Mazā ellīte-Kazu iezis

Mazā Ellīte

Pēc muižu, pilsdrupu un baznīcu apskates saulainajā 10. septembra sestdienā tālākais maršruts ved uz skaistām dabas vietām. Netālu no Liepas muižas ir Mazā Ellīte. Meklējot kartē ceļu, apstājos pie Liepas kapiem un redzu tādu kā celiņu, kas ieved nopļautā rapšu laukā. Izskatās, ka tieši tajā virzienā būtu jāiet. Taču pavisam drīz nekāda celiņa vairs nav un nākas brist pa rugājiem. Diezgan grūts gājiens. Mazā Ellīte ir diezgan ievērojams dabas objekts, būtu labi, ja uz to būtu kādas norādes, lai ceļotājs saprot, kur iet. Kad tuvojos mežam, ieraugu ceļu, kas tiešām ved uz apskatāmo objektu. Nu neko, vismaz atpakaļceļš būs vieglāks! Mežā var redzēt, kur sākas Mazās Ellītes grava, bet līdz Ellītes alai vēl jāiet. Nonākot pie tās, var atviegloti uzelpot – ar elli tai nav nekādas līdzības! Varbūt tāds vārds iedots, jo tuvumā ir Ellīšu mājas? Interesanti, kāpēc kāds ir vēlējies savām mājām tādu vārdu? Mazā Ellīte nav nekas grandiozs – kā jau nosaukums vēsta – maza. Baltā smilšakmens atsegumā izveidojusies 8 m dziļa ala, no kuras iztek avotiņš. Ala ir zema un šaura, četrāpus nemetos un iekšā nelienu. Toties padzeros no tās iztekošā avota ūdeni. Galveno iespaidu atstāj apkārtējo augu ieskautā smilšakmens siena.

Atpakaļ ceļš, pa kuru varēju nākt arī šurp, ved gar lielu griķu lauku. Griķi vairs nav pilnziedā, bet tomēr lauks balts. Latvijā griķus bieži nenākas redzēt, tādēļ prieks par iespēju uztaisīt griķu ziedu bildes. Un tiem, kuri lasa par maniem piedzīvojumiem un grib apciemot Mazo Ellīti, varu ieteikt iet pa ceļu gar Liepas kapiem un tālāk tas ved pāri laukiem uz Mazo Ellīti, nevis uzreiz pirms kapiem griezties pa labi un iet pāri laukam. Tā jūs izvairīsities no neceļiem un uz Mazo Ellīti aiziesiet ļoti ērti.

Liepas vējdzirnavas

Tālāk braucu uz Liepas ciemu, kur ir vējdzirnavas. Googles vadātājs ziņo, ka esmu sasniedzis gala mērķi. Jā, ieraugu arī vējdzirnavas. Bet ak, tās jau atkal kādas mājas pagalmā! Priekšā vārti. Nu kā nu ies privātīpašumā! Tomēr pavīd cerības stars. Redzu, ka var iet gar sētu un tad nonāks pie dzirnavām. Kad esmu jau klāt, tomēr jāiet garām kādam šķūnītim. Pieejot pie dzirnavām, no šķūnīšveidīgās ēkas iznāk saimnieks. Tomēr esmu iegājis viņa pagalmā! Bet saimnieks labvēlīgs, pastāsta, ka pirms dažiem gadiem nopircis šo īpašumu un līdz ar māju ieguvis arī vecās vējdzirnavas. Ir jau veikti kādi nostiprināšanas darbi. Gribētos turpināt dzirnavu saglabāšanu un varbūt izveidot alpīnistu sienu. Varu novēlēt viņam veiksmi, un lai vēl kādai vēstures lieciniecei Latvijā tiek iedota otrā elpa!

Liepas apkārtnē ir daudz ko skatīties, bet es šodien te vēl iešu tikai uz Liepas iezi. Izvērtēju attālumus un nolemju, ka tuvākais ceļš būs gar Lejas ozolu brīvdienu māju. Izrādās, ka tur jau atkal privātīpašums neļauj braukt pa ceļu līdz galam, bet iet par laimi drīkst. Netālu no šosejas atstāju mašīnu un dodos pāri laukiem uz mežu, aiz kura vajadzētu būt Gaujai un Liepas iezim. Ceļš ved cauri ļoti skaistam bērzu meža posmam.

