Senie raksti vēsta, ka jau 13. gadsimtā, kad Latvijā aizsākās kristietība, paugurā pie upītes tika uzcelts koka lūgšanas nams jeb kapela, kurai tika dota Sv. Pētera vārds. Zviedru – poļu kara laikā baznīca tika nopostīta. 1641. gadā baznīca tika atjaunota, kura kalpoja līdz 1735. gadam, pārciešot pat Ziemeļu karu. 1735. gadā tika celta jauna koka baznīca, kura līdzinājās iepriekšējai baznīcai. Šī baznīca kalpoja līdz 1863. gadam, kad pēc konventa pavēles uzsāka mūra baznīcas celšanu. Konvents noteica, ka baznīcas celšanā ir jāpiedalās apkārtējām muižām (Bīriņu, Pabažu, Gāršu, Sējas un Lēdurgas muižām, kā arī mācītājmuižai), būvdarbi tika pabeigti jau 1864. gadā. Baznīcā glabājas interesanti vēstures liecinieki: apgleznots kanceles durvju piliņš ar S. Pētera attēlu, kas saglabājies no 17. gadsimtā celtās baznīcas, altāra glezna “Kristus pie krusta”, kuru 1856. gadā uzgleznoja mākslinieks Jāzeps Millers (pēc sava skolotāja Pētera Kornelija Minhenes Ludviķa baznīcas altāra gleznas parauga), baznīcas ērģeles.
www.zudusilatvija.lv
Viena no Saulkrastu vēstures lieciniecēm ir Pēterupes luterāņu baznīca. Baznīcas vēsture ir sena, par to liecina arī tas, ka pašreizējā ēka ir jau ceturtā.
Senie raksti vēsta, ka jau 13. gs., kad Latvijā aizsākās kristietība, paugurā pie upītes tika uzcelts koka lūgšanas nams jeb kapela, kurai tika dota Sv. Pētera vārds. Laika gaitā ap mācītājmuižu un baznīcu izveidojās ciems – Pēterupes ciems (dokumentos minēta kā Pēterskapelle)
Pēterupe bija mazs un diezgan nabadzīgs ciems, tāpēc arī baznīcai nebija sava patstāvīga mācītāja, Pēterupes baznīcas apkalpošanu bija uzņēmušies veikt tuvāko ciemu mācītāji. Ap 1640. gadu baznīcai esot bijis savs mācītājs, bet jau pēc kāda laika to apkalpoja Lēdurgas mācītājs. No 1653. gada līdz 1700. gadam baznīcai atkal uz kādu laiku bija patstāvīgs mācītājs, bet laikam ritot Pēterupes draudze tika pievienota Krimuldas draudzei, vēlāk Liepupes draudzei. Bet ap 1851. gadu baznīca daudzmaz kļuva patstāvīga.
Zviedru – poļu kara laikā baznīca tika nopostīta, bet vietēji ar to nesamierinājās, tāpēc 1641. gadā baznīca tika atjaunota, kura kalpoja līdz 1735. gadam, pārciešot pat Ziemeļu karu. 1735. gadā tika celta jauna koka baznīca, kura līdzinājās iepriekšējai baznīcai. Šī baznīca kalpoja līdz 1863. gadam, kad pēc konventa pavēles uzsāka mūra baznīcas celšanu. Konvents noteica, ka baznīcas celšanā ir jāpiedalās apkārtējām muižām (Bīriņu, Pabažu, Gāršu, Sējas un Lēdurgas muižām, kā arī mācītājmuižai), būvdarbi tika pabeigti jau 1864. gadā.
Dievnams ik pa laikam tika atjaunots un uzlabots: 1887. gadā tika uzlabots kāpņu un grīdas stāvoklis, bojātie dakstiņi nomainīti pret veseliem; baznīcas interjers vairākas reizes pārkrāsots. Pēc I Pasaules kara baznīca diezgan pamatīgi cieta, bet nemākulīgi atjaunojot interjeru, tika iznīcināti sienas gleznojumi, tajā pašā laikā dakstiņu jumts tika nomainīts pret skārda jumtu. Bet liela nozīme ir 1935. gadā ierīkotajam elektriskajam apgaismojumam.
Baznīcā glabājas interesanti vēstures liecinieki: apgleznots kanceles durvju piliņš ar S. Pētera attēlu (saglabājies no 17. gs. celtās baznīcas), altāra glezna “Kristus pie krusta”, kuru 1856. gadā uzgleznoja mākslinieks Jāzeps Millers (pēc sava skolotāja Pētera Kornelija Minhenes Ludviķa baznīcas altāra gleznas parauga), baznīcas ērģeles.
Pēterupes baznīcai tika Berlīnē izgatavoti stikla logi, kuri cietuši kara un pēckara gados (atrodas Saulkrastu vēstures muzejā).
saulkrastubaznica.lv