Rīgas Svētā Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca
Rīgas Svētā Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca bija Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dievnams Rīgā, Latvijā. Atradās Citadeles ielā 7. Mūsdienās te atrodas koncertzāle "Ave Sol". Celta citadeles cietoksnī kā Krievijas impērijas garnizona baznīca. Mūsdienās – vecākā saglabājusies pareizticīgo baznīca Rīgā.
Šī ir klasiskā grieķu krusta centrālbūve, virs draudzes telpas ir augsts kupols, ir frontāla zvanu torņa piebūve no četriem stāviem. 1873. gadā baznīca cieta ugunsgrēkā, 1886. gadā tikusi atjaunota. Līdz 1940. gadam te darbojās Rīgas igauņu pareizticīgo draudze. Līdz 20. gadsimta 80. gadiem bijusi munīcijas noliktava, pēc tam ēka tika pamesta.
No 1980. līdz 1987. gadam notika ēkas restaurācija un rekonstrukcija, ko vadījis arhitekts M. E. Meņģele. Izveidotā koncertzāle tika pārsaukta pašreizējā nosaukumā. Zālē un balkonā ir vairāk nekā 300 vietu. Skatuve tikusi ierīkota bijušā altāra vietā.
2005. gadā Latvijas Pareizticīgā baznīca pieprasīja atdot tai baznīcu, nākamajā gadā tika izlemts atstāt to Rīgas domes īpašumā.
lv.wikipedia.org
Vēsture
Pirmās liecības par baznīcu šajā vietā ir no 17. gadsimta beigām, kad te tika uzcelta zviedru garnizona koka baznīca. Laikā no 1723. līdz 1728. gadam tās vietā uzcēla pareizticīgo mūra baznīcu ar torni.
1776. gadā, pēc ķeizarienes Katrīnas II ukaza un, pateicoties labdaru ziedojumiem, tika iesākta Pētera-Pāvila pareizticīgo baznīcas celtniecība un turpināta ar līdzekļiem no valsts kases un jauniem ziedojumiem. Sv. Pētera un Pāvila baznīca celta laikā no 1781.–1785. gadam un projekta autors ir Z. Zēge fon Laurenbergs (Siegmund Sege von Laurenberg), savukārt būvdarbus uzraudzīja ievērojamais tā laika Rīgas arhitekts J. K. Haberlands. Svētā Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca sākotnēji bija paredzēta kā Citadeles garnizona baznīca, tomēr jau projektēšanas un līdzekļu sagādes laikā baznīcas izmantošanas nolūki mainījās, un tā tika projektēta kā pilsētas galvenā pareizticīgo baznīca. Tāda tā palika līdz 1884. gadam, kad Esplanādē uzcēla Kristus dzimšanas katedrāli.
Dievnama pamats ir veidots pēc t.s. krusta kupola principa: plāns atgādina krustu, kura centrālā daļa pārsegta ar kupolu. Rietumu spārnam piebūvēts augsts tornis. Celtnes arhitektūra, kurā jaušamas baroka formu atskaņas, raksturīga agrajam klasicismam.
Dievnama interjerā līdz mūsdienām saglabājušies sienu un griestu rotājumi.
Baznīcas ēka visai bieži mainījusi savus īpašniekus, un strīdi par šo dievnamu nerimstas arī šodien. Līdz 1886. gadam baznīca piederēja pareizticīgo draudzei, bet ar šo gadu ēka tika atdota igauņu evaņģēliski luteriskajai draudzei.
Pirmais pasaules karš ienesa lielas pārmaiņas visas Pareizticīgo baznīcas dzīvē. Armijas vadība lika arhibīskapam Jānim un garīdzniecībai evakuēties. 1916. gadā Rīgas eparhija un draudzes palika bez pienācīgas apkalpošanas. Evakuēja arī baznīcas vērtīgākais inventārs. Līdz 1940. gadam Pētera–Pāvila baznīca tā arī netika atdota tās likumīgajiem īpašniekiem – Latvijas Pareizticīgo Baznīcai. Tomēr līdz pat 1940. gadam baznīca turpināja pildīt reliģiskās celtnes funkcijas.
