Ir pavēss 13. augusta rīts vai tomēr vēl nakts, pl. 3.00, spīd fantastisks augusta pilnmēness, un metereologi sola skaistu dienu ar tikpat apaļu sauli kā šobrīd mēness, tikai lielāku un karstum karstu. Ceļos un pošos ceļā, šodien uz Bauskas apkārtnes pilīm, muižām, vējdzirnavām un baznīcām. Skatīties, kas saglabājies vai saglabāts, kas laika zoba saēsts, sabrucis vai pussabrucis, ko varēs apskatīt vēl tikai neilgu laiku, un varbūt kaut kas jau zudis.
Salgales baznīcas drupas
Ceļš sākas vēl tumsiņā, jo garš ceļš mērojams, bet tad jau aust saule un pamazām sāk sildīt vēso rītu. Pirmā apskates vieta – Salgales baznīcas drupas Lielupes labajā krastā, 3 km no Emburgas. 2. PK tika sagrauts baznīcas tornis, jumts, griesti, bet baznīcas iekārta gandrīz neskarta. Taču to 20. gs. 50. gados izlaupīja vietējie iedzīvotāji. Diemžēl izlaupītas un izvazātas bija un joprojām ir pašu cilvēku dvēseles…
Baznīcas nogruvušajā tornī stārķis uzcēlis ligzdu un nolūkojas, ko es tur lejā skraidu baznīcai apkārt. Viņam dzīve, šķiet, rit visai harmoniski. Arī uz blakus esošās lauku mājas skursteņa ir stārķa ligzda. Interesanti, laikam tur dūmus neviens nekūpina viņam virsū. Iespējams, ka apkurē izmantotas jaunās tehnoloģijas, bet stārķiem sava sabiedrība un par garlaicību nevar sūdzēties.
Garozas muižas drupas???
Šodien emburdzniekiem ir jauna baznīca, skaista balta ēka, uzcelta 2001. gadā. Bet to esmu apskatījis citā savā ceļojumā, tādēļ šoreiz braucu tālāk uz Garozas muižas drupām.
Apstājos pie Garozas muižas parka, nofotografēju info stendu, lai vēlāk izlasītu, kas tur rakstīts, un dodos drupu meklējumos. Bet nekur nekādas drupas nevaru ieraudzīt. Ak, vajadzēja taču uzreiz izlasīt, kas tad info stendā rakstīts! Eju atpakaļ un jā, drupu jau arī vairs nav, 2017. gada 22. aprīlī arī tās nojauktas. To akmeņi un ķieģeļi sākuši otro dzīvi atjaunotajā Bruknas muižas saimniecības ēku kompleksā. Nu par Garozas muižu vairs vēsta tikai parks, caur kuru tek Garozas upīte, pār kuru ved romantisks arkveida tiltiņš. Tas nav no muižas laikiem, bet skaists gan!
Bērzmuiža
Braucu tālāk cerībā ieraudzīt Bērzmuižu, nevis tikai atmiņas par to. Jā, un tur jau ceļa malā slejas kārtīga trīsstāvīga ēka. Zāliens ap to skaisti nopļauts, pati ēka gan tāda aplupusi un izskatās, ka neviena dzīva dvēsele tur nemitinās. Kupli saaudzis vīnogulājs cenšas noslēpt ieejas durvis. Mājas otrā galā vīd diezgan glauns netradicionāls ķemertiņš. Varētu palūkoties arī uz dizainu iekšpusē un ne tikai uz dizainu, bet nekā! Slēgts! Taču ārpusē novietotais roku mazgājamais trauks bez augšējā vāciņa ūdens pielijis, un sastāvu uzlabo tur iekritušās lapas. Riktīgs ārstniecisko augu izvilkums! Rokas var nomazgāt ļoti cienīgā veidā un doties uz nākamo apskates vietu.
Codes muiža
Un tad kaut kas pilnīgi citā noskaņā! Tikai 350 m attālumā no A7 šosejas 18. gs. vidū celtā Codes muiža. Skaista, mantinieku atjaunota dzeltena ēka, brīnišķīgi sakopta apkārtne, ziedošas puķes. Sena aka pagalmā. Fasādes vienā daļā pašreiz notiek jumta remontdarbi.
ligavam.lv
Ak, nostalģija, ja tu apciemotu tos, kam spēks un līdzekļi atjaunot, sakopt, saglabāt – tad taču būtu daudzu šādu jauku muižu, parku, dzirnavu, kur seno laiku elpa būtu jūtama šodienas tehnoloģizētajā pasaulē!
