Ikšķiles viduslaiku baznīca bija dievnams Ikšķilē, pašreizējā Svētā Meinarda salā. Baznīca un Ikšķiles viduslaiku pils ir vecākās mūra celtnes Baltijā. Nosaukta Svētās Marijas vārdā.
Baznīca Gotlandes akmeņkaļu vadībā uzcelta ap 1184. un 1185. gadu, tās celtniecību ierosinājis katoļu sludinātājs Meinards. Iespējams, baznīca uzcelta koka vai mūra baznīcas vietā. 1186. gadā šī kļuva par bīskapa katedrāli, kad Meinards tika iecelts par bīskapu. 1202. gadā kļuva par Rīgas domkapitula draudzes baznīcu pēc bīskapa rezidences pārcelšanas uz Rīgu. Ikšķiles baznīcā apglabāts gan Meinards, gan Bertolds – abi pirmie Livonijas bīskapi. Bertolda pīšļi gan 14. gadsimtā tika pārvesti uz Doma baznīcu Rīgā.
Dievnams bija 22×11 m liels, celts no kaļķakmens mūra. Draudzes telpā (11,25×11 m) esošais stabs telpu sadalīja divos jomos. Baznīcas plānā un būvformās novērojams Gotlandes viduslaiku baznīcu romānikas stils. Baznīca bija Baltijai neraksturīgā agrīno viduslaiku divjomu baznīcas tipa.
Vairākas reizes līdz 17. gadsimtam baznīca postīta karos. Nopostīta 1656. gada Otrajā Ziemeļu karā. Pēc tam tika veikta atjaunošana un daļēja pārbūve. 1688. gadā, iespējams, Ruperta Bindenšū vadībā veikts plašs remonts. Baznīca izpostīta Lielajā Ziemeļu karā 18. gadsimta sākumā, pēc tam atjaunota. 1864. gadā pie baznīcas novietota bīskapa Meinarda piemiņas plāksne. No 1879. līdz 1881. gadam Johana Daniela Felsko vadībā notika liela pārbūve.
Baznīca nopostīta Pirmā pasaules kara laikā. 1926. gadā tika izstrādāts atjaunošanas projekts, kuru nerealizēja. Līdz mūsdienām ir saglabājušās baznīcas drupas. 20. gadsimta 60. gadu sākumā tika veikta uzmērīšana, arheoloģiskie izrakumi. Vēl tika veikta mūru nostiprināšana un konservācija. Arheologa Jāņa Graudoņa vadībā viss arheoloģiskais komplekss tika izpētīts no 1968. līdz 1975. gadam. Pēc tam līdz 1976. gadam ap baznīcu un pili uzbērta mākslīga sala. 1999. gada sala tika nosaukta Svētā Meinarda vārdā. Sala pasludināta par svētvietu. Salā uzstādīts 10 m augsts metāla krusts un akmens altāris.
Kopš 20. gadsimta 90. gadiem pie baznīcas tiek organizētas Svētā Meinarda dienas.
lv.wikipedia.org
Ikšķile ir pilsēta un novada centrs Vidzemes dienvidrietumu daļā pie Daugavas, ko var uzskatīt par vienu no senākajām pilsētām Latvijas teritorijā. Ikšķile kļuva par Livonijas bīskapijas centru 1185. gadā.
Ikšķile ir viens no senākajiem apdzīvotajiem Latvijas novadiem. Par to liecina arī pilskalni un senkapi tagadējā Ikšķiles lauku teritorijā. Jau 9. – 12. gs. pie Daugavas ūdensceļa te bijis lībiešu ciems. Vārds Ikšķile radies no lībiešu vārdiem üks küla, kas tulkojumā nozīmē "viens ciems". 1185. gadā Gotlandes akmeņkaļi Ikšķilē uzmūrēja Livonijas bīskapa pili ar kapelu jeb baznīcu.
Ikšķiles baznīcas drupas – senākās mūra ēkas drupas Latvijā, kas atrodas uz nelielas saliņas, Sv. Meinarda salas, mākslīgi radītā Rīgas HES ūdenskrātuvē. Ikšķiles baznīca celta 1185. g. bīskapa Meinarda vadībā, pārbūvēta 1879. – 1881.g., sagrauta 1916. g. Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves uzplūdināšanas 20. gadsimta 70. gados to apņem HES ūdeņi. Mūsdienās drupas iekonservētas, virs tām uzbūvēta jumts, sala nostiprināta. Konservācijas nolūkos 2002. gadā drupām uzlikts metāla segums, taču konservācijas process noritējis arī iepriekš 1962. – 1963. un 1970. – 1975. gados. 2005. g. Baznīca iekļauta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā kā viens no sakoptākajiem Latvijas kultūras pieminekļiem.
Sv. Meinarda svētvieta gan kultūrvēsturiskās, gan reliģiskās nozīmības dēļ pakāpeniski kļūst arvien pazīstamāka Latvijā. Uz šīs salas aizsākās vairākas jauniešu dienas, kuru laikā jaunieši nesa cauri visai Latvijai aizdegtu sveci – no pirmās baznīcas drupu vietas Ikšķilē uz citām Latvijas pilsētām Ik gadu Sv. Meinarda salā, pirmajā svētdienā pēc 15. augusta, tiek svinēti Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkiem. Uz salas notiek dievkalpojumi, kā arī kristību un laulību ceremonijas. Uz salas atrodas arī akmens altāris (tēlnieks J. Karlovs) un 10m augsts metāla krusts (tēlnieks E. Samovičs).
Mūsdienās, lai apskatītu celtnes drupas, uz salu var nokļūt ar laivu, taču Rīgas HES ūdenskrātuves ūdens līmeņa pazemināšanas laikā, līdz baznīcas drupām, iespējams, aiziet sausām kājām pa bijušo ceļa vietu, kam abās pusēs saglabājušies vecās koku alejas celmi.
www.ikskile.lv