Ugāle

Skaistais, reiz seno kuršu apdzīvotais Ziemeļkurzemes miestiņš Ugāle ir izvietojies abpus Rīgas-Ventspils Šosejas, un tas, kurš nolems nebraukt tam cauri, centra meklējumos var apmaldīties - to ir veseli trīs. Senāko iezīmē baronu Bēru dzimtas īpašumi, baznīca un atjaunotais Tautas nams„Gaisma". Ap dzelzceļa staciju ar dzīvojamām mājām, veikalu, ūdenstorni, viesnīcu un vēlāk pasta ēku, 19. gs. beigās iezīmējās jaunā industriālā laikmeta centrs. Bet lauku ainavā neiederīgais daudzdzīvokļu māju puduris un bijusī drenu cauruļu rūpnīca ir liecība par sociālisma laikmetu, kad Ugāles uzplaukumu saistīja ar rūpniecības attīstību un iedzīvotāju sastāvs kļuva daudznacionāls. Ugāles mūsdienu izaicinājums ir atrast Ugāles patieso sirdi - jaunu vienojošu centru, kamēr ceļotāji var izpētīt sev interesantāko no esošajiem.

Ugāle ir apdzīvota vieta Ventspils novada Ugāles pagastā, pagasta centrs. Izvietojusies Engures upes kreisajā krastā pie Rīgas—Ventspils dzelzceļa un autoceļu A10 un P123 krustojumā 39 km no novada centra Ventspils un 150 km no Rīgas. Ar vairāk kā diviem tūkstošiem iedzīvotāju (2006) ir lielākā apdzīvotā vieta novadā.

Ugālē ir pagasta administrācija, vidusskola, bērnudārzs, kultūras nams, pasts, luterāņu un katoļu baznīcas.

Ugāles pagasts ir viena no Ventspils novada administratīvajām teritorijām novada austrumos. Robežojas ar Piltenes pilsētu, Piltenes lauku teritoriju, Tārgales, Popes, Puzes, Zlēku un Usmas pagastiem un Kuldīgas novada Rumbas pagastu. Lielākās apdzīvotās vietas ir Ugāle (pagasta centrs), Dzirnavas, Māteri, Ciesengure, Cirkale, Sirgumi.
lv.wikipedia.org/wiki/Ugāle
lv.wikipedia.org/wiki/Ugāles_pagasts

Ugāles pagasts atrodas Ventspils novada dienvidaustrumu daļā. Pagasta teritorija robežojas ar Puzes, Popes, Usmas, Zlēku un Tārgales pagastiem, rietumos – ar Piltenes pilsētas lauku teritoriju un dienvidos pa Abavas upi ar Kuldīgas rajona Rumbas pagastu. Pagasta teritorijā ietilpst 7 apdzīvotas vietas – Ugāle, Cirkale, Dzirciems, Dzirnavas, Māteri, Modes, Rāpati. Lielākā apdzīvotā vieta un pagasta centrs – Ugāles lielciems atrodas 35 km attālumā no Ventspils, Rīgas – Ventspils šosejas malā un 150 km attālumā no Rīgas.

Ugāles pagasts atrodas Kursas zemienes Ugāles līdzenumā un aizņem 292 kvadrātkilometrus lielu platību, kuru raksturo lēzeni viļņots reljefs. Pagasta lielāko daļu aizņem Ugāles pacēlums - sena Baltijas ledus ezera sala ar nelielām ielejām un kāpām. Augstākā vieta – Virpes kalns paceļas 60 metrus virs jūras līmeņa. Pagasta teritoriju šķērso Ventas un Irbes ūdensšķirtnes, kā arī lielākās upes - Engure, Abava un Svēte.

Rakstītos avotos Ugāle kā apdzīvota vieta pirmoreiz pieminēta 1253. gadā Kursas dalīšanas dokumentā.  

Zemi, kur tagad atrodas Ugāle savā laikā pārvaldīja baronu Bēru dzimta. Baronam Ugālē bijusi medību muiža, kā arī vairākas ražotnes – kokzāģētava, 1843. gadā uzceltā spirta dedzinātava, vīna darītava, kā arī pie Engures upes uzceltajās Ugāles dzirnavās bez ierastajiem graudu malšanas darbiem attīstījās vilnas kāršanas un malkas zāģēšanas ražotnes.  Jauns attīstības posms Ugālei aizsākās ar Ventspils – Tukuma dzelzceļa līnijas atklāšanu 1884. gadā. Netālu no dzelzceļa stacijas tika uzcelta zāģētava un ap dzelzceļa staciju izveidojās jauns centrs ar dzīvojamām mājām, veikalu, viesnīcu un vēlāk arī pasta ēku.