Codes evaņģēliski luteriskā baznīca
Codes centrā stalti stāv arī Codes evaņģēliski luteriskā baznīca. Tiesa, tās fasāde nav piedzīvojusi tādus atjaunošanas darbus kā Codes muiža, bet mūri turas stalti. Baznīca sestdienā, protams, ir slēgta, tādēļ iekšā netieku, bet interneta dzīles vēsta, ka tur saglabājusies 17. gs. kancele un sienu gleznojumi. Tomēr visvērtīgākais, ko var saglabāt, ir dzīva ticība. Tā nu mums visiem šodien vajadzīga – meklējama un atrodama!
Munču vējdzirnavas
Jā, lauki plaši, kur vējiem ieskrieties. Pirms simts gadiem tie ieķērās un grieza varenos dzirnavu spārnus, bet šodien ir tikai drupas – dzirnavu apakšējā mūra daļa ar durvju ailēm un ņipri augošiem sarkanā plūškoka krūmiem iekšpusē un nātrēm ārpusē. Ja kādam būtu luste, varētu tur iestādīt kādus no Latvijas skaistajiem savvaļas augiem un krūmiem, izveidojot atpūtas vietu. Ja būtu…
Tālāk ceļš ved uz Bausku, kurai šodien nāksies braukt cauri 4 reizes. Būtu mans auto amfībija, tad jau varētu pa taisno pāri upēm un uzreiz nākamajā apskates vietā, kas turpat upes otrā krastā. Bet nav man tādas ekstras, un tad nu braukšu pāri Bauskas tiltiem gan uz Mūsas, gan Mēmeles abiem krastiem.
Pirmajā Bauskas iebrauciena reizē meklēju kafijas automātu, kādi daudzviet saradušies pat uz ielām kā sēnes pēc lietus. Bet kas viņ’ zin’, kur Bauskā tie noslēpušies!? Nekas cits neatliek kā lielveikala automāta kafija. To tad nu varēšu malkot dienas lielāko daļu.
Mūsas gājēju tilts
Bauskā esmu bijis daudz reižu un tās skaistumi redzēti, fotografēti, aprakstīti www.redzet.eu Apceļo Latviju sadaļā, tādēļ šodien plānā tikai Mūsas gājēju tilts. Priecājos par tā varenajām trosēm un vēl vairāk par fantastisko uzbrauktuvi/nobrauktuvi cilvēkiem ar kustību traucējumiem un vecākiem ar bērnu ratiņiem upes labajā krastā. Tur jau pat vesels koris varētu izvietoties un koncertēt! Bet kā kreisajā krastā cilvēki ar kustību traucējumiem lai tiek augšā, lejā? Baušķinieki jau droši vien zina, kur ir pievedceļi vai apkārtceļi, bet man izskatījās, ka tur tikai kaskadieru cienīgi nobraucieni iespējami pa lietus izskalotām taciņām blakus tilta kāpnēm.
Pamūšas muiža
Nākamās apskatīšu divas muižas. Pamūšas muiža ar cerību skatās nākotnē. Ir izveidota biedrība, kuras ilgtermiņa mērķis ir atjaunot Pamūšas muižas kompleksu un padarīt to par atbilstošu un nozīmīgu tūrisma objektu. Darāmā ir ļoti daudz, bet jau tagad redzams, ka tiek veidota apkārtne, uzstādīti interesanti vides objekti un kopta zaļā zona.
Pāces muiža
Toties nākamais skats ir diezgan bēdīgs. Pāces muižas kungu māja, kurā 1920. gadā sāka darboties Ceraukstes-Pāces pamatskola, šobrīd brūk kopā. Pietrūkst tā „seno lietu, vietu kolekcionāra”, kurš būtu gatavs un spētu arī šo senatnes pieminekli saglabāt nākamajām paaudzēm. Internetā lasu, ka 2020. gadā bija skolas simtgades pasākums, Facebukā lapā Pāces skolai 100 absolventu bilde pie Pāces parka akmens, bet par skolas ēku – tikai nožēla…
Tad braucu cauri Bauskai otro reizi, lai dotos maršrutā starp Mūsu un Mēmeli.
