Ogre

Ogre ir valstspilsēta Latvijā, Ogres novada administratīvais centrs. Pilsēta izvietojusies Daugavas labajā krastā 36 km no Rīgas pie Ogres upes ietekas. Pilsētas platība ir 13,6 km2. 2020. gadā bija 23 273 iedzīvotāji. 65% Ogres iedzīvotāju ir latvieši, 26% ir krievi, 4,2% baltkrievi, 1,9% ukraiņi un 1,8% – poļi.

Pilsētas nosaukums
Ogres pilsētas nosaukums ir cieši saistīts ar Ogres upi, par kuras vārdu ir vairāki nostāsti. Indriķa hronikā Ogres upe dēvēta par Vogeni (Wogene, Woga). Pēc igauņu vēsturnieka Alvres domām vārds Vōgene nozīmējis „straujā, viļņainā (upe)", to pamatojot ar to, ka līvu valodai radniecīgajā igauņu valodā voog nozīmē „straume", „plūsma", „vilnis", bet voogama – „plūst", „tecēt", „viļņot". Laika gaitā vārds Voga varēja pārtapt tagadējā Ogres nosaukumā.

Pēc Augusta Bīlenšteina domām upes nosaukums saistās ar zuša indoeiropeisko nosaukumu (prūšu: angurgis, lietuviešu: ungurys). Latviešu teika stāsta, ka laikā, kad Vidzeme tika iekļauta Krievijas Impērijas sastāvā, ķeizarienes Katrīnas I valdīšanas laikā uz šo apkaimi sūtīti zaldāti, kas vietējiem iedzīvotājiem taujājuši, kur esot upe, kas bagāta ar zušiem (krievu: угри), no kā it kā esot cēlies jaunais upes vārds.

Vēsture
Ogres apkaime ir bijusi apdzīvota jau pirms 3–5 tūkstošiem gadu; tas konstatēts pēc izrakumos atrastajiem akmens cirvjiem, keramikas lauskām u.c. priekšmetiem. Līdz 9. gadsimtam bijis apdzīvots Ķentes pilskalns. Rakstiski Ogres upes grīva pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikas 1206. gada līvu–vāciešu militārā konflikta aprakstā.

13. gadsimta sākumā Ikšķiles pilsnovads (latīņu: castrum Ykescolae) bija izlēņots bīskapa Alberta vasalim Konrādam no Meiendorpas. Pakāpeniski Daugavas līvus asimilēja letgaļi, un līdz pat 16. gadsimtam Ikšķiles pilsnovads ietilpa Rīgas arhibīskapijas latvju galā. Zviedru Vidzemes un Vidzemes guberņas laikā apvidus ietilpa Rīgas apriņķī.

Pēc 1861. gada Rīgas–Dinaburgas dzelzceļa līnija uzbūvēšanas Rīgas–Dinaburgas dzelzceļa sabiedrība noīrēja divas pūrvietas meža, lai ierīkotu celiņus, uzceltu restorānu un vairākus paviljonus. Kopš 1875. gada Ogrē sākās intensīva vasarnīcu celtniecība; to skaits līdz Pirmajam pasaules karam sasniedza trīs simtus. Pirmā pasaules kara laikā Ogre atradās tiešā frontes tuvumā, artilērijas šāviņi gandrīz pilnīgi iznīcināja Ogres apbūvi. Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1920. gadā Ogre ieguva miesta, bet 1928. gada 25. februārī pilsētas tiesības. Ogre līdztekus Jūrmalai, Siguldai un Saulkrastiem bija viens no lielākajiem Latvijas kūrortiem. Pēc Latvijas okupācijas visi Ogres restorāni, viesnīcas, pansijas, sanatorijas un tirdzniecības uzņēmumi tika nacionalizēti. 1947. gadā Ogre kļuva par Ogres apriņķa, pēc 1950. gada Ogres rajona centru. 1960. gadu otrajā pusē Ogrē uzcēla lielu trikotāžas kombinātu.