1911. gadā Ugālē bijušas 60 zemnieku saimniecības. Galvenā ugālnieku nodarbošanās bijusi zemkopība. 20.-30. gados saimnieciskās un kultūras dzīves attīstību sekmēja izglītības un piensaimnieku sabiedrība, aizsargu biedrība, krājaizdevumu sabiedrība, mašīnu koplietošanas un patērētāju sabiedrība.

Pēckara gados sākās strauja mežsaimniecības attīstība. Aizsāka darbību zāģētava, parādījās pirmie traktori, motorzāģi. 1948. gadā Ugālē ierīkoja pirmo elektrības dzinēju. Paplašinoties kokapstrādei, tika būvētas mājas mežstrādniekiem un izveidojās otrā iela Ugālē – Rīgas šoseja.

50.-tajos gados izveidojās kolhozs „Uzvara”, kurā attīstījās piena un gaļas ražošana, sakņu un dārzeņu sēklaudzēšana, arī kažokzvēru ferma. Līdz ar saimniecības attīstību sāka veidoties ciema daļa „kolhoza” galā.

1960. tiek nodota ekspluatācijā jaunā skolas ēka.

1984. gadā darbu uzsāk viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem rajonā – drenu cauruļu rūpnīca „Usma”. Tā darbības nodrošināšanai tika uzceltas 8 piecstāvu daudzdzīvokļu mājas iebraukušajiem strādniekiem un bērnudārzs 100 vietām.

Latvijas neatkarības atgūšanas gados kolhozs „Uzvara” pārveidojās par SIA un vairākām kooperatīvajām sabiedrībām. Rūpnīca ”Usma”, tā arī nesasniegusi plānotos ražošanas apjomus, 1996. gadā tika likvidēta.

Izveidojusies padomju periodā Ugāle kā ražošanas, darbaspēka un sociālās infrastruktūras centrs savu nozīmi ir saglabājis arī pašlaik.

Ugāles pagasts aizņem 292 km2 lielu platību ar 2467 iedzīvotājiem uz 2010. gada 01. jūliju. Iedzīvotāju blīvums ir 8,7 iedzīvotāji uz km2. Pagastā pavisam ir 9 apdzīvotas vietas, no tām 1 lielciems, 2 mazciemi un 6 skrajciemi.
 
Iedzīvotāju sadalījums pa apdzīvotām vietām ir sekojošs:
Ugāle – 2154, jeb 87%
Māteri – 98, jeb 3,9%
Modes – 63, jeb 2,5%
Dzirnavas – 44, jeb 1,8%
Cirkale – 29, jeb 1,2%
Rāpati – 23, jeb 0,9%
Dzirciems – 28, jeb 1,1%
Ciesengure – 13, jeb 0,5%
Ameļciems – 15, jeb 0,6%
 
Uz 2010. gada 1. jūliju Ugāles pagastā iedzīvotāju nacionālajā sastāvā bija 2049 jeb 83 % latviešu, 256 jeb 10,4% krievu, 71 jeb 2,8% ukraiņu, 17 jeb 0,7% lietuviešu, 5 jeb 0,2% moldāvu un 69 jeb 2,8% citu tautību iedzīvotāju. Sieviešu ir nedaudz vairāk kā vīriešu.
www.ventspilsnovads.lv

Ugāles vēsture

Ugāles muiža, tās īpašnieki. Ugāles baznīca Kurzemē un tās cēlāji.

Viens no Ziemeļkurzemes skaistākajiem miestiņiem – Ugāle – ir sens kuršu apdzīvots pilsnovads, kurš pēc vienošanās ar vietējām ciltīm jau 1253. gadā iedalīts Kurzemes bīskapam. Pēc netiešām norādēm uz baznīcas esamību, jau viduslaikos te atradusies neliela koka kapella. Reformācijas un Teitoņu ordeņa sabrukuma gaitā trīs atsevišķos zemes gabalos sadalīto katolisko Kurzemes bīskapiju tās pēdējais bīskaps Johans fon Minhauzens (Muenchhausen) pārdeva Dānijas karalim Fridriham II. Tā dēvētajā Piltenes apgabalā viņš izdalīja Zlēku un Laidzes muižas, kurās ietilpa arī  Ugāle, un 1561. gadā piešķīra īpašumā Ulriham Bēram – Sāremas bīskapijas pārvaldnieka Dītriha Bēra dēlam. Par patstāvīgu muižu Ugāle izveidota 17. gadsimtā, Ulriha Bēra (1608.-1667.) laikā atdalot to no Laidzes muižas. Tad arī ierīkota saimniecība un vienlaikus ar kungu namu uz Āzenes lopu muižas pusi no koka uzcelta arī jauna koka baznīca.

