Pēc aukstā septembra sākuma, par spīti sākotnējiem lietaina 10. septembra solījumiem, tuvojoties nedēļas nogalei, meteoziņās parādījās, ka lietus izžuvis un sestdiena būs saulaina un skaista. Izmantoju iespēju vēl pirms drēgnā un tumšā rudens iestāšanās paceļot Vidzemē.
Madlienas luterāņu baznīca
Pirmā apskates vieta ir Madlienā – luterāņu baznīca tikko kā uzlekušās saules gaismā. Debesis skaidras, rīts dzestrs un izredzes uz skaistu dienu, šķiet, drošas.
Ķeipenes vējdzirnavas
Tālāk braucu uz Ķeipeni. Klausos, ko saka Googles ceļa rādītājs, un pavisam drīz esmu pie Ķeipenes vējdzirnavām. Kādreizējās drupas atjaunotas, uzlikts skaists jumts un apkārt vēl izcilāka sēta. Pulkstenis rāda septiņi, pa vārtiem iekšā, protams, netieku, bet pamieloju acis pie viena no saglabātajiem, rīta saules apspīdētajiem mūsu vēstures lieciniekiem.
Sergeja Eizenšteina ekspozīcija – Kino stacija
Tālāk ceļš uz Ķeipenes staciju. Vieta, kur kādreiz ļaudis nāca un gāja, lai dotos uz Rīgas vai Ērgļu pusi, tagad sagaida citus ceļotājus – tos, kuri vēlas baudīt zudušā laika sajūtu, iepazīties vai atsvaidzināt atmiņas par kinovēsturi, apmeklējot stacijā izveidoto Komunikācijas centru un kinomuzeju, nokāpjot 8 metrus garajā un 4 metrus platajā „Potjomkina akā”, pastaigājot pa saglabāto sliežu posmu un pirmajai kinolentei veltīto tuneli pār to, pamēģinot apsēsties vienā no diviem kinomeistaru milzu krēsliem un palūkojot, kuram ar kino saistītam cilvēkam aizsūtīt vēstuli, izmantojot viņa pastkastīti pie Jura Podnieka bākas. Kā nu to vēstuli ievietot pastkastītē – brauciet, lūkojieties un izmantojiet savas radošās un fiziskās spējas! Šoreiz salnas skartajā zālē pie sliedēm vēl atlidojis liels dzērvju bars no Jāņa Vītola metāla interjera izstrādājumu laukiem. Vasarā tās uz savām mugurām nes krāšņas puķes, bet nu jau sagatavojušās aukstajam gadalaikam. Ķeipene – ciems pavisam mazs, bet tūristam vērts to iekļaut savā ceļojuma kartē!
Zaubes ozols
Tālāk ceļš ved uz Zaubi. No Ķeipenes braucot, uzreiz aiz Lejas ezera ceļa malā slejas Zaubes ozols. Infostends vēsta, ka šobrīd tā apkārtmērs 8.10 m, vainaga augstums 16,7 m. Nav tikai skaidrs, kurā brīdī tas šobrīd ir. Infostenda uzstādīšanas laiks nav atzīmēts, un arī neņemos stumbra apkārtmēru vai vanaga augstumu pārbaudīt. Zaubes ozols daudz pieredzējis. Ja tas varētu runāt – kādi tie būtu stāsti! Stumbrs ķeburains ar daudzām zaru rētām. Vainags nekupls – dzīvi vēl tikai daži resnie zari, no kuriem aug jauni zariņi. Rakstīts, ka ozols ir mājvieta aizsargājamai vaboļu sugai – lapkoku praulgrauzim. Nu, tas viņa vērtību tikai palielina!
