Meteoroloģiskais rudens jau vairāk kā mēnesi saimnieko Latvijā, liela daļa koku ir apvilkuši rudens mētelīšus un jaciņas, tādēļ es un vēl daži no vairākām vietām savīkšamies 9. oktobrī skaisti izmantot saulainu un krāsainu dienu, lai izbraukātu Kuršu zemi. Satiekamies Talsu pusē un braucam uz Abavas rumbu. Bet pa ceļam iegriežamies Lielvirbu muižā.
Lielvirbu muiža
Par šo muižu varētu teikt – veiksmes stāsts. Pēc baronu un muižkungu godības laikiem, cauri padomju gadu piezemētāka lidojuma, atnākot Latvijas atjaunotnei, Lielvirbu muižas ēka tika pamesta un izdemolēta. Bet šodien tā ir atdzimusi no jauna, greznajās zālēs, bibliotēkā, lielākos un mazākos numuriņos tiek gaidīti muižkungi, viesi, svinētāji, tūristi, piedāvāts izbaudīt skaisto apkārtni, atpūsties un nesteidzīgi ieklausīties, vienam otru labāk iepazītot. Prieks, ka muiža ir sagaidījusi savus tagadējos īpašniekus, kuri par to rūpējas un dod jaunu elpu!
Abavas rumba
Līdz Abavas rumbai brauciens nav garš. Lai arī tā ir privātīpašumā, šobrīd sezona beigusies un biļetes vairs nav jāpērk. Atstājam mašīnu stāvvietā un dodamies nelielu gabaliņu kājām. Pa ceļam ir ugunīgi sarkans Eiropas segliņa krūms. Tas ir viens no spilgtākajiem rudens akcentiem mūsu mežos un krūmājos. Kurš jau bērnībā nav priecājies par segliņa krāsainajiem auglīšiem! Tikai tie ir indīgi – tādēļ vienīgi ar acīm skatāmi, nevis kaut kā citādi baudāmi. Skaidrajās debesīs spoži spīd saule, taču tā vēl nav tik augstu, lai izgaismotu Abavas rumbu. Blakus esošais mežs jau saules apspīdēts, un nedaudz uz augšu arī Abavā iespīd saule, un tur veidojas brīnišķīgs dzelteno bērzu un citu koku atspīdums ar nelieliem oranžsarkaniem akcentiem – iespējams, ka tie arī ir segliņu krūmi. Izbaudījuši Abavas rumbas skatus, dodamies atpakaļ uz mašīnu, dedzīgi runādami par visu ko, pat par politiku. Jā, mūsdienu notikumi atstāj savu zīmogu domās un sarunās, un tad vēl vairāk jāapzinās mirkļa skaistums un labums, ka varam dzīvot mierā, esam paēduši, mums ir mājas un piedevām – varam netraucēti ceļot pa Latviju un redzēt tās skaistuma bagātību.
Lēnu muiža
Tālāk braucam garām Kuldīgai un, lai arī tur skaistuma atliku likām, tomēr tajā nebraucam, jo tad jau neatliktu laika apskatīt mazāk redzētas vietas. Arī Skrundā neapstājamies, bet braucam tālāk uz Lēnu muižu. No bijušā saglabājušās kādas saimniecības ēkas, parks gājis bojā, bet nelielā Lēnu pils jeb muižas kungu māja ir ļoti skaisti atjaunota. 2020. gadā izsolē 5 dalībnieku konkurencē Lēnu muižas īpašums pārdots par summu, kas vairāk kā 2 reizes pārsniedza sākotnējo cenu. Un 2 gadu laikā pārvērtības ir iespaidīgas. Taču tas tagad ir privātīpašums un apskatāms tikai no tālienes.
Tālāk dodamies uz Embūti. Braucam pa grantētu ceļu un vērojam skaisto Embūtes pauguraines un senlejas rudens ainavu.
Piestājam autostāvvietā pie Embūtes pils dīķa, ko ieskauj dzeltenoranžzaļās krāsās greznojušies krūmi un koki, kopā ar mākoņiem veidojot skaistas gleznas ūdens spogulī, un pa krāšņo rudens ceļu dodamies uz Embūtes baznīcas drupām.