Pēc pēdējā Ēdolē dzimušā fon Bēru dzimtas pārstāvja Ulriha fon Bēra (dz. 1923.g.) sniegtajām ziņām, ap 1860. gadu vecais kungu nams nojaukts un jau drīz- 1870. gadā dzimtas rokās bijis projekts jaunas, reprezentatīvas pils būvei. Taču tās būve dažādu apstākļu dēļ nav uzsākta. Fon Bēru dzimtas atzara dzīvei Ugālē tika  piemērotas divas taisnā leņķī savienotas muižas ansambļa ēkas, kas pēc pārbūves kļuva par pieklājīgu mājokli ar 17 istabām. Ar nelielām izmaiņām šī muižas dzīvojamā ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Lai gan viduslaikos Kurzemes bīskapija bija pilnīgi patstāvīga feodāla valstiņa, ar Kurzemes hercogistes izveidošanos 1561. sākās centieni pievienot agrākos bīskapa valdījumus hercoga zemēm. Tie nepalika bez sekām un kopš 16. gadsimta trešā ceturkšņa Kurzemes hercogistē par vienīgo un valdošo konfesiju tika apstiprināts luterānisms. Jau pirmais hercogs Gothards Ketlers 1567. gadā rosināja muižu īpašniekus celt savos īpašumos jaunus dievnamus un drīz visā hercogistē sākās liela rosība. Nepilnos simt gados Kurzemes luterāņu draudzes ieguva gandrīz 70 jaunas baznīcas un vairākās vietās veco, pussabrukušo koka dievnamu vietā muižu īpašnieki uzcēla staltas mūra baznīcas.

Ugāles baznīcas cēlājs ir toreizējais muižas īpašnieks Johans Bērs (1661.-1707.), pēc kura iniciatīvas jau 1693. gadā sākās priekšdarbi vērienīga mūra dievnama būvei. Baznīcas celtniecība sākās 1694. un tika pabeigta 1697. gadā. Pēc fon Bēru dzimtas arhīvā atrastajām ziņām var secināt, ka baznīcas tapšanā ievērojama loma bijusi  celtniecības vadītājam Joahimam Šeinekam.

Viņš ir radījis Kurzemes baroka dievnamiem raksturīgu vientelpas būvi, kurā plaša draudzes telpa ir vienmērīgi sapludināta kopā ar trapecveida altārdaļu. Namdara pienākumus uzņēmies galdnieks Heinrihsens. Draudzes telpu sedz mūrēta mucas velve, kas nodrošina lielisku akustiku un rada iespaidīgas, plašas un gaišas zāles iespaidu. Griestu velves jo īpaši greznas dara apmetumā atdarinātās diagonālribas. Iekļūt baznīcā iespējams ejot cauri triumfa arkai līdzīgai durvju ailai dievnama rietumu gala sienai piebūvēta torņa korpusa pamatā. Torņa sānos atsevišķa ieeja un kāpņu tornis ved pie ērģelēm un zvana. Līdzenajā Ugāles ainavā baznīcu pa lielu gabalu pamanāmu dara tās augstā torņa smaile un stāvais divslīpņu jumts ar sarkanu dakstiņu klājumu. Baznīcas ziemeļu puses sienai piebūvētā nelielā sakristeja ar vējtveri nodrošina mācītājam ērtu telpu ļaužu pieņemšanai.   

Vienlaikus ar  baznīcas celtniecību muižu īpašnieku pienākums bija radīt ekonomisko bāzi mācītāju algošanai darbam savās raudzēs, kas bieži bija divvalodīgas. Mācītāja pienākumos ietilpa apkalpot muižnieka dzimtu un tās locekļiem nodrošināt garīgo aprūpi vācu valodā. Savukārt dievkalpojumi un sakramenti zemniekiem tika nodrošināti latviešu valodā. Tādēļ muižnieki bija ieinteresēti piesaistīt savās draudzēs pastāvīgam darbam izglītotus dvēseļu ganus. Viņu atalgošanai tika radītas ievērojamas saimnieciskas vienības – mācītājmuižas, kas nodrošināja šim sabiedriskajam slānim pienācīgus ienākumus un pašus mācītājus uz vairākām paaudzēm piesaistīja dvēseļu kopšanas darbam muižu draudzēs. Ugāles mācītājmuiža atrodas apmēram 2 kilometrus uz dienvidaustrumiem no baznīcas un tā ir bijusi 106 ha liela. Mācītājmuižas ienākumus vēl palielināja tai piešķirtās trīs zemnieku saimniecības ar kopējo apstrādājamo platību 250 ha. Pati ēka ir skaista 18. gadsimtā celta vienstāvu ķieģeļu garenbūve ar Kurzemei raksturīgajiem pusšļauptiem gala zelmiņiem un 19. gadsimta beigās piebūvētu lieveni. Apjomīgs manteļskurstenis muižas iekšienē liecina par arhaisku telpu plānu un vaļēja pavarda esamību dūmainajā virtuvē. Bet plašās istabas ar dēļu grīdu un gaišiem logiem radīja mācītāja sociālajam statusam atbilstošu dzīves komfortu.
www.ventspilsnovads.lv