Kāpas

Kāpa ir vēja veidota reljefa forma, kas sastāv no smiltīm. Kāpas puse, kura ir pavērsta pret vēju, ir lēzena, parasti ne vairāk kā 15° stāva, bet pretvēja puse, kurai klāt netiek vējš, ir stāva un bieži tā ir stāvāka par 35 °C. Kāpas augstums var sasniegt 100 - 150 m, bet garums - pat dažus kilometrus. Visbiežāk kāpas ir jūru, okeānu krastos, tuksnešos. Pūšot stipram vējam no jūras puses, kāpa var pārvietoties dziļāk sauszemē. Pārvietošanās ātrums var sasniegt pat 20 metrus gadā. Šis process var sagādāt problēmas, jo kāpas aizber ar smiltīm ceļus, laukus, nelielus ciematus, tās var apdraudēt tuvumā esošos mežus. Cīņai ar kāpu pārvietošanos smiltis bieži vien nostiprina. Lielas kāpas Latvijas tuvumā ir Kuršu kāpas, kur Efas kāpas augstums ir 64 m. Eiropā augstākā smilšu kāpa ir Pilā kāpa Francijā, tā ir 130 m augsta.
lv.wikipedia.org

Kāpas ir vēja sanesti smilšu pauguri. Kāpas sāk veidoties, kad vēja pārvietoto smilšu ceļā ir kāds šķērslis – reljefa izcilnis, celms, zāles cers vai krūms. Šķērslim priekšā un aiz tā pakāpeniski krājas smilšu kaudzīte. Pamazām to augstums var palielināties līdz vairākiem metriem. Ja smilšu daudzums ir pietiekams, blakus esošās smilšu kaudzes savienojas, veidojot iegarenus kāpu aizmetņus. Smiltīm uzkrājoties, no tām pakāpeniski rodas kāpas. Lai veidotos kāpas, nepieciešams, lai būtu pietiekami daudz smilšu, pastāvīgi valdošie vēji un skrajš augājs.

Attālinoties no jūras, jūs varat šķērsot dažādu tipu kāpas un novērot kāpu attīstības stadijas. Sākumā būs zemas embrionālās ar skraju veģetāciju, tālāk nedaudz lielākas priekškāpas, pēc tām pelēkās kāpas, kur augsne vairs nav balta kā smilts, bet pelēka. Pēc pelēkajām kāpām tipiskā gadījumā seko brūnās kāpas – kāpas, kas apaugušas ar mežu. Šīs kāpu attīstības stadijas neatradīsiet vietās, kur nav pietiekami daudz smilšu, kur ir pārāk zems un mitrs, vai arī kur notiek abrāzija – jūra izskalo krastu, „ņemot” smiltis un aiznesot tās gar krastu uz priekšu.

Augšanas apstākļi jūras piekrastē mainās atkarībā no attāluma līdz jūrai, tāpēc kāpu veģetācijā var nodalīt atsevišķu augu sabiedrību joslas.

Kāpas iedala primārajās kāpās un sekundārajās. Primārās kāpas ir jūrai vistuvāk esošās kāpas, kuras parasti jūras pusē robežojas ar pludmali. Primāro kāpu veidošanās ir tieši atkarīga no smilšu daudzuma pludmalē. Primāro kāpu kopgarums Latvijā ir apmēram 240 kilometru.

Pie primārajām kāpām pieder embrionālās kāpas un priekškāpas jeb baltās kāpas. Primāro kāpu augājs ir blīvāks un augstāks nekā liedagā. Šajā kāpu joslā dominē graudzāles, visraksturīgākā ir smiltāju kāpuniedre. Pārsvarā ir smiltis mīlošas sugas jeb psammofīti, kā arī sukulenti un kserofīti, tātad sugas, kas pielāgojušās augšanai sausos, nabadzīgos apstākļos.

Sekundārās kāpas ir kāpas, kuras attīstās pēc primārajām kāpām. Sekundārajās kāpās var būt pelēko kāpu, meža vai pļavu augājs.
 

Embrionālās kāpas
Embrionālās kāpas ir pati pirmā stadija kāpu attīstības procesā. Tās ir nelieli, aptuveni 10 - 50 centimetrus augsti smilšu pauguriņi, uz kuriem aug sāļas augsnes mīloši augi – skraji honkēnijas jeb biezlapu sālsvirzas, smiltāju kāpuniedres, smiltāju kāpukvieša puduri. Retāk šeit var sastapt arī doņu vārpatu un Lēzela vīrceli.

 
Priekškāpas
Priekškāpas jeb baltās kāpas ir nākamās kāpas pēc embrionālajām kāpām. Arī to veģetācija ir ļoti skraja, vietām ar vienlaidus augāju, vietām bez nekāda. Šeit vēl aizvien notiek aktīva smilšu pārpūšana, tādēļ šeit sastopamie augi ir galvenokārt pret ieputināšanu izturīgas graudzāļu sugas – smiltāju kāpuniedre, slotiņu ciesa, smiltāju kāpukviesis, smilts auzene, kā arī čemurainā mauraga un lauka vībotne. Retāk sastopama jūrmalas zilpodze, jūrmalas dedestiņa, pūkainais plostbārdis.