1940. gadā katedrāle tika nacionalizēta un to ar Latvijas PSR Ministru Padomes 1977. gada 17. marta lēmumu Nr. 170 iekļauta Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildu komitejas bilancē un piešķirta tās Kultūras pārvaldei Rīgas Tautas kamerkora "Ave sol" koncertzāles ierīkošanai, kas ēkā darbojas arī šodien. 1987. gadā dievnams tika vairāk piemērots koncertzāles „Ave Sol” vajadzībām.
www.citariga.lv
Pētera un Pāvila katedrāle ir Rīgas nepilsoņu (visu nevāciešu) atbrīvošanas no vācu jūga laiku arhitektūras piemineklis. Dievnams tika iesvētīts 1786. gada 3. janvārī. Tieši 1786. gadā ķeizariene Katrīna II ar savu pavēli atcēla Rīgā dalīšanu pilsētas pilsoņos (birģeros) un nepilsoņos (kuriem tika pieskaitīti krievi un latvieši). Bet lai iedomīgie Rīgas vācieši neaizmirstu, kādā valstī viņi dzīvo, Katrīna Lielā ar iepriekšēju nodomu laikus pavēlēja garnizona baznīcas vietā uzcelt majestātisku pareizticīgo katedrāli. Milzīgu (pēc to laiku mērogiem) ēku būvēja dažus gadus. Par katedrāles arhitektu kļuva Krievijas virsnieks, Rīgas inženieru komandas loceklis Z. Zēge fon Laurenbergs. Par prototipu šai celtnei tika izmantota Pērnavas pareizticīgo baznīca (arhitekts P. Jegorovs).
Dievnams, kas tika uzbūvēts agrā klasicisma stilā, atradās laukuma vidū. Augsts zvanu tornis romāņu stilā piešķīra ēkai īpašu cēlumu. Grezns bija arī šīs baznīcas interjers. Kad XIX gadsimta otrajā pusē uz dievnamu ataicināja ekspertu, viņš bija pārsteigts: tikai altāra un Ķeizara durvju svētbilžu vērtība sastādīja pusmiljona zelta rubļu – milzīgu summu tajos laikos!
Tieši šeit, Pētera un Pāvila katedrālē, 1850. gada 1. jūlijā notika svinīgs dievkalpojums par godu Pareizticīgās bīskapijas nodibināšanu Rīgā. Tanī gadā dievnams saņēma dāsnas dāvanas – vērtīgas ikonas no Maskavas, Sanktpēterburgas, Kijevas. Pētera un Pāvila katedrāle ne tikai ietekmēja Rīgas garīgo dzīvi, bet arī sekmēja tautas izglītošanu. Katedrāles paspārnē tika izveidota Pētera un Pāvila brālība, kura uzturēja skolotāju semināru, atklāja jaunas skolas, palīdzēja nabadzīgajiem.
Viesojoties Rīgā, dievkalpojumus šajā katedrālē apmeklēja cari Nikolajs I un Aleksandrs II, šeit glabājās sudraba trauks ar autogrāfu, kuru pirmajam Pētera un Pāvila dievnamam dāvāja Katrīna I.
Pēc Latvijas neatkarības deklarēšanas dievnamu patvaļīgi pārņēma kāda luterāņu draudze. Turpmākie notikumi atgādina mūsdienu Latvijas krievu dzīvi. Pareizticīgie uzrakstīja protesta vēstuli, vāca parakstus. Pareizticīgo bīskaps Jānis Pommers griezās pie Satversmes sapulces priekšsēdētāja Jāņa Čakstes: “ Šo dievnamu uzbūvēja pareizticīgie un priekš pareizticīgajiem.” Šis jautājums izsauca debates Saeimā, bet risinājums tā arī netika atrasts.
Padomju laikos Pētera un Pāvila baznīcu pārveidoja par kamerkora Ave sol koncertzāli un rīkoja šeit diskotēkas. Namīpašumu denacionalizācijas laikmetā katedrāle tā arī netika atgriezta pareizticīgajiem. Tādēļ Pareizticīgā Baznīca bija spiesta griezties tiesā.
biblos.lv