Ribbes vējdzirnavas
Pirmā apskates vieta ir Ribbes vējdzirnavas. Jau pa gabalu redzami to skaistie spārni. Atpūtas kompleksa „Rožmalas” saimnieki ne tikai uzcēluši lielisku restorānu un viesu māju, sakopuši apkārtni, bet ar lielu rūpību atjaunojuši vējdzirnavas. Iebraucot sasveicinos ar sievieti, kura kopj rožu dobi un apjautājos, vai var apskatīt vējdzirnavas. Atbilde, protams, ir pozitīva, un, ieejot dzirnavās, skatam paveras senatne ar mūsdienīgu piesitienu. Viss ir atjaunots, un, kāpjot dzirnavu stāvos, apskatu vareno dzirnavu mehānismu, kurš joprojām ir darba kārtībā, un ekspozīciju par lauksaimniecības attīstību dažādos gadsimtos. Saprotams, ka ne visu, kas agrāk celts un izmantots izdodas un vajag saglabāt, taču ir vēstures mantojums, kam nevajadzētu aiziet zudībā. Diemžēl daļa no tā savus glabātājus, kopējus un atjaunotājus tā arī nesagaida. Tādēļ liels ir prieks, ka Ribbes vējdzirnavas tos ir sagaidījušas!
Brunavas katoļu baznīca
Tālāk braucu uz Brunavas katoļu baznīcu. Skatam paveras skaista ēka ar diviem torņiem, bet no baznīcas teritorijas to nevar īsti nofotografēt. Kāri skatos uz blakus esošās privātmājas plašo zālienu, no kura būtu lielisks skats uz baznīcu. Žogs ap māju pavisam zems, kāp kaut pāri un ķer kadru! Bet tā nu nebūtu labi darīt, arī šo māju sunīt’s tam piebalso, it kā būtu nolasījis manas domas. Dodos pa baznīcas vārtiņiem iekšā un redzu, ka no baznīcas teritorijas ir tiešs celiņš uz iekāroto mājas pagalmu, bet vārtiņi no otras puses atstutēti ar koku. Kamēr skatos un domāju, ko darīt, veras durvis un saimnieks ar laipno sunīti jau nāk pretim. Izrādās, viņš ir baznīcas atslēgu turētājs. Varu baznīcu nofotografēt ne tikai no ārpuses, bet man tiek atvērtas arī baznīcas durvis. Raisās interesanta saruna par draudzi – dievkalpojumi notiek katru svētdienu, kalpo Iecavas draudzes mācītājs, un Brunavā esot aktīvāki ticīgie nekā Iecavā! Ja nebūtu dārgie laiki, tad gan laikam nebūtu kas mani baznīcā ielaiž, jo agrāk šajā laikā saimnieks bijis viens no svētceļojuma uz Aglonu vadītājiem. Draudze svētceļotājiem organizējusi ēdināšanu, bet šogad svētceļnieki rūpējas paši par sevi un ne visi arī var atļauties mērot ceļu uz Aglonu.
Budbergas katoļu un luterāņu baznīca
Dodos pa ceļu uz priekšu apskatīt vēl vienu katoļu baznīcu – Budbergas katoļu baznīcu. Tai blakus nedzīvo atslēgu turētājs, tādēļ to apskatu un fotografēju tikai no ārpuses. 20. gs. pirmajā pusē uzceltā baznīca joprojām stalta un sakopta. Nedaudz tālāk ir Budbergas luterāņu baznīca. Tā ir uzcelta 19. gs. 2. pusē, bet arī šī ēka joprojām diža un draudze darbīga. Arī 2. PK laikā cietusī torņa smaile atjaunota. Budbergā neredz plašu ciematu vai daudz māju, bet abas baznīcas liecina, ka tās nav atstātas, tātad apkārtnes cilvēkiem vajadzīgas!
Trešais brauciens cauri Bauskai.
Vecsaules luterāņu baznīca
Pēc trešā brauciena cauri Bauskai dodos uz vietu, kurai bijis kāds sakars ar dzirnavām. Nē, nē, tās nav dzirnavas! Tā ir Vecsaules luterāņu baznīca, un dzirnavu lieta ir gaužām nepiemērota un apsūdzoša! Pēc 2. PK vietējais kolhozs tur bija ierīkojis dzirnavas! Tagad draudze ir atguvusi savu īpašumu, ēkas mūri vareni, tomēr laika zobs tos pabojājis, uz torņa veidojas bērzu birzīte un jau pa gabalu vēsta, ka šeit arī ir vajadzīga palīdzība!
Jaunsaules luterāņu baznīca
Ja ir Vecsaule, tad jābūt arī Jaunsaulei, vai ne? Tiešām, Jaunsaulē ir divas baznīcas. Jaunsaules evaņģēliski luteriskā baznīca arī ir sena ēka, šur tur apdare nobrukusi, bet kopumā baznīca stalta. Prasītos remonts un kādi atjaunošanas darbi, tomēr ne tik lieli kā Vecsaulē. Nu protams, jauns paliek jauns!