Ogres ģerbonis
Pirmo reizi par Ogres ģerboni tika runāts 1921. gadā, taču sakarā ar to, ka Ogre nebija pilsēta, bet tikai miests, tika saņemts Latvijas Heraldiskās komitejas atteikums. Pēc pilsētas tiesību piešķiršanas Ogrei 1928. gadā ģerboņa jautājums atkal kļuva aktuāls. Gāja gadi, tika sagatavoti dažādi ģerboņa projekti un skices. 1936. gadā Heraldiskā komiteja savā sēdē, kurā piedalījās arī ikšķilietis Mākslas akadēmijas rektors Jānis Kuga, nolēma izgatavot Ogres pilsētas ģerboņa darba zīmējumu variantus. Ģerboņa ideja – zilā laukā trīs zelta vai melnas priedes, bet apakšējā daļā viļņveida sudraba josla, kas simbolizētu ūdeņus, pie kuriem Ogre atrodas. Priedes un viļņveida josla simbolizēja pilsētu kā kūrortu. Ģerboņa zilais fons norādīja uz to, ka Ogre ir klimatiskais kūrorts. Ģerboņa projekta tālāko izstrādi uzticēja Latvijas Mākslas akadēmijas docentam Kārlim Krauzem. Faktiski ģerbonim ir divi autori – Ogres pilsētas darbinieks, mākslinieks Vilis Mednis un Kārlis Krauze. 1937. gadā ģerboņa projekta zīmējums tika pieņemts galīgā variantā. Lai arī Ogres pašvaldībai un sabiedrībai pret to bija zināmi iebildumi, Heraldikas komiteja 1938. gada augustā projektu pieņēma un 22. oktobrī valsts prezidents Kārlis Ulmanis to apstiprināja.

Mūsu dienās Ogres pilsēta savu klimatiskā kūrorta nozīmi ir gandrīz zaudējusi, un no jauna apstiprinātais vēsturiskais ģerbonis kalpo par simbolu pilsētas pagātnei un varbūt arī nākotnei, bet to rādīs laiks.

Ogres zīme
Ideja par Ogres zīmi, kas nepieciešama iebraucot un izbraucot no pilsētas, radusies jau 1997. gadā. Toreiz notika arī konkurss, kurā uzvarēja tagadējais Ogres pilsētas galvenais mākslinieks Krišs Skrastiņš. 1997. gadā ideja par pilsētas zīmi tā arī palika nerealizēta un skices iegūlās plauktos. 2007. gadā atkārtoti tika pieminēta nepieciešamība pēc pilsētas zīmes. Kopš pirmā konkursa bija pagājis ievērojams laika sprīdis, bija daudz jaunu iespēju un ideju līdz ar to, tika nolemts rīkot jaunu konkursu.

Ogres novada dome 2007. gada 19. aprīļa domes sēdē izsludināja konkursu Ogres pilsētas zīmes izveidei. Konkursu rīkoja dome sadarbībā ar Ogres Rotari klubu un to organizēja domes būvvalde. Konkurss tika organizēts ar mērķi iegūt projekta priekšlikumus – metus vides objekta Ogres pilsētas zīme realizācijai. 2007. gada 22. maijā Ogres pilsētas zīmes ideju metu konkursa komisijas sēdē tika apkopoti rezultāti un konkursā 1.vietu ieguva Pauls Valgums un Viktors Valgums (devīze “G20B47”).

Daļa finansējuma zīmju izgatavošanai bija ieplānota domes budžetā un daļa nepieciešamo līdzekļu tika savākta ziedojumu veidā. Lai iesaistītu iedzīvotājus savas pilsēta simbolikas izveidē, Ogres Rotari klubs rīkoja labdarības koncertu, savukārt pēc SIA „Fazer maiznīcas” iniciatīvas trīs mēnešus notika akcija, kuras laikā no katra uzņēmumā ceptā un Ogres pilsētā pārdotā maizes klaipiņa viens santīms tika ziedots pilsētas zīmes izveidei.

Ir divas pilsētas zīmes, kas izvietotas pie autoceļa A6 Rīga–Daugavpils – viena pirms iebraukšanas pilsētas teritorijā no Ikšķiles puses, otra – no Ciemupes puses.

Ogres pilsētas zīme kā vides objekta būtiskākā funkcija ir Ogres pilsētas atpazīstamības veicināšana, kā arī simbolisku pilsētas vārtu veidošana. Zīme ar savu vēstījumu parāda Ogrei raksturīgās īpašības, prezentē mūsu pilsētu un ir mūsdienīga, tā liecina par pilsētas attīstību, par cilvēkiem, kuri tajā dzīvo un šīs dienas vērtībām.