Embūtes baznīcas drupas
Savulaik tā ir bijusi varena baznīca ar 300 sēdvietām, greznām ērģelēm, milzīgām kristāla lustrām un Dinsdurbes muižas īpašnieka Karla de Bagges af Boo epitafiju, kas bija kokgriezumā darināts memoriālās mākslas piemineklis. Ne revolūcijas, ne 1.PK laikā baznīca necieta, bet 2.PK vācu armija to izmantoja aizsardzībai. Vieta, kur ļaudīm bija jāmācās mīlēt Dievu un cilvēkus, kļuva par kara rīku un tad arī nopostīta. Par kādreizējo dzīvību šajā vietā liecina varenie mūri un zvanu tornis, kur joprojām redzamas artilērijas un citu šāviņu pēdas. Tagad baznīcas iekšpuse iztīrīta, nolīdzināta, tur ir kopts zāliens un bijušajā altāra vietā baznīcas mūros ir nolikts krusts, tur notikuši brīvdabas dievkalpojumi un arī laulību ceremonijas. Ap baznīcu tika stādīti dekoratīvi koki un krūmi, kas šodien ir sasnieguši ievērojamu vecumu. Nu tiem ir gan kultūrvēsturiska, gan dabas vērtība.
Netālu no baznīcas mūriem ir ieejas vārti Embūtes dabas parkā. Tos veido kuršu vadoņa Induļa un viņa drauga Pūdiķa zobeni un vairogi.
Līkumotais ceļš atklāj arvien jaunas un jaunas pauguraines ainavas ar Cepļupes dīķa ielokiem, dzeltenzaļiem mežiem un koku puduriem, un gubu mākoņiem debesīs, kas rada pār ainavu peldošu ēnu un saules rotaļas. Tiešām, brīnišķīga rudens diena un skaista Latvijas vieta! Tad nogriežamies pa labi uz skatu torni. Pa gabalu izskatās, ka zālē kaut kas uzziedējis, veidojot plašus oranžīgus laukumus. Izrādās, ka tās ir rudenīgas asinszāles, kurām lapas iekrāsojušās oranžos un dzeltenos toņos. No skatu torņa paveras plašs skats uz Embūtes senleju, pauguriem un starp ainaviskajiem koku un krūmu puduriem slejas baznīcas zvanu tornis. Aiz skatu torņa lejup ved ērtas koka kāpnes. Ejam un ejam, zemu, zemu. Vai tāpat būs vēl jākāpj augšā?
Lejā aizejam uz Joda dambi. Tur ierīkotas atpūtas vietas ar soliņiem, koka skulptūras, arī Induļa un Ārijas skulptūra.
Embūtes jeb Induļa pilskalna pakājē var padzerties avotiņā un tad sākas kāpiens. Te nu tas ir – kā kāpām zemu, zemu, tā tagad jākāpj augstu, augstu! Kāpnes ved līku ločiem un ne tikai uz augšu. Brīžiem lejā, tad atkal augšā. Ar šo pamatīgo kāpienu arī noslēdzam savu Embūtes dabas parka apskati. Uz viduslaiku pilsdrupām šoreiz neejam, tās jau kādreiz ir redzētas. Gribam paspēt vēl diezgan daudz Kurzemē apskatīt.
Bakūzes muiža
Embūtes pagastā Bakūzes muiža, tāpat kā daudzas, pēdējos gados bija bez īsta saimnieka. Šai muižai ir īpaši laimējies, ka izsolē to nopirkusi vietējā ģimene. Viņiem nav rocības, lai muižas kungu māju uzreiz atjaunotu, bet ir mīlestība uz šo vietu. Tiek pētīta muižas vēsture. Atklāts, ka tā ir daudz senāka, nekā liecina ziņas internetā. Mamju ģimene, kas tagad saimnieko Bakūzes muižā, organizē dažādus pasākumus, var klausīties interesantos stāstos par šo vietu, atpūsties parkā iepretim muižai un pat sarunāt nakšņošanu. Otrpus muižas kungu mājai dīķis, kur tai spoguļoties, un, kas zina, varbūt dīķī var noķert arī kādu zivi.
Nīgrandes luterāņu baznīca
Tālāk ceļš ved garām Nīgrandes luterāņu baznīcai. Skaista, sakopta balta baznīca ar gaili tornī – vecākā Nīgrandes pagasta ēka, bet pēc vecas nemaz neizskatās.
