Baltijas lielākā ala – grota. Senākais tūrisma objekts Latvijā. Gūtmaņala pazīstama kā sena kulta vieta. Uz alas saglabājušies uzraksti no 17. gs. Šeit aizsākusies leģenda par Turaidas rozi.
Atrašanās vieta: Turaidas iela 2a, Sigulda
Tālrunis: + 371 61303030
e-pasts: info.gutmanala@sigulda.lv
Gūtmaņala – plašākā un augstākā Latvijas un visas Baltijas ala jeb, precīzāk sakot, alas veida niša jeb grota. Alas garums ir 18,8 metri, platums 12 metri un maksimālais griestu augstums sasniedz 10 metrus. Gūtmaņa ala izveidojusies Gaujas svītas dzeltenīgi sarkano smilšakmeņu klintī, tās veidošanās ir Gaujas straumes un pazemes avota vairāku gadu tūkstošu darbības rezultāts. Ala uzskatāma par senāko tūrisma objektu Latvijā, kopš seniem laikiem alas apmeklētāji vēlējušies tās sienas „greznot” ar saviem vārdiem un gadskaitļiem. Vecākie ieraksti uz alas sienām saglabājušies pat no 17. gadsimta. Smilšakmenī var izlasīt arī baronu un muižkungu vārdus. Tos pēc viņu norādēm un pasūtījuma gravējuši meistari, kas te gaidījuši turīgus apmeklētājus un dežurējuši alas tuvumā ar kāpnēm, trafaretiem un gravēšanas darbarīkiem. Par samaksu tika iegravēti vārdi, ģerboņi un gada skaitļi. Mūsdienās uz alas sienām senākie atrodamie uzraksti, kuri vēl ir daļēji saglabājušies ir “GEORG CO[N]RAD VON VNGEREN ST[E]RNBERG 1688” un “ANNA MAGDALENA VON TIESENHAVSEN ANNO 1677”.
No alas iztekošais avotiņš pēc kādas teikas, ir lībiešu virsaiša Rindauga sievas asaras. Vīrs neuzticīgo sievu licis ierakt dzīvu Gaujas krastā, un nelaimīgā sieva tur sirdsapziņas mokās tik gauži raudājusi, ka asaras izskalojušas plašu alu. Avotam līdz pat šai dienai tiek piedēvētas dziednieciskas īpašības.
Cita teika vēsta par to, kā celies alas nosaukums. Senos laikos alā dzīvojis kāds labs cilvēks un ārstējis ļaudis ar avota ūdeni, alas vārds cēlies no vācu „gut Mann”, kas tulkojumā nozīmē „labs vīrs”. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados ticis ierosināts mainīt alas nosaukumu, dēvējot to par Labvīra alu, taču šis ierosinājums nav guvis atsaucību.
Gūtmaņa ala ir sena kulta vieta un vēl līdz pat 19. gadsimta sākumam ļaudis šeit slepeni ziedojuši saviem elku dieviem. Tomēr visspilgtāk ļaužu atmiņās saglabājies stāsts par Turaidas Rozes – Maijas nelaimīgo mīlestību.
Tieši blakus Gūtmaņa alai atrodas nelielā Viktora ala, šo alu it kā esot izcirtis Viktors Heils savai līgavai – Turaidas Rozei, lai viņa no turienes varētu lūkoties uz Siguldas pils dārziem, kur viņš strādājis.
Gūtmaņalas apkārtne ir piemērota nesteidzīgai pastaigai, tajā var aplūkot augus un, iespējams, pat sastapt dzīvniekus, kuri padara īpašu Gaujas Nacionālo parku. Pirms doties uz Gūtmaņalu, viesi var apmeklēt tai blakus esošo Siguldas tūrisma informācijas centru "Gūtmaņala".
Gūtmaņa ala ir ala Gaujas senlejas labā krasta nogāzē, Siguldā. Tilpuma ziņā (ap 500 m3) lielākā ala Baltijā un visvairāk apmeklētais dabas piemineklis Latvijā, kas ceļotāju vidū bijis iecienīts jau vismaz kopš 17. gadsimta sākuma. No Gūtmaņa alas iztek neliels strautiņš, kas netālu no alas ietek Gaujā.
Vēsture
Pēc ģeologa Ojāra Āboltiņa pētījumiem, ala sākusi veidoties pēcledus laikmetā pirms apmēram 10 000 gadu trešajā Gaujas virspalu terasē sufozijas ietekmē, ūdeņiem iegraužoties Gaujas svītas devona smilšakmeņos (vidusdevona augšdaļa vai augšdevona apakšdaļa), bet pašreizējo izskatu ala ieguvusi pirms aptuveni 2000 gadu.