Jaunsaules Svētā Konrāda Romas katoļu baznīca
Nedaudz tālāk kā brīnums šķietami tukšā vietā meža ielokā slejas mūsdienīgā Jaunsaules Svētā Konrāda Romas katoļu baznīca. Izrādās, ka tā nav no jauna uzcelta, bet 2020. gadā atjaunota, pateicoties mantojumam, kas tika saņemts no Viestura Segliņa – jaunsaulieša, kas kopš 2. PK laikiem dzīvoja ASV.
Jaunsaules muiža
Jaunsaules muiža tiešām attaisno savu nosaukumu. Pēc noklusējuma šķiet, ja kaut kas jauns un vēl saule, tad jau labs. Skatoties kādās zudušās Latvijas fotogrāfijās, redzama noskretusi ēka ar izdrupušām logu ailēm. Bet, kad googles vadātājmeitenes balss paziņo, ka esmu nonācis pie mērķa, tad redzu teritoriju, kuru grezno uzraksts Privātīpašums un aiz tā plašs glīti nopļauts zāliens, kopti pievedceļi, kādi lieli koki, ziedošu balto orhideju kupenas un ļoti glīta ķieģeļu ēka ar skaistu verandu. Paejos pa celiņiem, jo par laimi Iet aizliegts zīmes pie privātīpašuma nav, nofotografēju un dodos tālāk, jo jūtams, ka šeit ir privāta dzīve un nav ko svešiniekiem daudz staigāt un brīnīties. Atkal kārtējā liecība, cik atšķirīgi var veidoties seno vietu likteņi, ja tās sastopas vai nesastopas ar „saviem cilvēkiem”.
Mēmeles (Ānmēmeles) muiža
Tālāk uz Lietuvas pusi Mēmeles labajā krastā vēl viena muiža – Mēmeles (Ānmēmeles) muiža. Dažos logos zied fantastiskas orhidejas, konteineri vēsta, ka šeit dzīvojošie šķiro atkritumus. Šķiet, dzīve rit kā nākas. Bet, paejot uz muižas otro pusi, saprotu, ka tur ir „miruši” logi un ēka tiek apdzīvota tikai daļēji. Aiz muižas ir parks, kurā veikti kādi labiekārtošanas darbi, bet smaidu izraisa divas dižkoku zīmes. Viena atrodas pie maza bērziņa, otra pie ceļazīmes. Laikam koku inventarizācija šeit sen nav notikusi.
Iebraucu arī Skaistkalnē un pacienāju sevi ar saldējumu. Tas, ja neskaita rīta kafiju, arī ir vienīgais no ēdamlietām, ko šodien nopērku. Karstā dienā pilnīgi pietiek ar līdzpaņemtajiem „kulīšu” gurķīšiem, vārītām sviesta pupiņu pākstīm, Ķelmēnu maizi, banāniem un vaniļas un kakao bumbiņām našķim. Un, protams, bez „puķūdens” – ūdens ar piparmētrām un citrona sulu – un šokolādes enerģijas neiztikt! Diena varen karsta, un kā gan citādi, ja spīd gan vec-saule, gan jaun-saule kopā! Kalnā skaista baznīca, tāpēc jau tā ir Skaistkalne, bet Skaistkalnes katoļu baznīca pašreiz tiek remontēta. To jau esmu apciemojis 2020.gadā, tādēļ šodien tās kalnā nekāpju, bet dodos uz Mēmeles tiltu, pār kuru ceļš ieved Lietuvā. Skatos, ka Lietuvas pusē kravas mašīnām un autobusiem tas ir maksas ceļš. Interesanti, nekāda lielā maģistrāle jau tā nav. Stāvu uz tilta, raugos skaistajā Mēmeles krastu ainavā un pētu, cik dziļa upe ir šajā vietā. Mēmele šeit nemaz tik šaura nav, taču upes dibenu var redzēt. Varbūt pat varētu pārbrist! Tomēr praksē neņemos to pārbaudīt, jo diena jau sliecas uz vakarpusi un maršruts ved tālāk.