Nīgrandē ieejam veikalā, jo šoreiz neesam paņēmuši līdz ēdamo. Un, ak vai, kā lauku ļaudīm jādzīvo! Banāni maksā 2.04 eiro! Apmēram pirms nedēļas es Lidlā redzēju banānus par 1 eiro. Nu, protams, banānus šeit nepērkam, kaut gan tie man ļoti iemīļots braucienu ēdamais. Katrs pērk, ko nu saprot. Nadzīgākais gandrīz viens pats grib sapirkt visu sortimentu, kas tāds neapsviedīgāks un nesaprot, ko pirkt, tam čaklo pircēju jārauj aiz rokas un jāsaka, lai nenopērk pat to, ko viņš iecerējis. Protams, visas preces šeit dārgākas, bet, ja nav iespējams salīdzināt, tad sirds mierīgāka. Apstājamies pie Ventas tilta un fotografējam kārtējo skaisto rudens ainavu. Pie tilta Ventā neliela saliņa, skaisti mākoņu atspulgi ūdenī un zivju gārnis, galvu izslējis, gaida medījumu.
Silaiņu Romas katoļu baznīca
Pēc tam, ēzdami un cits citu cienādami, braucam uz Silaiņu Romas katoļu baznīcu. Apstājamies, kad Googles ceļvedis ziņo, ka esam sasnieguši galamērķi. Vispārēja neizpratne – tuvumā nav nekādas baznīcas. Griežam mašīnu apkārt un tad pamanām, ka pie parastas koka mājas ar diviem skursteņiem pagalmā ir liels krusts. Baznīca! Lecam ārā no mašīnas un ejam fotografēt, jo priekš katoļu baznīcas tas tiešām ir kaut kas eksotisks. Baptistu baznīca, vasarsvētku baznīca vai kāda no jaunajām draudzēm, tas nebūtu tik pārsteidzoši šādā mājā. Bet, ja lauku apvidū ir tik neparasta katoļu baznīca, tas nozīmē, ka šeit ir cilvēki, kuri vēlas sanākt kopā un būt dievkalpojumā.
Taka "Dabes trakumi"
Nu atkal braucam uz kādu dabas objektu – uz Dabes trakumiem. Internetā informācijas nav daudz – meža izziņas taka, kur apmeklētāji saistošā veidā tiek iepazīstināti ar dažādiem meža augšanas apstākļu tipiem, dzīvnieku takām un alu kompleksu. Jāredz pašam un varbūt šo informāciju vēl varēs papildināt. Kartē vieta atzīmēta, un, kad Google vadātājs mūs atkal uz to ir atvedis, esam pie Jaundabes mājām. Ceļš gan iet tālāk mežā, taču kartē trakumi nav iezīmēti uz to pusi. Man tādas nelabas aizdomas, ka te nekādu trakumu nebūs. Māju pagalmā ir cilvēki, un viens no mūsu grupas iet prasīt, kur te ir trakumi. Par laimi pagalmā nekādu trakumu nav, cilvēki laipni, bet izrādās, ka uz Dabes trakumiem jābrauc atpakaļ un jāskatās, kur pie ceļa mežā ir galds ar soliem. Braucam un vaktējam mežmalu. Jā, tiešām, galds ir. Pamatīgs, no bieziem dēļiem, uz koka bluķiem uzstatīts un tādi paši soli, viss ar skujām apbiris. Tur var kaut konferenci sarīkot un pie šāda galda gudras runas teikt. Uzņemu vietas koordinātes, jo Dabes trakumi ir citā vietā, nekā kartē rādīts. Turpat ir Dabes purvs, un ļoti loģiski, ka izziņas taka ir šeit. Nu skatāmies, kur tad tā taka. Pie viena koka izbalējusi lapa ar tekstu par kaut kādām putnu dziesmām un aizņemtiem cilvēkiem. Nu tā apmēram tur bija. Šobrīd jau aizmirsies. Ahā, taka esot tur, kur kokiem sarkanas iezīmes. Labi, ka ir jau oktobris, varbūt ērces aprimušas, jo mums vienkārši jābrien pa garu zāli. Taka te ir visai nosacīti. Kāda veca sēne pa kājām pagadās. Ejam kā pa celmiem. Tad taka sadalās, ar sarkanu iezīmēti koki gan taisni uz priekšu, gan pa kreisi. Kur tad nu iet? Pabrienam taisni, nu nekā prātīga tur neatrodam. Kaut kur sāņus mežā arī sarkanais