Un tad ir krustojums. Kurā virzienā iet – taisni vai pa kreisi? Norāžu nekādu nav. Bet par laimi internets ir un pēc navigācijas norādēm griežos pa kreisi. Kad caur kokiem jau vīd Gauja, redzams, ka krasts ir augsts un stāvs. Vai būtu jau sācies Liepas iezis? Un kā būs ar redzamību, vai varēs to arī nofotografēt?

Liepas iezis (Ozolu iezis)

Pameklēju piemērotāku vietu un laižos lejā pa stāvo krastu. Tomēr bilde vēl nav īstā. Raušos atkal augšā. Un tad vēl jātiek augšā pa nogāzīti uz meža takas. Pamanu, ka priekšā mežā ir jauniešu bariņš – uztaisījuši apmetni, pat ar mašīnām piebraukuši! Kā tā? Es te ar kājām labu gabalu nācu! Izrādās, ka pa šoseju jeb ceļu P20 nevajadzēja braukt līdz Lejas Ozoliem, bet nepilnu kilometru pirms tam nogriezties uz visādiem bērziņiem – Salasbērziņiem, Silabērziņiem un Jaunsiliņiem. Garām tiem iet ceļš, pa kuru var atbraukt līdz Liepas iezim. Uzzinu, ka Liepas iezi var skatīt gan no viena, gan otra gala. Tas redzams arī no šī – Gaujas kreisā krasta.

Dodos tālāk un laižos atkal lejā, kur apmēram vajadzētu sākties Liepas iezim, sauktam arī par Balto klinti. Šoreiz esmu trāpījis un priecājos par gaišajiem atsegumiem, kas starp visādām krastmalas gari izaugušām zālēm rotā Gaujas stāvo krastu. Liepas iezis nav vienlaidus monolīta siena. Vietām to sedz zāle un citi lakstaugi, citur kāda eglīte uzdrošinās sliet galvu, dažviet ieža vaigā kādas gravas grumba. Krastu virs ūdens sedz jau minētie garie lakstaugi – visādas zāles.

Rakstu avotos lasu, ka iezis ap 400 m garš un 16 m augsts. Jā, augstums labs, nav viegli ne nokāpt, ne uzkāpt atkal augšā. Redzu, ka, saskaņā ar jauniešu teikto, ieža otrajā galā ir posms, kur atsegums sniedzas līdz pat ūdens līmenim. Noteikti jāaiziet. Bet ne jau pa leju. Vietām krasts nebūs īsti staigājams. Tādēļ jāpiepūš vaigi un jākāpj atkal augšā. Tur ir ērta taka, kas ved cauri brīnišķīgam priežu silam. Izrādās tam pat ir nosaukums – Dundursils! Dundurus gan šoreiz nesatieku, bet priedes ir fantastiski staltas, pamežs tīrs ar mazām melleņu, viršu un brūkleņu mētrām. Paveras tāls skats caur gaismēnu rotaļu izgreznotajiem priežu stumbriem. Un tad jau atkal jāraušas lejā. Bet te nu no krastmalas skaisto posmu, kur iezis līdz pat ūdenim, īsti nevar nofotografēt. Ko darīt? Gauja pie krasta sekla. Šoreiz neesmu gatavojies ūdens brišanai. Bet kas par to? Kājās tādas iešļūcenes, ar kurām arī ūdenī var iet, un bikses var novilkt! Domāts, darīts! Un tā nu pēdējās ieža bildes ņemtas no Gaujas ūdeņiem raugoties.

Pēc tam ceļš atpakaļ uz mašīnu. Šoreiz eju pa ceļu cauri Dundursilam garām lielajam akmenim, kas tur spīdina savus sānus. No meža izeju citā vietā un garāks ceļš jāmēro pāri laukiem. Tālāk došos uz Grīviņu dzirnavām un tad uz Grīviņu iezi.