Daba
Kristāliskais pamatklintājs sastāv no dažādiem granītiem un gneisiem un atrodas 950–1000 m dziļumā, un to šķērso dažāda dziļuma tektoniskie lūzumi, kas it kā monolīto pamatklintāja masīvu sadala dažāda lieluma blokos. Atšķirībā no litosfēras lūzumiem kalnu rajonos šie lūzumi nav tik dziļi, kas kopumā piešķir platformas apgabaliem salīdzinošu stabilitāti.

Virs kristāliskā pamatklintāja nāk pamatiežu stāvs, kura biezums Ogres apkaimē ir 930 – 995 m. No tiem Ogres upes krastos atsedzas tikai virsējie devona vecuma pamatieži – dolomīti un dolomītmerģeļi. Tie radušies simtiem miljonu gadu ilgā laika periodā, kad daudzkārt tagadējā Ogres teritorijā valdījuši jūru apstākļi un norisinājušies iežu daļiņu sacementēšanās procesi, kurus vēlāk veicināja arī virsējo slāņu spiediens. Vietām tekošais ūdens dolomītos izskalojis iedobumus (kavernas), kuros izveidojušies kalcīta kristālu sakopojumi, t.s. drūzas.

Virs pamatiežiem atrodas kvartāra nogulumiežu sega, ko atstājis pēdējais apledojums. Nogulumiežu segas biezums mainās 5–70 m robežās. Visbiezākie nogulumiežu slāņi ir zem pauguriem, turpretī upju krastos to biezums sasniedz tikai dažus metrus. Nogulumiežus veido grants, smilts, oļi, mazāk māls. Zilajos kalnos vairāk izplatīta smilts, bet Pārogrē – grants. Pēc kara tika veikta intensīva grants ieguve, palikuši nerekultivēti karjeri. Pilsētas teritorijas reljefs vietām ir stipri paugurains. Tas izskaidrojams ar pēdējā apledojuma kušanas ūdeņu darbību, kas tagadējās pilsētas teritorijā bijusi ļoti spēcīga. No Ikšķiles līdz Ķegumam cauri Ogrei DA virzienā stiepjas garu vaļņveida pauguru virkne – Ogres Kangari. Ģeomorfoloģiski šādus paugurus sauc par osiem.

Ogres Kangari ir 20 km gara osu virkne, kas 3–4 km garumā ietilpst pilsētas teritorijā; vietām tai ir nelieli atzarojumi. Šī vaļņveida pauguru grēda apgrūtina virszemes ūdeņu noteci uz Daugavu, veicinot apkārtnes pārpurvošanos uz Z no grēdas, sevišķi Pārogrē pie Lazdu kalniem. Liela daļa Ogres teritorijas atrodas Daugavas virspalu terasēs, kuru platums sasniedz 1500 m. Daugavas paliene ir vāji izteikta, un to tāpat kā terases klāj 1,5 – 3 m biezs smilšu slānis, zem kura atrodas dolomīta pamatieži. Atsevišķām pilsētas pauguru grēdām un pauguriem vēsturiski ir radušies dažādi nosaukumi. Jaunogrē stiepjas Zilie kalni, kuru augstākie pauguri ir Skolas kalns un Viršu kalns; pilsētas centrā atrodas Vilku kalni, kuru augstākie pauguri ir Skolas jeb Krēģera kalns un Mīlestības kalns; gar Turkalnes ielu stiepjas Sērķīšu (Zaķu) kalni. Pārogrē ir Grants kalni, kuru augstākie pauguri ir Bākas kalns un Kazaku kalns, tālāk stiepjas Lazdu kalni ar slaveno Ķentes kalnu, kurš lielā mērā ir norakts. Pie Urgas upītes atrodas arī tāda paša nosaukuma kalns. Visos šajos kalnos ir ievērojami grants krājumi; tas rada saimniecisko un ekoloģisko interešu sadursmi. Par dabas aizsardzības pārkāpumiem un bezsaimnieciskumu liecina jau Pārogrē esošie karjeri un piesārņotā vide, sevišķi būvmateriālu rūpnīcas apkārtnē. Ir jāapbrīno dabas mīļotāja J. Špakovska uzņēmība, Lazdu kalnos ierīkojot dendroloģisko un atpūtas parku, attīrot daļu aizaugušās teritorijas un par saviem līdzekļiem to labiekārtojot.
lv.wikipedia.org