koks. Tur laikam ala, bet ir vai nav? Kas viņu zina? Ejam atpakaļ un nogriežamies nu jau pa labi. Jo tālāk, jo trakāk. Brikšņi. Pa ceļam varens izgāzta koka sakņu žuburis. Tas varētu piesaistīt uzmanību, ja vien mežos tādi nebūtu redzēti atliku likām. Lauzties pa neceļu un beigās ieskriet purvā, kur nezin kā ar pamatu zem kājām, galīgi negribas. Es paužu savu sašutumu un saku, ka šito vietu nu gan neatzīmēšu kā apskates vērtu. Un saņemu pretim smiekliņu, ka šī taču ir ļoti trāpīga vieta, var redzēt, kuram trakums uznāk. Nu smejies, smejies! Vispār jāsaka, ka te tiešām var braukt iedvesmu smelties. Kam kāds mežiņš vai varbūt vēl pļava, vajag tik taisīt dabas taku. Var taču visādi uzrakstīt un izcelt, kas tur sevišķs – varbūt kāds varžu grāvis, varbūt slīkšņa, varbūt brūklenājs vai mellenājs, varbūt brikšņi un putni, protams, un visādas vaboles! Un ja vēl ap Jāņiem kāda naktsvijole uzzied! Lai tik pilsētnieki brauc skatīties! Tādus, kuri domā, ka piens rodas tetrapakās, jāved govi rādīt, un tiem, kuri no puķēm zina tikai neļķes, vai labākajā gadījumā vēl rozes un par mežu domā tikai kā par pilsētas parku, tāda dabas taka būtu pašā laikā. Ja vēl takas izveidotājs iemanītos piedāvāt visādas zaru buntītes, čiekurus ugunskura iekuram vai vēl tamlīdzīgu eksotiku, pat bizness varētu sanākt. Jā, Dabes trakumi tomēr ir trakoti laba lieta, redz, kādas radošas idejas rosina!
Sesiles vējdzirnavas
Kad no trakumiem esam tikuši uz ceļa, braucam uz Sesiles vējdzirnavām un Sātiņu zivju dīķiem. Dzirnavas pašā ceļa malā. Spārnu jeb buru vairs nav. Rakstīts, ka dzirnavas darbību beigušas jau 1938. gadā. Bet pats dzirnavu ēkas tornis vēl saglabājies un atrodas privātīpašumā. Ceļam otrā pusē pa gabalu vīd ūdens, tas ir viens no Sātiņu dīķiem – Silzemju dīķis.
Sātiņu dīķi
Bet mēs gribam tikt pie putnu novērošanas torņa. Tam esam jau pabraukuši garām, tādēļ dodamies kādus 2 km atpakaļ. Iegriežamies ceļā, kas ved uz dīķiem, tiekam līdz kārtējam šlagbaumam, kas ceļam kreisajā pusē. Tur jau atkal nemaz bez saskaņošanas tā nevar iet, nu tad mēs tik ejam iekšā saskaņot. Ja kāds kaut ko prasīs, teiksim, ka nācām saskaņot. Neatstāsim taču neapskatītus dīķus un putnu torni! Dīķi ir gan pa labi, gan pa kreisi. Redzam kādu, kuram nolaiž ūdeni, lai tiktu pie zivīm. Šur tur pie dīķiem vēl padomju laika zivju barošanas torņi. Vienā vietā sakrauta pat kaudze ar pontoniem un torņiem. Kādreiz bijusi varena saimniekošana. Bet kā tagad? Šķiet, ka tagad tie vairs netiek izmantoti. Rakstīts, ka papildus dabīgai barībai karpas tiek piebarotas ar graudiem, ko iegādājas no vietējiem zemniekiem. Bet kur tas putnu novērošanas tornis? Jāskatās kartē. Ak, tā iet, ka iepriekš neizpēta maršrutu, bet skrien uzreiz aiz pirmā šlagbauma, ko ierauga. Domā, ka tur jau nu būs tas labums! Bet nekā! Jāiet atpakaļ, tad pa ceļu uz priekšu vēl gandrīz 3 km! Ejam, vērojam skaisto ainavu ar zilajiem ezeriem un baltajiem mākoņiem debesīs. 1999. gadā šeit izveidots dabas liegums un ne jau zemā intensitātē audzēto karpu dēļ. Nē, 30 Sātiņu dīķi ir nozīmīgi ūdensputniem. Un apkārtējos mežos dzīvo arī dažādi plēsējputni, melnie stārķi un arī retas sikspārņu sugas. Bet tad mums atkal stop!