Zaubes ordeņa pils pilsdrupas
Braucu tālāk uz Zaubes pilsdrupām un nākas strauji bremzēt. Pavisam tuvu Zaubes ozolam ceļa malā slejas Zaubes muižas vārti – labi saglabājušies akmens stabi. Atstāju pie tiem mašīnu un dodos pa celiņu pilsdrupas lūkoties. Un jā, cauri parka kokiem pa kreisi redzu arkveidīgu mūra fragmentu. Kaut ko tādu esmu redzējis arī interneta attēlos. Aizejot pa taku līdz galam, gribu sameklēt Zaubes muižas klēti. Ak vai, internetā redzamais attēls rāda daudz labāku ainu nekā tā ir patiesībā! Realitātē kādreiz skaistā sarkano ķieģeļu ēka ar interesanto arhitektūru no visām pusēm aizaugusi ar krūmiem un nelieliem kociņiem. Šķiet, ka šeit kaut kur tuvumā vajadzētu būt arī Zaubes muižas ūdenssūkņu namiņam. Eju uz labu laimi vai pēc intuīcijas un tiešām ieraugu cauri kokiem četrus tornīšus. Tie ieslēpušies starp vecām dzīvojamām mājām un kūtiņu. Nākas iet gluži vai pagalmā, lai tos nofotografētu. Iekāpju pat puķudobē, kur pavisam nesen izraktas gladiolas. Ūdenssūkņu namiņam izcila neogotiska arhitektūra, bet atkal bēdu stāsts – neviens par tiem pienācīgi nerūpējas. Viena tornīša galā vēl pusnolūzusi smaile, pārējiem tās vairs nav. Manu un līdzbraucēju aktivitāšu iztraucēts no mājas iznāk kāds vīrs un jautā, ko mēs te darām. Atvainojamies un stāstām, ka viņiem pagalmā taču ļoti īpaša celtne un mēs to fotografējam. Taču var saprast cilvēkus – kuram patiktu, ja visādi svešinieki pa viņa sētu grozās un vēl puķu dārziņā iekāpj! Ja vien tie nebūtu aizrautīgi senatnes mantojuma glabātāji. Ka šeit dzīvojošie tādi nav – tas diemžēl dveš no visām malām.
Dodos atpakaļ uz pils parku, lai nofotografētu pilsdrupas. Starp vecajiem parka kokiem daži pavisam zemi akmens mūru fragmenti. Meklēju, kur tas arkveidīgais mūra fragments. Nu nekādi nevaru to ieraudzīt! Tā arī nesapratu, kāda halucinācija man rādījās pa veco pils ceļu ejot, un kur vēl kaut ko līdzīgu internetā redzēju! Tagad arī tur tādu bildi vairs neatrodu.
Zaubes luterāņu baznīca
Vēl jāaiziet līdz Zaubes luterāņu baznīcai. Pie Augšezera redzama gara skaista sarkano ķieģeļu ēka, tālāk pie autobusu pieturas laukakmeņu un sarkano ķieģeļu izcilas arhitektūras ēka, kurā ir veikals „Skorpions”. Zaubē ne viena vien tamlīdzīga ēka priecē acis. Un tad caur kokiem jau vīd īpašais luterāņu baznīcas tornis, arī no laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem. Otra tāda torņa nav ne Baltijā, ne Zviedrijā. Varētu teikt, kas tas nav tikai tornis, bet māja tornī. Šī baznīca, kā daudzas citas Latvijā, ir pamatīgi cietusi padomju laikos. Tur uzglabāti gan minerālmēsli, gan pārtika, arī torņa spice norauta. Atjaunotās Latvijas laikos draudze ir atguvusi dievnamu un baznīca atjaunota.
