdz 1916. gadam. Kārtējo reizi mainīts pils plānojums, it īpaši DR korpusā. Otrajā un trešajā stāvā tur neviena šķērssiena vairs neatbalstās uz vecajām pirmā stāvā tur neviena šķērssiena vairs neatbalstās uz vecajām pirmā stāvā mūra nesošajām sienām. Šķērssiena, kas atdala tagadējo sarkano istabu no baltās zāles, balstās tieši uz velves cekulu, tāpēc velve ir stipri deformējusies, tā kā to nācās pastiprināt ar mūra stabiem. Visas tagadējās reprezentācijas telpas DR korpusa otrajā stāvā pēc 1905. gada ugunsgrēka ir iekārtotas pilnīgi no jauna.
edolespils.lv