Kārtējais šlagbaums ar aizliegumu iet tālāk bez saskaņošanas. Un nu ir pilnīgi droši, ka ceļš aiz tā ved uz putnu novērošanas torni. Ko darīt? Piezvanīsim uz norādīto telefonu. Kas būs, būs. Zvanītājs ieslēdzis skaļruni, un mēs visi dzirdam laipnu balsi otrā galā, kas labprāt atvēl mums doties tālāk. Vai ar kājām iešot? Pirms kādām 10, 15 minūtēm saimnieks pats tur bijis un būtu mums attaisījis barjeru, lai varam aizbraukt. Nekas, mēs aiziesim. Apjautājamies, kā ar zivju tirgiem, un atbilde ir tāda, kādu jau var gaidīt. Diemžēl mūsdienu realitāte, ka pašmāju produkts nav pārāk pieprasīts.
Bet tās 10, 15 minūtes – dīķu saimnieks taču citādi nevarēja tikt no šejienes prom kā tikai pa to ceļu, kur mums stāvēja mašīna! Kamēr devāmies „saskaņot” gājienu pie citiem dīķiem, tikmēr palaidām garām izdevību aizbraukt līdz putnu tornim! Tagad ejam, ejam un esam galā. Uzkāpjam tornī un konstatējam, ka šodien nekādus putnus novērot vis nevarēsim, bet skaisto apkārtni gan redz tālumtālu. Uz putniem varam paraudzīties pie torņa esošajā info stendā un tad doties atpakaļ, lai brauktu uz Zebrenes luterāņu baznīcu.
Braucam pa skaistu dzeltenu bērzu aleju. Jāizkāpj un jānofotografē!
Zebrenes luterāņu baznīcas drupas
Kad esam pie baznīcas, redzam, ka tās ir tikai drupas. Dievlūdzēju vietā tagad izauguši koki, kas netraucēti ceļ galvas debesīs, jo jumta baznīcai sen vairs nav un viena no sānu sienām ar lielu kūkumu – drīz, drīz arī tā izgrūs.
Pie baznīcas ceļam otrā pusē kārtīga latvāņu audze, tagad jau nokaltuši. Tādus floristi varētu vākt savām kompozīcijām, nebaidoties apdedzināt rokas. Bet vislabāk būtu latvāņus iznīcināt!
Stirnu pils
Braucam atkal pa meža ceļu. No līkuma iznirst pretim braucoša mašīna. Pilnīgi brīnums, ka te vēl kāds brauc! Jāskatās, kā samainīties. Google rāda, ka šis ceļš aizvedīs uz Stirnu muižu. Jā, stirnas un mežs sader kopā, kaut gan tagad stirnas jau sāk staigāt pa pilsētām. Kad no meža ārā, tad iebraucam spokainā vietā – gar ceļu skaistas Līvānu tipa mājas, bet – ar cauriem logiem! Neapdzīvotas, atstātas, bojā ejošas! Te esot Stirnu ciems! Tālāk ir kāda parastāka māja un var redzēt, ka tur kāds dzīvo. Aiz tās paceļas Stirnu pils un vēl citas bijušās muižas ēkas. Te atkal bēdu stāsts. Vēl var redzēt, ka Stirnu muiža Lielauces ezera krastā ir bijusi ar skaistu arhitektūru un nekāda mazā, bet pamatīga pērle. Tai pretim ir bijusi strūklaka, uz kuru vedušas lielas platas kāpnes. Tagad viss aizaudzis, pils noskritusi, aiznaglotiem logiem. Kad esam apstaigājuši šo postažu un jau gatavojamies doties uz mašīnu, redzam, ko no vienīgās apdzīvotās mājas nāk kāds vīrs. Viņš te dzīvojot kopā ar savu brāli, strādājot gadījuma darbus pie apkārtējiem saimniekiem. Stirnu muižu esot nopirkuši kādi dāņi, bet neliekas par to ne zinis. Cilvēki gan braucot, skatoties, arī kādas no aiznaglotajām durvīm atlauztas un, ja ir vēlēšanās, var tikt arī iekšā. Pirms tam te bijusi mikroautobusu rūpnīcas RAF atpūtas bāze. RAFs arī uzcēlis tās mājas, kas tagad spokojas ceļa malā. Uztaisījuši dziļurbumu, pirti, bijušas vēl visādas grandiozas ieceres, bet tad viss aizgāja uz grunti. Internetā izlasu, ka pirms tam te bijis veco ļaužu pansionāts. Tad vēl kaut kas no pils skaistuma bijis saglabāts un vēstījis par seno laiku godību. Pat rožu dobe, no kuras šodien saglabājies kāds meženis, kam šobrīd ienākušies skaisti sarkani augļi. RAFieši ar savu remontu daudz no vēsturiskā mantojuma, kas pansionāta laikos vēl bijis redzams, aiztepējuši un aizlīmējuši ar prastām tapetēm u.tml. Žēl, Stirnu muižai nav veicies sagaidīt savu jauno īpašnieku, kas to koptu un lolotu, kā šodien trim iepriekš redzētajām muižām.