Zaubes Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca
Pavisam citāds liktenis piemeklējis Zaubes Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīcu. Padomju laikos tur bijusi aktīva draudze, bet tagad baznīca pārvērtusies par drupām. Lielā torņa smaile pilnīgi nobrukusi, mazais vēl šķībi stāv, jumta nav un apkārt visu pārņem kociņu jaunaudze. Pie baznīcas skaistas sarkano ķieģeļu ēkas sienas, iekšā jau aug koki. Šķiet, ka pavisam nesen šeit bijusi kārtīga ēka, un nevar saprast, kāpēc tā tik ātri sabrukusi. Kāds no līdzbraucējiem to raksturo kā kantori. No tuvumā esošās dzīvojamās ēkas iznāk cilvēks, un mēs viņam jautājam par šīs ēkas likteni. Tas tiešām ir bijis kantoris! Bet tajā izcēlies ugunsgrēks, ēka izdegusi un vairs nav atjaunota. Jā, tad kļūst skaidrs, kā pamatīgā ēka tik ātri varēja kļūt par graustu. Droši vien ka agrākos laikos tā bija baznīcai piederoša…
Nītaures pareizticīgo baznīca
Zaubes skaistums un drupas apskatītas, tālāk ceļš uz Nītauri. Tā sagaida atkal ar kādu pretstatu, ar Nītaures pareizticīgo baznīcu. Cik atšķirīgi no Zaubes! Šajā baznīcā padomju laikos ne tikai nav bijusi aktīva draudze, bet tur žāvēti graudi un darbināta smagā tehnika! Taču tagad tur notiek dievkalpojumi, ēka atjaunota un ir fantastiski skaista. Tā pati Vidzemei raksturīgā laukakmeņu un sarkano ķieģeļu kombinācija. Bet to, vai ēka būs skaista un sakopta, jau nenosaka akmens un ķieģelis, bet gan cilvēku sirdis – ticība un mīlestība tajās.
Nītaure
Tālāk braucu uz Nītaures muižas pili. Skatam paveras samērā parasta balta trīsstāvīga ēka ar karogu. Jā, bijušajā pilī tagad ir skola. Bet pēc arhitektūras – vienīgi ieejas portāls kaut ko drusku atgādina par pili. Taču skola Nītaurē gana liela un pamatīga. Pie skolas, raugoties pāri muižas dīķiem, redzams luterāņu baznīcas tornis. Tā ir nākamā apskates vieta un arī Nītaures pilsdrupas, jo interneta bildes rāda, ka tās ir pie baznīcas. Šī pils ir bijusi Livonijas ordeņa nocietinājums pie Mergupes. Uz šīs pils drupām tad arī tika uzcelta baznīca. Atšķirībā no pareizticīgo baznīcas, luterāņu baznīca padomju laikos netika izdemolēta vai pārvērsta par noliktavu, jo bija kāda sieviete, kura to sargāja un par savu naudu agrīnajos padomju laikos pat uzlika jumtu. Atkal liecība, cik svarīgi, lai cilvēkos būtu dzīva ticība un mīlestība, un tad notiek labās, ne sliktās lietas. Jā, baznīcu atrodu bez grūtībām. Bet kur tās pilsdrupas? Kāds no līdzbraucējiem lasa ābolus, kas bagātīgi sakrituši pie baznīcas ābeles, cits laužas pa Mergupītes brikšņiem drupas meklēdams, es arī eju baznīcu no visām pusēm bildēdams un skatos, kur tās drupas. Taču nekādu drupu te vairs nav. Ja kaut kas vēl bijis, tad tas jau kārtīgi ar zāli apaudzis.
Tālāk braucu uz Nītaures dzirnavām. Tagad šeit vairs neko nemaļ, bet gan uzņem viesus. Piebraucu un drusku aizkavējos pie ieejas dzirnavu teritorijā. Kamēr es tur kaut ko bildēju, nāk darbiniece baltā priekšautā un jautā, kas tādi esam, vai esam pasākuma dalībnieki. Nē, mēs nekādi dalībnieki neesam, bet vienkārši vēlamies apskatīt un nofotografēt dzirnavas. Bet nekā! Šeit tagad ir slēgts pasākums un sveši pa dzirnavu teritoriju staigāt nevar. Tā nu atkal palieku gribot un dzirnavu dīķīti un citus skaistumus redzēt neizdodas.
