Kaltenes kalvas atrodas Talsu novadā, aptuveni pusotra kilometra attālumā no Kaltenes jūrmalas mežā. Kaltenes kalvas ir lieli akmens krāvumi, šie ir unikāli veidojumi, jo nekur citur Latvijas piekrastē tie nav sastopami. Apsūnojušie, ar mežu apaugušie vaļņveidīgie pasaules tapšanas liecinieki veidojušies pirms vairākiem tūkstošiem gadu, atkāpjoties Baltijas ledus ezeram.
Savulaik lielākā kalva – dēvēta par "Velna kalvu" – sniegusies līdz pat koku galotnēm, taču sešdesmitajos – septiņdesmitajos gados tā pilnīgi iznīcināta, iegūstot šķembas ceļu būvei. Mūsdienās palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 m, augstums 2 m. Taču pilnībā ir saglabājusies Kārdūžu kalva, kas ir aptuveni 1 km garš, 50 m plats un 1,5 m – 2,5 m augsts, nedaudz līkumains akmeņu veidojums.
Mūsdienās Kaltenes kalvas ir valsts nozīmes īpaši aizsargājams dabas piemineklis, un 2006. gadā tika ierīkotas speciālas dabas takas šo unikālo veidojumu apskatei. Ceļotāji var izvēlēties īsāku vai garāku pastaigas maršrutu: īsākais takas loks ~ 800 m, bet garākais – 1,5 km.
www.latvia.travel/lv
Pagājušā gadsimta otrajā pusē laukakmeņu krājumi Kaltenes Kalvās intensīvi izmantoti šķembu ražošanai, kas izmantotas ceļu būvei. Galvenais iemesls kāpēc “Kaltenes Kalvas” tika izveidota kā aizsargājama dabas teritorija, bija ģeologu vēlme saglabāt unikālos laukakmeņu sakopojumus, no kuriem liela daļa pēdējo 40 gadu laikā ievērojami izpostīti. Pagājušā gadsimta vidū tika uzsākta intensīva laukakmeņu izmantošana, ik gadu akmens šķembās pārstrādājot līdz 5000 m3 laukakmeņu. Patreiz šajā atradnē ir aptuveni 0.63 miljoni m3 laukakmeņu un daļa no tiem atrodas dabas pieminekļa teritorijā.
Praktiski visa dabas pieminekļa teritorija ir klāta ar mežu, tādēļ līdz pat šā gadsimta sākumam te veikta intensīva mežsaimnieciskā darbība. Ar 1962. gada 4. jūlija Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Nr. 422. teritorija (toreiz “Vella kalvas”) pirmoreiz iekļauta aizsargājamo dabas pieminekļu sarakstā. Vēlākajos aizsargājamo dabas objektu sarakstos “Kaltenes kalvas” tika iekļautas dabas liegumu kategorijā.
Veci ļaudis atceras, ka kalvas bijušas gandrīz kailas. “Velna Kalva” ir lielākā kalva dabas pieminekļa teritorijā. Savulaik “Velna kalva” bijis skaists akmeņu krāvums, kas sniedzies līdz koku galotnēm. Tā laika kartēs atzīmēts tās absolūtais augstums virs jūras līmeņa bija 20 m. Pēc svētvietu pētnieku Vīka un Tota domām, “Velna Kalvā” bijušas vairākas akmens piramīdas, kuras izpostītas un to enerģētiskais spēks apzināt i mazināts līdz ar mūsu senču pakļaušanu kristīgai ticībai. Tajās bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to vidū daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi. Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960 – 1970–jos gados, iegūstot šķembas ceļu būvei. Palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 m, augstums 2 m. Kalvas postītas vēl 1991. gadā. Pēc kalvas izpostīšanas, teritorija sākusi strauji apaugt ar biezu egļu mežu.
Šajā apvidū var sastapt dažādus akmens kalvu nosaukumus, kā:
Kārdūžkalva – ZR no Kaltenes, D no Velna kalvas. Ap 1 km garš, ap 50 m plats, 1,5 – 2,5 m augsts akmeņu krāvums.
Nablānīškalva – ZR no Kaltenes, D no Kārdūžkalvas. Ap 800 m garš, 50 m plats, 1,5 – 2,5 m augsts akmeņu krāvums. Kalvas vidusdaļā ir ieplaka.
Dāriķkalva – pie Žūrnieku (Žulnieku) strauta R no Kaltenes. Kalva bija tikai dažus metrus augsta, tās izmēri – ap 60×30 m.
www.roja.lv
Ledāja veidots reljefs ar izteikti blīvu akmeņu klājienu, kas ir ievērojamākais šāds ģeoloģiskais veidojums Latvijā. Valsts aizsardzībā ņemts padomju gados (1962. gadā), 85,7 ha platībā. Senās Litorīnas jūras senkrasta posmā no Kaltenes līdz Rojai mežos ir apskatāmi lieli akmeņu sablīvējumi zemes virspusē. Tie atrodami vaļņu un akmeņu klājienu veidā. Ģeologi ir konstatējuši, ka dažādās vietās akmeņu koncentrācija ir 30 līdz 60 akmeņi uz 100 kvadrātmetriem. Akmeņu krāvumi ir līdz 1 km gari, 10–100 m plati un vairākus metrus augsti. Šo akmeņu krāvumu veidošanās notikusi apstākļos, kad, ledus mēlei atkāpjoties, tās malas joslu sāka apskalot Baltijas ledus ezera ūdeņi. Apkārtnē atrodama ir ne tikai Velna kalva, bet arī citas – Kārduškalva (Kārdūžkalva), Pūņu kalva, Krapsiņkalva un citas mazākas kalvas. Pēc biologu ziņām, kalvās sastopami vairāki ļoti reti augi, piemēram, piejūras klimatu mīlošā efeja (Hedera helix) un ziemeļnieciskais Zviedrijas pundurgrimonis (Chamaepericlymenum suecicum), kā arī staipekņi, zabatzāle, paparžveidīgs augs saldsakne u. c.
www.ancientsites.eu/lv