Jēkabpils Svētā Miķeļa evaņģēliski luteriskā baznīca ir 1807. gadā uzbūvēts dievnams Jēkabpilī. Baznīca ir iekļauta Latvijas arhitektūras pieminekļu sarakstā. Tā atodas Daugavas kreisajā pusē, Brīvības ielā 123, netālu no pilsētas domes ēkas.
Jēkabpils Sv. Miķeļa draudze
adrese: Brīvības ielā 123, Jēkabpilī, LV-5201
kanceleja: Brīvības ielā 125, Jēkabpilī, LV-5201, tālr. 65235455, 65235533, 29234062, fakss 65235455
dievkalpojumi: svētdienās 10:00, piektdienās 18.00, sestdienās 18:00
kontakti: Tālr. 29131838, 65235555; selpils@lutheran.lv, modris.plate@gmail.com
Vēsture
Pašreiz esošo dievnamu sākuši celt iepriekš nodegušās vācu draudzes koka baznīcas vietā, jo pirmsākumā latviešu tautības iedzīvotāju pilsētā bija maz. Būvdarbu vadītāja Kaspara Lindes vadībā tika ielikts baznīcas pamatakmens 1769. gada 5. augustā, taču būvniecības darbi sākumā ieilga, tad apstājās, jo lielo pilsētas ugunsgrēku dēļ, kas bija 1769. un 1773. gadā, draudzes locekļu turība bija zema, bet, pateicoties valsts izsniegtajiem 4300 dālderiem, dievnama būvniecība tika pabeigta un 1807. gada 15. decembrī notika baznīcas iesvētīšana.
Baznīcas tapšanas laikā kalpoja mācītāji F.V. Broks (1766.–1788.), J.V. Vāgners (1789.–1811.). Vēlāk sāka kalpot mācītājs J.F. Landbergs (1806.–1856.) Sākumā baznīcā tika lietotas harmonijas, līdz 1885. gadā tika uzbūvētas pirmās ērģeles aroda meistara jēkabpilieša Mārtiņa Krēsliņa vadībā. Tām bija 14 reģistri un 2 manuāļi. Mācītāja K.F. Krīna laikā (1890.–1915.), kurš bija pirmais latviešu un vācu draudžu mācītājs, ērģeles tika pārbūvētas uz 6 reģistriem un manuāļiem. Viņa kalpošanas gados tika izdarīts daudz – virs altāra uzlikts zeltītais uzraksts "Soli Deo Gloria", iegādāta altārglezna "Kristus augšāmcelšanās", atjaunota mūra sēta un pēc pagasta skrīvera Lerša zīmējuma uzbūvēti vārti 1883. gadā, bet četrus gadus vēlāk par savāktajiem ziedojumiem stādīti kociņi.
Vēl pēc 10 gadiem, 100 gadus pēc baznīcas uzcelšanas, tas ir, 1907. gadā tika veikti lielāki remontdarbi – nedrošā un zemā koka torņa vietā tika uzcelts mūra tornis. Pirmā Pasaules kara laikā baznīca stipri cieš, kā arī draudze vairākus gadus (1915.–1918.) paliek bez sava mācītāja. Baznīcas torņa abi zvani kopā ar pieciem draudzes kapsētu zvaniem tiek evakuēti 1915. gada rudenī uz Krieviju, kur arī paliek, līdzīgi altārglezna tiek aizvesta uz Vāciju, pazuduši Dievgalda sudraba trauki un ērģeļu stabules. Pēc Pirmā Pasaules kara draudzē īsākus laika posmus kalpo mācītāji M. Kārtiņš, V. Gaučs, A. Dombrovskis, J. Kundziņš, kā arī teoloģijas fakultātes studenti. Ērģeles tiek atjaunotas 1924. gadā, tās uzbūvē A. Sūnāklis un iesvēta bīskaps R. Irbe 28. septembrī.
No 1927. gada janvāra šajā baznīcā sāk kalpot mācītājs Jānis Rūdolfs Mēders. Jau pirmajā viņa kalpošanas gadā Vācijā tiek pasūtīts jauns zvans, kuru iesvēta iecirkņa prāvests A. Millers 1927. gada septembrī, bet divus mēnešus vēlāk, 10. novembrī baznīcu sāk apgaismot elektriskā gaisma. Jānis Mēders draudzē nokalpo 37 gadus, viņa vadībā baznīcā 1933. gadā tiek veikts kapitālremonts, mācītājs paliek ar savu draudzi arī Otrā Pasaules kara gadus.
Pēckara gados baznīcai tiek nolauzts krusts, bet tas tiek drīz atjaunots. Mācītāja Jāņa Mēdera vietā 1964. gadā sāk kalpot mācītājs Artūrs Kaminskis, kura laikā baznīca saglabā savu iepriekšējo izskatu. 1991. gadā baznīcā sāk kalpot Modris Plāte, kura laikā tiek izveidota centrālapkure 1992. gadā, bet trīs gadus vēlāk sākas mūra žoga atjaunošana. 1996. gada 21. septembrī baznīcas nišā pie ieejas tiek novietots tēlnieka Jāņa Bārdas krucifikss, bet interjers tiek papildināts ar māslinieku Ilonas un Andra Silapēteru darinātu erceņģeļa Miķeļa skulptūru, ko 1995. gada 25. septembrī iesvēta arhibīskaps Jānis Vanags, ar ko baznīca iegūst Svētā Miķeļa titula nosaukumu.