Nereti sastopamas arī priekškāpas ar krūmiem, galvenokārt smiltāja vītolu, klūdziņu kārklu un vilku kārklu. Šie krūmi var būt gan stādīti smilšu nostiprināšanai, gan ieviesušies paši.

     
Pelēkās kāpas
Starp baltajām kāpām un mežu slēpjas tāds neparasts biotops kā pelēkās kāpas. Pelēkās kāpas ir veidojušās no primārajām kāpām; tās ir sekundāro kāpu pirmā attīstības stadija. Tās ir nosacīti stabilas – tajās smilšu kustība vairs nenotiek vai notiek ļoti maz.

To augāju veido galvenokārt sūnas, ķērpji un zemi daudzgadīgi lakstaugi, kā arī atsevišķi koki un krūmi. Tās ir sausumizturīgas sugas. Parasti šajās kāpās ir ļoti sauss, vēja ātrums mazāks, bet gaisa un augsnes temperatūra augstāka nekā primārajās kāpās un liedagā. Tik sausos apstākļos tikai neliela daļa augu sēklu spēj uzdīgt un attīstīties, tādēļ augājs ir skrajš – augi nenosedz zemi un starp atsevišķiem augiem ir kaila smilts.

Latvijā sastopamas divu tipu pelēkās kāpas: pelēkās kāpas ar zemu lakstaugu veģetāciju un pelēkās kāpas ar krūmiem un kokiem.

Pelēkajās kāpās ar zemu lakstaugu veģetāciju augāju veido pārsvarā sūnas, ķērpji un zemi daudzgadīgi lakstaugi. Tipiskās augu sugas šeit ir zilganā kelērija, smilts grīslis, mazais mārsils, pļavas silpurene, kā arī sūnas sirmā sarmenīte un noras vijzobe. Retāk šeit sastopama arī Gmelina alise, smiltāja neļķe un sīkziedu plaukšķene.

Pelēkajās kāpās ar krūmiem un kokiem sastopami atsevišķi koki, krūmi vai to grupas, vietām veidojas sīkkrūmu grupas. Visbiežāk sastopamie koki šādās kāpās ir parastā priede, Zviedrijas kadiķis un smiltāja vītols. Retāk sastopams arī Pallasa sausserdis un vilku kārkls.

 
Starpkāpu ieplakas
Starp kāpām atrodas starpkāpu ieplakas. Tās raksturīgas vietās, kur ir vairākas priekškāpas. Par starpkāpu ieplaku gan sauc ne katru iedobi starp kāpu pauguriem, bet pietiekami plašu reljefa pazeminājumu, kurā augsne ir mitrāka nekā apkārtējās kāpās, jo šeit ir augstāks gruntsūdens līmenis. Starpkāpu ieplakas parasti ir šauras un ātri pārmainās, aizaugot ar kokiem vai pārpurvojoties.

Periodiski mitrās starpkāpu ieplakās sākumā parasti izveidojas starpkāpu ieplakas ar pionierveģetāciju. Tajās parasti aug dažādas pioniersugas – mezglainā gaurenīte, raibā kosa, zilganais grīslis, retāk jūrmalas augstiņš, Baltijas donis.

Starpkāpu ieplakas, kas atrodas robežjoslā starp priekškāpām vai pelēkajām kāpām vai starp pelēkajām kāpām un mežu, nereti izveidojas starpkāpu ieplakas ar pļavu veģetāciju. To augājā dominē pļavu sugas – lielais zvagulis, pļavas skarene, parastā smaržzāle, kodīgā gundega. Retāk sastopama stāvlapu dzegužpirkstīte, Baltijas dzegužpirkstīte, purva dzeguzene.

Mitrākās vietās ar laiku izveidojas starpkāpu ieplakas ar kalcifilo zāļu purvu veģetāciju. Tās ir vietas, kurām raksturīgas kalcifilo zāļu purvu sugas, taču kūdras nav vai arī tās slānis ir ļoti plāns. Tipiskās augu sugas ir zilganais grīslis, stāvais retējs, zilganā molīnija, ziemeļu madara.

     
Stāvkrasti.
Stāvkrasti ir jūras krasti, kas radušies noskalošanas vai abrāzijas ietekmē. Šādi krasti jūras piekrastē Latvijā sastopami 123 kilometru garumā un to augstums ir apmēram 6 - 15 metru. Vietām notiek aktīva krasta noskalošana, vietām krasti apaug ar augiem. Sastopami gan smilts stāvkrasti, gan smiltsmāla un morēnas un citu materiālu atsegumi. Interesanti ir stāvkrasti pie Ziemupes, kur stāvkrastos iztek avoti un sastopamas kalcifilas purvu augu sugas.
latvijas.daba.lv