Nītaures muižas pils
Nītaures luterāņu baznīca
Nītaures dzirnavas
Krīgaļu ūdensdzirnavas
Nu neko, neķeru kreņķi un, ja nelaiž vienās dzirnavās, braucu uz citām – uz Krīgaļu dzirnavām. Tās joprojām ir īstas dzirnavas ar visām iekārtām un mehānismiem. Uz iebraucamā ceļa pretim nāk mašīna, tā ka jāpastūrē maliņā un jāpiestāj. Arī pretimbraucējs piestāj, un es jautāju, vai drīkstu apskatīt dzirnavas. Protams, jā, ir laipna atbilde, tikai saimnieki brauc prom un iekšpusi izrādīt nevarēs. Žēl, bet ekskursijām jau iepriekš jāpiesakās, tā ka ne uz kādu iekšējo apskati necerēju. Taču reizēm arī aklai vistai gadās mieža grauds, bet šoreiz to graudu neizdevās dabūt. Droši izstaigāju teritoriju, apskatu arī mazo HES, kas te izveidots. Katrā ziņā šī ir vieta, ko vērts apmeklēt, iepriekš piesakoties.
Kosas Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca
Tālāk ceļš ved uz Skujeni. Pa ceļam atkal kā pasakā gandrīz neapdzīvotā vietā starp lieliem kokiem parādās Kosas pareizticīgo baznīca. Kārtējā skaistā Vidzemes pareizticīgo baznīca. Internetā atrodu ziņas, ka arī šeit visus padomju laikus notikuši dievkalpojumi. Laikam jau padomju laikos šeit ir bijis vairāk iedzīvotāju. Diemžēl šodien mūsu lauki un ne tikai tie ir krietni iztukšoti…
Skujene
Nākamā ir Skujenes luterāņu baznīca. Stalta balta ar sarkanu jumtu. Balticmaps kartē rāda, ka tās tuvumā jābūt Skujenes muižai, pareizāk sakot, drupām. Taču internetā nekur ziņas par to neatrodu, tādēļ nebrīnos, ka arī šeit nekādas drupas nav iespējams atrast. Nekavēju laiku meklējumos un braucu uz Skujenes viduslaiku pils vietu. Jā, šeit ir saglabājušies dažu ēku mūru fragmenti. Cauri vecajiem kokiem izlaužas spoži saules stari, teritorijas lielākajā daļā zāliens kārtīgi nopļauts, bet vienā vietā gan saauguši lekni salāti – jaunas pieneņu lapas. Vēl teritorijā ir neliela skatu platforma un tornītis, kur pakāpties un tualete. Jā, tualešu šaipusē ir varen daudz. Reizēm pat sanāk smiekli, kad atkal kārtējais ķemertiņš priekšā, bet katrā ziņā – ceļotājiem tā ļoti noderīga lieta. Drusku vēl urda interese, kāpēc kartē atzīmētas divas vietas – viduslaiku pilsdrupas un muižas drupas. Eju pa tuvējo teritoriju, kur dažas dzīvojamās mājas un pēc kartes varētu būt muižas drupas. No mājas iznāk vīrietis, un kāds no līdzbraucējiem viņam saka: „Labdien, vai jūs gadījumā neesat muižnieks?” Nosmejamies, parunājamies, bet arī šis vīrs neko par muižas drupām nezina.
