Egles (Picea)

Egles (Picea) ir priežu dzimtas ģints, kurā apvienotas 35 skuju koku sugas. Tās aug ziemeļu puslodes mērenajā un subarktiskajā joslā. Pēc formas tās ir koniskas vai piramīdveidīgas. Egļu augstums sasniedz 20—60 metrus. Latvijā savvaļā aug tikai parastā egle (Picea abies).
lv.wikipedia.org

Egļu sugas, kas piemērotas Latvijas apstākļiem

Picea abies – Parastā egle. Bieži sastopama visā Latvijas teritorijā. 30-45 m garš koks ar taisnu stumbru, šauru, konisku, blīvu vainagu un tumšzaļām skujām. Aug viegli skābās smilšmāla augsnēs. Ēncietīga, vēja neizturīga, nepanes gaisa piesārņojumu un ilgstošu sausumu, uzņēmīga pret kaitēkļiem un slimībām. Bieži sastopama visā Latvijas teritorijā. Mūsu mežos tā ir otra saimnieciski vērtīgākā skuju koku suga aiz priedes. Stādījumos noderīga augstiem (virs 2 m) cirptiem vai brīvi augošiem dzīvžogiem. Maz piemērota pilsētām, bet derīga lauku apdzīvotu vietu stādījumos. Dekoratīvās parastās egles šķirnes ir ļoti daudz. Vienas no populārākajām parastās egles miniatūrajām šķirnēm ir ‘Nidiformis’, ‘Little Gem’, ‘Echiniformis’, u.c., kompakts konisks augums ir šķirnei ‘Ohlendorfii’.

Picea pungens – Asā egle. Apstādījumos iecienīts līdz 30 m augsts koks ar simetriski konisku vainagu, bagātīgu zarojumu, cietām, asām, tumšzaļām, pelēkzaļas un sudrabainas nokrāsas skujām. Saulmīle, ziemcietīga, labi panes piesārņojumu, tādēļ piemērota pilsētu stādījumiem; mīl irdenu, mitru smilšmāla augsni, bet panes arī sausumu. Lēnaudzīga. Pie šīs sugas pieder sudrabainas un zilas nokrāsas varietāšu kopa ar labi zināmo nosaukumu - sudrabegle (Picea pungens f. Glauca). Populārākās šķirnes: ‘Hoopsii’, ‘Glauca Globosa’, u.c.

Picea glauca – Kanādas egle. 15-20 m augsts koks ar horizontāli izplestiem zariem. Skujas īsas, strupas, matēti zilgani pelēkzaļas, čiekuri nelieli, dekoratīvi. Vidēji prasīga augsnes ziņā, ēncietīga, vēja izturīga, bet jutīga pret piesārņojumu. Pacieš nelielu sausumu. Jaunībā ātraudzīga. Visiecienītākā Kanādas egles šķirne ir ‘Conica’ ar kompaktu, piramidālu, blīvu zarojumu un smalkām košzaļām skujām , populāras ir arī ‘Alberta Globe’, ‘Sander’s Blue’.

Picea omorika – Serbijas egle. Līdz 30 m augsta dzimtenē, Latvijā sasniedz 18 m. Vainags ar šauri konisku siluetu, kas izteikti smails galotnes daļā. Viena no retajām egļu sugām, kam skujas plakanas. Skuju krāsa tumši spīdīgi zaļa ar 2 baltu atvārsnīšu joslām augšpusē. Vidēji izturīga pret piesārņojumu un noēnojumu, vidēji prasīga augsnes ziņā, arī augšanas ātrums un ziemcietība vidēja. Viena no skaistākajām un izteiksmīgākajām sugām, kaut apstādījumos sastopama pareti. Ieteicama kā soliteraugs, jo ilgi saglabājas apakšējie zari. Šķirnes: ‘Nana’ – kompaktāks augums, ‘Pendula’ – nokarena.

Picea asperata – Skarbā egle. Liels koks, līdzīgs Picea pungens, atšķiras ar sveķainiem pumpuriem, īsākām skujām un lieliem cilindriskiem čiekuriem. Laba ziemcietība. Šķirnes ar kompaktāku augumu: ‘Glauca’, ‘Meyeri’.

Picea engelmanii – Engelmaņa egle. Lēnaudzīgs, līdz 30 m augsts koks ar šauri konisku vainagu un īsiem izplestiem dzinumiem, kam gali nokareni. Skujas mīkstas, zilganzaļas. Laba ziemcietība. Latvijā kultivēta samērā reti. Stādījumos izmanto šķirni ‘Glauca’ ar tērauda zili- pelēkām skujām.

Picea mariana – Melnā egle. Konisks augums, īsi horizontāli, viegli nokareni zari. Tumši zilganzaļas, īsas skujas, nelieli dekoratīvi violeti līdz brūni čiekuri. Latvijā kultivēta pareti. Iecienītas miniatūras šķirnes ir ‘Nana’, ‘Echiniformis’.
www.galantus.lv