Stirnu muižas vējdzirnavas
Stirnu muižai bijušas arī savas vējdzirnavas, kas tagad lauka vidū drupina savu mūra konusu, ar krūmu ieskautu pakāji un jauniem bērziņiem logu ailēs.
Īles vējdzirnavas
Vēl mums šodien jāapskata Īle. Tur trīs interesantas vietas. Pirmās jau pa gabalu redzamas vējdzirnavas, kas kalpojušas arī kā ūdenstornis. Salīdzinot ar Stirnu vējdzirnavām, uz šīm prieks skatīties. Skatu vēl krāšņāku dara tuvumā augošie rudens krāsas apvilkušie koki. Kam dzirnavas pieder, kas ar tām notiek – par to gan informāciju īsti neatrodu.
Īles muižas pils
Īlē ir arī pils – Īles muižas pils. Latvijas pirmās brīvvalsts laikos tur bijusi gan skola, gan sanatorija, padomju laikos – plaša spektra iestādes, sākot ar tuberkulozes sanatoriju, beidzot ar sociālās aprūpes centru. Bet tagad tā ir arhitektūras piemineklis. Tad nu ejam skatīt šo pieminekli. Vispirms ir vairākas ēkas, šķiet, tās bijušas muižai piederošas. Bet neizskatās, ka tur tagad kāds dzīvotu. Pati pils apjozta ar augstu necaurredzamu sētu un masīvie vārti ciet. Te nu nevarēs iet! Rakstos lasāms un skatāms, ka pils bijusi diezgan pamatīga, kaut gan Stirnu pilij līdzās nestāv – tā, šķiet, bijusi gan lielāka, gan skaistāka. Pakāpjos uz vārtu aizšaujamajiem un ar rokās izstieptu fotoaparātu cenšos dabūt kādu bildi. Te gan derētu dronu uzlaist! Cerībā vēl kaut ko ieraudzīt, laužamies cauri krūmiem un ejam apkārt augstajam žogam, bet pēc brīža saprotam, ka neko redzēt nesanāks. Jā, skaisti mums tie pieminekļi…
Īles luterāņu baznīca
Turpat netālu ir vēl viens piemineklis – Īles luterāņu baznīca. Nepārstāstot vēsturi, pieminēšu, ka 2.PK laikā izpostīta un izzagta, tomēr pēc kara vēl darbojusies, taču Īles sanatorijas iemītnieki turpinājuši to postīt. Neko teikt, neesi pie labas veselības, bet baznīcu postīt tomēr vēl ir duka! Un tālāk baznīcai klājies arvien bēdīgāk, jo 1965.gadā piespiedu kārtā likvidēta Īles draudze ar visām tam „līdzejošajām zīmēm” – tornis nojaukts utt. Taču šodien redzam, ka baznīcā tiek veikts remonts, fasādei jau daudz kas līdzēts, pagalmā vēl stāv zvans. Kas notiek Īles baznīcā, šeit neatklāšu. Interesenti to var pameklēt interneta dzīlēs, bet remontdarbi ir lieli, pamatīgi un var tikai novēlēt, lai līdz ar baznīcas atdzimšanu, atdzimst arī Īles un apkārtnes iedzīvotāju dvēseles!
Dobeles pils
Pulkstenis rāda pusseptiņi, saule jau tuvojas rietam, un mēs esam šīs dienas maršrutu veikuši. Tagad tikai pa ceļam kāds jānogādā mājās, tādēļ braucam cauri Dobelei. Un tur, protams, jāapstājas pie atjaunotās Dobeles pils. Kad tiekam Dobelē, saule jau norietējusi, bet debess joprojām gaiša. Izstaigājam, izkāpelējam un apstaigājam pilsdrupas no visām pusēm. Žēl, ka atjaunotajā pils tornī nevar tikt, jo ir vēls svētdienas vakars. Aiz pils pie Bērzes upes paveras interesants skats uz pretējo krastu, un, ja būtu vēl gaišāks, tad varētu vērot skaistus koku atspulgus ūdenī.
Bet šai dienai jau iespaidu gana. Prieks par redzēto, prieks par kopā būšanu un līdz nākamajai reizei!