Skujenes luterāņu baznīca
Skujenes pilskalns un Skujenes viduslaiku pilsdrupas
Gaujas sākums
Un tad jāatrod Gaujas sākums. Jā, ir divi viedokļi par to, kur sākas Gauja. Viens, ka no Alauksta ezera, otrs, ka Elkas kalnā. Lai nu kā tur būtu, manā šodienas maršrutā ir Elkas kalna Gaujas sākums. Braucu no Skujenes pa ceļu P3 un tad nogriežos uz V307, pēc tam mazu gabaliņu pa V350, pagriežos pa labi un mašīnu atstāju pie Skujinu mājām. Skujiņu suns taisa lielu troksni, iznāk iet diezgan tuvu garām viņa ķēdes galam, bet nekāda skāde nenotiek. Priekšā diezgan labs ceļa gabaliņš. Lauki un mežiņš, tad diezgan tuvu kādām mājām. Saimnieks atkal nāk lūkoties, kas tad nu atnākuši. Te jau gājēji ir retums. Sākumā māju vārds izklausās pēc vilcēniem, bet nē, tās ir Vecvīcēnu mājas. Uzzinu, ka tuvāk pie Gaujas sākuma būtu bijis, ja ietu no otras puses. Tātad nevajadzēja braukt nost no P3 ceļa un gabaliņu pirms Māļiem varēja griezties pa labi uz Mālēm. Bet nu saimnieks vēl pastāsta, kā tālāk iet, kur skatīties, kad jānogriežas no ceļa, un vēl to, ka pie Gaujas sākuma ir iestādītas 2 vīnogas, un vienai šķirnes vārds ir Gauja. Izrādās, ka tā ir agra un ļoti salda gaišo vīnogu šķirne, ko izveidojis Andrašs Fazekašs. Un vēl tur ir grāmata, kur kaut ko ierakstīt. Nu skaisti, pavisam drīz jau to visu redzēšu. Jā, ceļš met līkumu un tad jau virzos pa labi pāri laukam, un pie krūmu pudurīša stabs ar uzrakstu Šeit sākas Gauja. Abās pusēs nelieli vīnogu stādiņi. Izskatās, ka līdz ražojošiem vīnogulājiem tiem gan vēl kādu gadiņu jāpaaugas, bet, kas zina, varbūt raža jau novākta. Blakus sols ar viesu grāmatu, rūpīgi plēvē ieliktu, lai nesalīst, un pildspalva arī blakus. Viens no mūsu grupiņas tur ņemas kaut ko ierakstīt. Gauju gan nekur neredz, bet saprotu, ka tā jau sākas nelielajā dīķītī, kas nedaudz tālāk. Eju garām krūmu pudurim līdz dīķītim. Tas stipri aizaudzis, daļēji izžuvis, bet ainava skaista. Un no tā tālāk vijas mazs strautiņš, ko šeit gan nesauc par Gauju, bet Ārnīti. Uzskatā, ka Gauja sākas Alauksta ezerā, šī vienkārši ir Gaujas kreisā krasta pieteka. Bet šejienieši lepni pastāv uz to, ka Gauja sākas šeit. Dodoties atpakaļ sasveicinos ar Vecvīcēnu saimnieci, kas rosās ceļam blakus esošajā sakņu dārzā. Tā malā vēl koši zied dālijas, taču gurķi jau izskatās salnas ķerti. Jā, šogad salnas vietām bija jau septembra pirmajās naktīs. Saimniece gan domā, ka tur nav salnas vaina, bet kāda cita kaite. Runājot noskaidrojas vēl kāda lieta. Gaujas sākums tiešām bija pie uzraksta un abām vīnogām. Tālāk esot taciņa iekšā krūmos un tur arī maza urdziņa, kas ir tas sākums. Vienīgi šobrīd tā tiešām laikam izžuvusi. Bet kas zina, krūmos nelīdu un nepārbaudīju, varbūt tur kaut kas arī tecēja.
Māļu pareizticīgo baznīca
Bet tagad tiešām uz Māļiem, jo tur apskatāma pareizticīgo baznīca – atkal no tās pašas laukakmeņu un sarkano ķieģeļu skaistās arhitektūras sērijas. Interneta vietnes vēsta, ka to 1872 gadā cēlis pirmais izglītotais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis. Padomju laikā šeit atradies tukšās taras pieņemšanas punkts, mūsdienās saglabājies tās ārējais veidols. Tas tiešām ir skaists un labi saglabājies Durvis vaļā un to var apskatīt arī no iekšpuses. Iekšā gan nav īsti koši un droši. Kaut kas var uzkrist uz galvas. Nevar saprast, vai tur tiek veikts kāds remonts vai laika zobam tiek ļauta vaļa. Internetā, redzot kādas agrāku laiku bildes, skaidrs, ka ārpusē ir ticis veikts remonts un tās fasāde ir skaisti atjaunota. Tas vieš cerību, ka arī iekšpuse tiks sakārtota.