Gūtmaņa ala pirmoreiz rakstiski minēta vācu valodā vien 1774. gadā, bet 1869. gada 13. augustā par to „Baltijas Vēstnesī” ir pirmās rakstiskās ziņas latviski:
Gūtmaņa ala ir pie biezi apauguša kalna pakājes, starp Turaidi un Krimuldi. Tā ir kādas 96 pēdas augsta, iekšpusē 48 pēdas plata un tikpat dziļa. Tā top uz dibenu šaurāka: stalta iešana tanī kā pa vārtiem. Alas iekšpusē izverd avots, kas savu ūdeni dobumā krāj un tad uz klātējo Gauju notek. Ūdens ir dzelžains, ka sūnas, naudas gabali u. t. j. pr. pārvelkas ar laiku ar akmiņa mizu. Šis avots ir latviešiem vēl šodien svēts, tāpēc ka tie tam ūdenim dziedinādamu spēku dēvē. Tie mazgājas ar to dažādās slimībās un smeļ to ar īpašu izturēšanos un noliktos laikos. Tās pa daļai ir sūnu pāraugušas klints sienas iz sarkana smilkšu akmiņa ar daudz vārdiem un gada skaitļiem aprakstītas: tie vecākie raksti sniedz līdz 1666. gadam. Starp tiem jauniem rakstiem apmeklētājam tūdaļ pie ieiešanas pa kreiso roku tas bokstabs H (krievu N) ar to apraksts: „Troņa mantinieks no Krievu zemes tanī 3. Aug. 1860.” krīt acīs…
— 1869. gada 13. augusta „Baltijas Vēstnesis”
Pirmos alas uzmērījumus 18. gadsimta pašās beigās veicis un publicējis dabaszinātniieks Jakobs Benjamins Fišers, izmērot, ka ala ir 30 pēdu (9 m) augsta, aptuveni tikpat plata un 45 pēdas (14 m) dziļa. 1912. gada ceļvedī minēts, ka agrāk alas sienā bijis redzams 1521. gada ieraksts ar iniciāļiem „HDOM in IUI 19”, taču līdz mūsdienām senākie daļēji saglabājušies ir 1668. un 1677. gada grebumi augstu pie griestiem alas labajā velvē „<<GEORG CONRAD Von VNGER STERNBERG 1668>>” un „ANNA MAGDALENA Von TIESENHAVSEN ANNO 1677”. Par seno līvu un baltu uz alas sienām atstātajiem burtiem ziņu nav un līdz mūsdienām tie nav saglabājušies, tomēr līdz pat 19. gadsimta sākumam Gūtmaņa ala bijusi kulta vieta, kur slepus nestas monētas un apģērbu gabali, kas ziedoti dieviem.
1973. gadā, 175 gadus pēc Fišera, Gūtmaņa alu pārmērīja dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš un mērījumus publicēja žurnāla „Zinātne un Tehnika” 6. numura rakstā „Siguldas alas”. Eniņš izmērīja, ka Gūtmaņa ala ir 18,8 m dziļa, 12 m plata un augstākajā griestu vietā 10 m augsta, kas izrādījās vairāk nekā Fišera izmērītais, ko viņš skaidroja ar to, ka ala varētu kļuvusi ievērojami lielāka un ka tajā laikā izmantoti atšķirīgi mērīšanas paņēmieni.
2018. gada 1. janvārī lielā nokrišņu daudzuma dēļ netālu no Gūtmaņa alas, posmā starp Krimuldas serpentīnu un Gūtmaņalu, izveidojās pusotru metru biezs un 150 kvadrātmetru liels augsnes virskārtas un tajā augošo koku noslīdenis, kas nobloķēja pastaigu taku un sabojāja meliorācijas sistēmu.
Nosaukums
Alas vāciskais nosaukums „Gūtmaņa ala” radies pēc tam, kad Jakobs Benjamins Fišers 1778. gadā rakstījis par alu no vietējiem iedzīvotājiem uzzināto: „Alu sauc par Labo vīru...” Bet 1791. gadā: „... zemnieki avota ūdeni izmanto slimību ārstēšanai tāpēc, ka šī vieta esot svēta.” Pēc vietējo nostāstiem senos laikos alā esot dzīvojis kāds labs cilvēks un dziedējis ļaudis ar avota ūdeni. Tā arī alas vārds cēlies no vācu gut Mann, kas latviski nozīmē „labs vīrs”. 20. gadsimta 30. gados ierosināts alas nosaukumu latviskot, pārdēvējot to par Labvīra alu, tomēr šis ierosinājums nav guvis lielu atsaucību.
Vietējo iedzīvotāju alai dotais nosaukums nav saglabājies, tomēr Guntis Eniņš izteicis minējumus, ka tā varētu būt saukta par Bura alu (lībiešu: buŗā – 'dziednieks, krīvs, burtnieks, burvis'), jo par alu un tajā dzīvojošo dziedētāju vācu pētniekiem visticamāk stāstījuši vietējie līvi, Kaupo alu, jo ala atradusies 600 m attālumā no līvu valdnieka Kaupo pils Rata kaktā vai Māras alu, jo Johans Kristofs Broce 1794. gadā esot rakstījis, ka alā dzīvojot kādu labdabīga dievība un Fišers, alu nosaucot par „Labo vīru”, varētu būt sajaucis alā dzīvojošā labdara dzimumu.