Grīviņu dzirnavas

Pie Grīviņu dzirnavām atkal uzraksts Privātīpašums un negribas iekšā iet. Skatos, kur varētu sākt Grīviņu iezi meklēt. Pie tilta Grīviņupītei abos krastos tāāādi džungļi! Kā lai tiem cauri izlaužas? Kāds no līdzbraucējiem tomēr gatavs iet Grīviņu dzirnavās un jautāt pēc ceļa. Aiziet ta aizgāja, bet atpakaļ nenāk! Pēc kāda brīža atskrien un aicina mani arī iet. Izrādās, tur jau sirsnīgas sarunas. Pie mājas pulkstenis, kuram apkārt ietvars ar uzrakstu GRĪVIŅU DZIRNAVAS ANNO 1710, rāda 17:18, vairs nav daudz laika, bet saimnieks gatavs izrādīt savu saimniecību un ir liels stāstītājs. Vispirms jāiepazīstina ar suņuku Puiku, kurš ir labs dziedātājs. Kad saimnieks stabulē – pūš blokflautu – viņš dzied. Saimnieks arī šoreiz gatavo koncertu, bet, ak vai, Puika vai nu nokautrējies, vai mēs viņam nešķietam pienācīgi klausītāji – nedzied ne par ko! Ka ne, ne. Eju pie dzirnavezera, un tur dažādas interesantas ierīces gan vēja, gan ūdens „ķeršanai”. Uzmanību īpaši piesaista hidrauliskā triece. Pateicoties lielajai ūdens līmeņa starpībai dzirnavezerā un tālāk upītē aiz slūžām, ūdens tiek sūknēts bez elektrības vai cita veida dzinēja palīdzības. Šobrīd nekas netiek laistīts, un ūdens no caurules vienkārši šļācas gaisā kā neliela strūklaka.

Grīviņupītē pie Grīviņu dzirnavām ir arī neliels atsegums, romantiski ir vecie dzirnavu mūri un tajos plūstošais dzirnavezera ūdenskritums. Šodien gan šeit vairs dzirnavu nav, tā ir sena pagātne, mājas ir mantotas, un saimnieka meita iekārtojusi viesu namu „Grīviņu” pirts. Šeit tiešām ir ideāla vieta atpūtai un dabas baudīšanai. Un, ja te atbrauksiet, izmantojiet iespēju satikties ar veco saimnieku un paklausīties viņa interesantajos stāstos par Grīviņu dzirnavām, apkārtni, un varbūt pat Puika jums uzdziedās!

Grīviņu iezis

Augšpus pa Grīviņupīti esot vēl vairāki ieži, taču šodien vairs nav laika tos apskatīt. Jautāju, kā nokļūt uz Grīviņu iezi. Izrādās, uz to cauri mežam ved taka, bet jāpabrauc pa ceļu nedaudz atpakaļ. Jā, ceļa līkumā tiešām pamanu nelielu taciņu mežā, un pa to ērti var iet līdz pat iezim. Ejot kādā brīdī domāju, varbūt pāriet pāri Grīviņupītei, lai no otrā krasta labāk varētu redzēt iezi. Bet labi, ka tas paliek tikai domu līmenī, jo izrādās, ka upītei ir pieteka. Pareizāk sakot, tā nav pieteka, bet Grīviņupīte aiztek uz Gauju. Pieteka vai izteka ir tā, kuras krastā ir Grīviņu iezis. Kartē neatrodu, ka šo apmēram 1,5 km garo posmu arī sauktu par Grīviņupīti, bet nav arī cita nosaukuma. Tad nu iznāk, ka Grīviņupītei ir divas ietekas Gaujā.

Pats Grīviņu iezis ir pārsteidzošs tādas sīkas upītes krastā. Viss atsegums stiepjas vairāk kā 500 m garumā, taču visiespaidīgākā ir tā vidusdaļa – līdz 15 m vai nedaudz augstāka smilšakmens klints. Pamatīgi kokos ieaugusi. Lasu, ka agrāk no tās pavēries skats uz Gauju, kas tiešām nav tālu, bet tagad mežs to visu noslēpis. Katrā ziņā ir ļoti patīkami iet pa meža taciņu un ieraudzīt kaut ko tik varenu un neikdienišķu.