Lodes (Apšu) luterāņu baznīca
Ar Māļu baznīcu šodien beidzas skaisto Vidzemes pareizticīgo baznīcu apskate. Bet vēl maršrutā viena ļoti īpaša baznīca – Lodes Apšu luterāņu baznīca. Nogriežos pa ceļu, kur saka Googles vadātājs un stop! Priekšā tilts, pirms tā zīme Braukt aizliegts. Kaut kas traks! Apstājos, izkāpju, apskatu tiltu no augšas un apakšas. Nu nav tam nekādas vainas. Ja es būtu smagais baļķvedējs, bet es tikai tāds nepilnu centneru cilvēciņš! Nu jā, vēl jau kāds un mašīna. Braukt pa citiem ceļiem uz Lodes Apšu baznīcu iznāk milzīgs līkums. Brauks tik pāri! Domāts, darīts! Esmu pāri, un pēc maza gabaliņa ceļa pretējā pusē arī aizlieguma zīme. Nosmejamies ar pārējiem, ja policija mūs tagad ķertu, varētu teikt – nu re, braucām, priekšā bija aizlieguma zīme, tagad esam apgriezušies un braucam atpakaļ. Bet, protams, ka šāda melošana nebūtu laba un arī nav vajadzīga, jo nekādas policijas te nav. Vietām cauri kokiem pavīd Ilzes ezers un tad jau pavisam neapdzīvotā vietā priežu meža ielokā ir baznīca. Tai ir pilnīgi cita veida arhitektūra kā šodien iepriekš redzētajām, ļoti neparasta baznīcām. Ja Māļu granīta un ķieģeļu stipro mūru baznīca ir tikai vietējās arhitektūras piemineklis, tad Lodes Apšu luterāņu baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā ir koka guļbūve, kas apšūta ar horizontāli liktiem dēļiem. Līdz pat 20 gs. sākumam tai bijis salmu jumts, bet tagad tas nomainīts ar skaidu jumtu. Vienīgi torņa smaili sedz skārds. Vēl ļoti interesanti ir baznīcas logi – neliela izmēra stikla rūtis liktas svina spraišļojumā.
Bānūžu velnakmens
Līdz ar to šodien baznīcu apskate beigusies. Tālāk braucu uz Bērzkrogu un pa ceļam netālu no Lodes Apšu baznīcas pie Bānūžu ezera ir Bānūžu velnakmens. Ceļa malā ir norāde un, ejot taisni pa taciņu, arī bez liekas meklēšanas un maldīšanās nonāku pie akmens. Guļ tāds milzenis starp eglītēm un rāda savus zaļi apsūnojušos sānus. Ap to vēl citi mazi apsūnojuši akmeņi. Eju arī līdz ezeram un iestiegu dubļos – ezera krasts avotains.
Liepas muiža (Lindenhoff)
Turpinu ceļu uz Bērzkrogu. Tur jāiegriežas benzīntankā un jānopērk telefona auto lādētājs, jo esmu aizmirsis ceļojumā tik nepieciešamu lietu. Pēc tam uz Liepas (Lindenhoff) muižu. Esmu jau tur bijis pirms nepilna gada rudenī. Tagad ir vēl zaļš, muiža pa ceļam, tādēļ arī šoreiz nolemju apskatīt šo viesu namu, semināru, pasākumu centru un mākslas kūrortu. Kā jau pasākumu centram pienākas, redzams, ka arī šoreiz cilvēki pulcējas kādam pasākumam. Arī šeit daudz un interesanti ir pastrādāts, lai saglabātu un atjaunotu muižas ēkas un pievienotu tām vērtību ar dažādiem vides un mākslas objektiem, vēstures atspoguļošanu un apkārtnes labiekārtošanu. Netraucēti savā nodabā izstaigāju un apskatu to, kas ārpusē apskatāms.
Manos plānos ir savi pasākumi un tie šodien tālāk saistīti ar dabas objektiem – atsegumiem Gaujas un Grīviņupītes krastos. Bet šie piedzīvojumi stipri atšķiras no līdzšinējiem, tādēļ par tiem stāstīšu nākamajā aprakstā.