Stirnienes katoļu baznīca

Vēsture
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Stirnienes apkaime bija apdzīvota jau kopš vēlā dzelzs laikmeta – m.ē. 9. gs. 1483. g. hronikā minēts, ka Stirnen pieder grāfiem Borhiem. Citā hronikā lasāms, ka pirms 1710.–11. gada mēra epidēmijas, „kaķis no Stirnienes līdz Varakļāniem varēja aiziet pa māju žogiem.”

Domājams, ka par patstāvīgu draudzi Stirniene kļuva 18. gs. Senākie ieraksti draudzes metriku grāmatās saglabājušies no 1866. gada. Pirmie dievnami bija koka būves, kas gāja bojā ugunsgrēkos. 1913. gadā uz Rudzātiem pārveda 1757.–67. g. celto koka baznīcu, jo Stirnienē no 1902. līdz 1908. g. uzbūvēja un 1914. gada 29. jūlijā Mogiļevas arhibīskaps V. Kļučinskis svinīgi konsekrēja sv. Laura godam mūra baznīcu. Tā ir viena no retajām garīgajām celtnēm, kas tapusi pēc arhitekta ieceres, jo nav aptrūcis naudas – 7 tūkstošus cara zelta rubļu dāvināja baznīcas cēlājs pr. P. Virketis, 7 tūkstošus dāvināja Stirnienes muižkungs Lappo, 7 tūkstošus sameta draudze (kurā tobrīd bija apm. 6 tūkstoši dvēseļu!). Darbus vadīja prāvests Pāvils Virketis, kurš ir apglabāts Stirnienes baznīcas dārzā.

Stirnienes baznīca ir 25,5 m gara un 15,3 m plata akmeņu un ķieģeļu celtne ar skārda jumtu, ar diviem 36 m augstiem torņiem. Iekšpusē ir trīs navas ar velvē veidotiem griestiem, kas balstās uz mūra pīlāriem.

Baznīcā ir trīs altāri, divas sakristejas un kora telpa dziedātājiem. Centrālajā altārī ir Ostrobromas Dievmātes svētglezna, kā arī eļļas glezna “Jēzus lūdzas Olīvu dārzā” (to atver Gavēņa laikā), sv. Laurencija attēls, sānu altāros Vsv. Jēzus Sirds statuja, sv. Jura un sv. Antonija svētbildes.

1893. g. Stirnienē dzimis godināmais bīskaps Boļeslavs Sloskāns – 20. gs. padomju terora moceklis un uzticamais Dieva kalps, kura beatifikācijas process šobrīd norit Vatikānā - lūdzamies, lai viņš būtu pirmais oficiāli pasludinātais latviešu tautības svētais. Baznīcā aplūkojams viņa kristību ieraksts reģistru grāmatā un kristāmais trauks.

II Pasaules kara laikā dievnams stipri cieta, tika sašauts viens tornis un jumts, sabombardētas ērģeles utt., jo vienā no torņiem bija vācu armijas ložmetējs. Pēckarā draudze prāvestu vadībā ļoti rūpējās par savas baznīcas atjaunošanu un saglabāšanu. Padomju laikā 1985. gadā baznīcas iekšpusi izbalsināja ar kaļķiem, pārkrāsoja un apzeltīja altārus. Lielākie remontdarbi veikti atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā.

Draudzē darbojas garīgās mūzikas koris „Reversium”, ministranti, procesijas dalībnieki.

Par tradīciju kļuvuši garīgās mūzikas koncerti, izstādes, bērnu un jauniešu Dziedošās dienas. Pēc senas tradīcijas lūdzas par mūžībā aizgājušajiem, kopīgi dziedot psalmus, kapusvētkos un Dvēseļdienās.

Stirnienes baznīca slejas kā Latgales garīgā vertikāle, labības lauku ieskauta, izgaismota naktī un labi saskatāma dienā no Krustpils–Rēzeknes dzelzceļa un Rīgas–Maskavas šosejas. Piestāj, ceļiniek!
www.stirnienesbaznica.lv

Pirmā Stirnienes katoļu baznīca šeit tika uzcelta 1757.–1767. gadā. Tā bija koka baznīca, ko 1913. gadā pēc jaunās mūra baznīcas uzcelšanas nojauca un pārveda uz Rudzātu draudzi, kur izmantoja jaunceļamās baznīcas vajadzībām.

Pašreizējās baznīca tika uzcelta 1907. gadā. Pirmais, kurš sāka domāt par jaunas mūra baznīcas celtniecību Stirnienē, bija prāvests Jāzeps Visockis, kurš dzīvoja Atašienē un pārzināja Atašienes filiālbaznīcu. Pārceļot prāvestu 1881. gadā uz Varakļānu draudzi, Visockis atvēlēja 7100 zelta rubļu Stirnienes baznīcas celtniecībai. Taču baznīcu sāka celt tikai 1902. gadā, to veca prāvests Pauls Virketis Tiltagala sādžā, netālu no Aizkalniešu, kā agrāk sauca Stirnienes dzelzceļa staciju. Baznīcu uzcēla 1907. gadā un 1914. gada 28. jūnijā to Mogiļevas arhibīskaps V. Kļučinskis konsekrēja Svētā Laurencija godam. Baznīca cietusi Otrajā Pasules karā, tai tika saspridzināti torņi, jumts, bojā gājušas ērģeles, taču pakāpeniski baznīca tika atjaunota – 1961. gadā prāvesta Antona Blaževiča vadībā atjaunoja torņus un jumtu, uzliekot arī skārda jumtu, uzmeta jaunu apmetumu, izkrāsoja baznīcas iekšpusi. Vēlāk prāvesta Staņislava Petuško darbības laikā 1966. gadā uzstādīja meistaru Vanaģeļa un Tikera izgatavoto Jēzus Sirds altāri, tika izgatavoti jauni procesijas karogi, 1968. gadā uzcēla plebāniju un saimniecības ēkas, līdz 1979. gadam baznīcas jumtam beidza skārda nomaiņu, nokrāsoja torņus, pārkrāsoja baznīcas iekšpusi un ievilka elektroinstalāciju. 2006. gadā draudze saņēma dāvinājumu – ērģeles no Getingenes draudzes Vācijā, kuras 2007. gada vasarā uzstādīja Alvja Melbārža ērģeļgarbnīcas meistari. Baznīcas dārzā ir apbedīts prāvests Pauls Virketis.
lv.wikipedia.org