Ķiru vējdzirnavas
Un tagad atkal laiks dzirnavām. Jau pa gabalu Vecumnieku-Skaistkalnes un Stelpes ceļu krustojuma tuvumā redzamas Ķiru dzirnavas. Vējdzirnavu svarīgā daļa un greznums, spārni, gan ir aizlidojuši vieni paši bez dzirnavām, taču dzirnavas stalti un stabili stāv savā vietā. Ar karodziņu torņgalā, uz kura gada skaitlis, ko mana acs tomēr nespēj saskatīt. Lauku ceļotājs vēsta, ka tās uzceltas 1903. gadā un sākot no 20. gs. 30iem gadiem darbojušās ar elektrības palīdzību. Aizslēgtas, tādēļ vēsturiskos mehānismus, kas esot saglabājušies, nav iespējams apskatīt.
Sveķu vējdzirnavas
Būs vēl vienas – Sveķu dzirnavas. Kā jau vējdzirnavām pienākas, tās stāv labības laukā. Un šis lauks nav nokults! Lai tiktu klāt fotografēšanas attālumā, jābrien pa labību. Skatos, kāds jau gājis un pat gulējis. Droši vien stirna, jo mežs nav tālu. Sveķu dzirnavu mūri arī labi saglabājušies, bet jumta nav un durvju ailes tukšas. Ielūkojos, iekšpusē bijuši 4 stāvi, bet viss izpuvis un sabrucis. Vēl tikai dažas sijas turas.
Lambārtes luterāņu baznīca
Tālāk Lambārtes luterāņu baznīca. Tā ir ceļam labajā pusē. Apstājos pie lieliem kokiem. Jā, tādi varētu augt ap baznīcu. Bet kur tad pati baznīca? Brienu tuvāk un ieraugu vīdam kādas koka ēkas aprises. Saprotu, ka tā ir ēkas aizmugures daļa. Eju atpakaļ pa ceļu, jo brist pa brikšņiem nav vēlēšanās. No ēkas ieejas puses un sāniem izdodas nofotografēt to, kas kādreiz bijusi baznīca, padomju laikā kolhoza „Lambārte” kantoris un klubs, bet nu drīz tur laikam nebūs nekā. Diemžēl šeit nāk iznīcība!
Nākamais maršruta punkts – Lambārtes muižas drupas. Jau minētā visuzinošā, visuredzošā googles vadātājdāmas jaukā balss ik pa brīdim ziņo, vai braukt uz dienvidrietumiem, ziemeļaustrumiem vai vēl uz kādu debess pusi. Ej nu sazini, kur tā puse ir, bet brauc tik, kur celiņš ved, un tad jau ir arī kaut kas saprotamāks – pēc 600 metriem brauciet taisni uz priekšu! Nu lieliski! Bet kur tad šobrīd, vai tad tagad nav jābrauc taisni uz priekšu? Nu tas smaidam! Šoferi jau šo valodu saprot ļoti labi. Šodien pārsvarā pēc 600 metriem jāgriežas pa labi. Protams, ir arī izņēmumi un kreisie virzieni. Pēc kārtējā pagrieziena pa labi, balss ziņo, ka esmu atbraucis un mans objekts atrodas kreisajā pusē. Skatos, bet tur ir tikai brikšņi un tāda maza akmeņu čupiņa. Jā, varbūt varētu būt nelielas paliekas no kādiem mūriem. Skatos internetā – Lambārtes muižas drupas. Tur redzamas bildes vismaz ar ēkas gala fasādes fragmentu, bet šobrīd nekur pat attālu līdzību no tā neredz. Jā, ceļam labajā pusē ir aizaudzis dīķītis, kurā šķiet pat kāda varde iekurkstas, un tālāk siltumnīcu sienas, kurās, kā jau siltumnīcās, izauguši raženi stādi – bērziņi un kādi krūmi. To visu ieskauj pamatīgi nātru, gārsu u.c. laksti, tā kā iet tur meklēt vēl kādas muižas ēkas paliekas vai stabus nav ne jēgas, ne iespēju. Tātad Lambārtes muižas drupu vienkārši vairs nav.
Braucot pa Zemgales laukiem redzami jau nokulti vai arī novākšanai gatavi labības lauki. Tik svētīgi, ka šogad kulšanas laiks saulains un sauss! Netālu no zudušajām Lambārtes muižas drupām redzu kombainu – Ņiva! Brauc un kuļ! Jā, tas pie senatnes vietām pašā laikā! Bet, ja bez jokiem – kā lai parasts zemnieks tiek pie miljondārgās mūsdienīgās kulšanas tehnikas?!
Ceturtais brauciens cauri Bauskai.