Pulkstenis jau pāri sešiem vakarā, bet vēl viens iezis apskatāms – Kazu iezis. Līdz tam gabaliņš ko braukt un tad jau būs vēl kajāmgājiens, tādēļ pie Grīviņu ieža vairs nevar kavēties. Kad saskaņā ar Googles vadātāju esmu sasniedzis norādīto vietu, kur no ceļa P20 kartē iezīmēts celiņš, kas ved uz Kazu iezi, kāpju ārā no mašīnas un dodos mežā iekšā. Kartē izskatās, ka būs jāiet apmēram puskilometrs. Iešana pa taciņu ērta. Un tad caur kokiem vīd Gauja.

Kazu iezis

Ērtais gājiens beidzas. Lai tiktu lejā pie Gaujas, ir ko papūlēties. Un tad jākonstatē, ka labākie skati tomēr ir tālāk, bet pa upes krastu tur aiziet nevar.

Jāvingro atkal uz augšu. Tas vēl nav viss, augšā ceļu šķērso dziļa grava. Atkal lejā, pie upes, augšā un tā tālāk! Kādam no līdzbraucējiem apavi izrādās ar varen slīdīgām zolēm, tad nu viņu reizēm gandrīz uz rokām nākas nest lejā vai augšā. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka nācās šķērsot trīs gravas. Kā nekā iezis ir vairāk kā 300 m garš un tiešām skaists. Gribas to visu redzēt. Rakstos teikts, ka klints ir līdz 10 m augsta, izciļņos 16 m. No 16 m augstuma nelaižos lejā, bet kāpieni ir pamatīgi. Un sarkanīgais, šķautnainais iezis vakara saules staros izskatās tiešām lieliski! Sākumā zemāks, tad arvien augstāks. Kādu gabalu var iet lejā gar upi, bet tad krasta nav, uzreiz ūdens. Kas to zina, cik tur dziļš! Tāpēc atkal augšā, lejā gravā, augšā, lejā pie upes. Vingrošana ne pa jokam.

Skatam paveras jauni un jauni skati, klints sienas – cita par citu skaistākas! Ir jau pāri septiņiem, saule zemu, tādēļ bildējot virzienā prom no saules viss ļoti skaisti izgaismots. Bet pret sauli paveras skaists Kazu ieža noslēguma posms. Ai, taču saules pretskats un ēnas tādas, ka nevar pat kārtīgi redzēt. Kaut ko mēģinu nobildēt un tad jau skatīšos, vai fotošops, kas panes visu, te varēs kaut ko līdzēt vai ne.

Kā jau visam, arī skaistajam Kazu ieža apskates gājienam ir pienākušas beigas. Nolemju atpakaļ ceļā apiet dziļās gravas, t.i., iet iekšā mežā, un tur jau tās savu dziļumu zaudēs. Un te nu ir – jo tālāk mežā, jo vairāk malkas! Nav vis te nekāds Dundursils kā pie Liepas ieža! Iekuļos tādos džungļos, tādos brikšņos, ka nesaprotu, kā cauri tikt! Tas nu atkal ir jautri! Pat nevar saprast, vai vieglāk šķērsot gravas vai izlauzties cauri šim biezoknim. Bet, neatlaidīgi laužoties uz priekšu, mērķis sasniegts, gravas tiešām palikušas seklas, un pēc kāda laika nokļūstu uz takas. Un tā aizved līdz mašīnai.

Saule riet, tātad jābrauc tik mājās. Nav vairs ko kavēties! Šodien iespaidu pietiekami – gan fantastiskās baznīcas un citi vēstures objekti, gan lieliskie ieži un varenie gājieni uz tiem. Bet, kas tev deva! Ceļa malā plašs lauks ar salmu ruļļiem un aiz tiem vēl lidlauks ar 2 lidaparātiem – kukuruzņiku un planieri. Un kā odziņa vēl paraplanierists, kurš ar savu spēkratu taisās debesīs skriet. Tas viss uz norietējušās saules sārto debesu fona izskatās tik romantiski, ka jāapstājas un jānofotografē. Jā, un paraplāns arī rūc un ceļas gaisā! Kā uz pasūtījumu! Vēl jaukāk būtu pašam arī izbraukt, bet šis laikam tandēmā nebrauc. Tā nu apmierinos ar bildēšanu un tālāk skrienu nevis debesīs, bet uz mašīnu un tad gan – aidā, uz mājām!

Paldies par uzmanību un līdz nākamajai reizei!