Bornsmindes muižas pils
Un nu pēdējais – ceturtais brauciens cauri Bauskai uz Bornsmindes muižas pili. 20. gs. 50. un 60. gados ēkā bija Saulaines lauksaimniecības tehnikuma kopmītnes. No 1967. līdz 1992. gada vidum muižā bija tuberkulozes slimnīca. 1993. gada jūlijā Bornsmindes muiža nonāca Rundāles pagasta pašvaldības īpašumā, bet 2000. gadā privatizēta. Bet, ak tu vai, ko ierauga mana acs! Nabaga pils – tā tiešām varētu līdzināties pilij, bet nu stāv nolupušu apmetumu, izbirušiem, ar finieri vai dēļiem aiznaglotiem, vai plēvi aiztaisītiem logiem. Zāliens pirms kāda laika gan nopļauts – kāds kaut ko dara. Kā redzams, pietrūkst redzējuma un līdzekļu, lai šai pilij dotu jaunu un vērtīgu mūžu šinī laikā. Gribētos, lai tomēr īpašniekam izdotos izveidot šeit kaut ko labu un skaistu!
Jumpravas dolomīta atsegumi
Diena sliecas jau uz vakarpusi un laiks mājupceļam. Vēl nedaudz apskates vietas. Izvēlos ceļu, kurš sākotnēji ved gar Lielupes kreiso krastu. Iebraucu mežā un drīz vien aiz ceļa līkuma vīd ūdens, kurš nez no kurienes applūdinājis ceļu. Braukt tik uz priekšu un cerēt, ka veiksmīgi tikšu sausumā, kuru lāgā pat nevar saredzēt, nav noskaņojuma, tādēļ apgriežos un braucu atpakaļ. Ceļš šaurs un, ak, pretim brauc busiņš! Kur nu sprukt? Samainīties nevaram, tādēļ stumjos atpakaļ uz placīti, kur varēju apriezt mašīnu. Tur nobraucu no ceļa, un busiņa vadītājs rāda sirsnīgu pateicības žestu. Bet man iekšā smiekliņš – nu kur tad tu brauksi! Turpinu savu ceļu, bet veros atpakaļskata spogulī, ko tad nu darīs braucējs? Ja nu viņš izbrauc slapjumu! Bet nekā, redzu, ka arī viņš apstājas un tālāk seko tas pats scenārijs, kas bija man. Braucot atpakaļ, nolemju izkāpt un paieties gar Lielupes malu, kur otrā krastā redzami Jumpravas dolomīta atsegumi. Lai arī šeit ir būts, tomēr Lielupei un Zemgales ainavai šādi skati ir retums, tādēļ atkal un atkal prieks pamielot acis.
Mazmežotnes muiža
Iegriežos Pilsrundālē, lai lieku reizi papriecātos par daudzkārt apmeklēto Rundāles pili. Bet, kad pa gabalu ieraugu to ietērptu atjaunošanas darbu rotā, mierīgi kāpju atpakaļ mašīnā un dodos uz Mazmežotnes muižu, kas arī ir atjaunotnes liecība. Lai gan pilnībā visu nav izdevies saglābt, tomēr Kungu māja, siernīca, pirts u.c. ēkas ir atjaunotas un šodien šeit var atpūsties un svinēt dzīves nozīmīgos notikumus, baudīt senatnes elpu ēkās, priecāties par apstādījumiem, tiltiņu, helikopteru nolaišanās vietu un pastaigāties pa Mazmežotnes dabas taku. Dabas taka gan šoreiz nav manā brauciena maršrutā un laiks jau pavēls, tāpēc steigšus uz māju pusi.
Bērvircavas muiža
Tomēr pa ceļam vēl var iegriezties Bērvircavā. Kā nekā tur taču ir Bērvircavas muiža, Latvijā un, iespējams, arī Baltijā vecākā koka muižas kungu dzīvojamā māja. Zinu jau, ka tā ir bēdīgā stāvoklī, bet to, ko ieraugu, nebiju iztēlojies. Ēkas tālākais gals ir pilnīgi iegruvis, radot visai spokainu ainu. Raisās pārdomas par suni uz siena kaudzes – ne pats ēd, ne citam dod. Tā arī šeit – jau sen nevienam nav noslēpums, ka vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis (varbūt tam vajadzēja būt ne tikai vietējās nozīmes piemineklim, ja jau Latvijā vecākā…) pats saviem spēkiem ilgi neizdzīvos. Tad, vai nu meklējam iespējas kaut kā palīdzēt, vai… Šobrīd ciemata centrā esošais grausts būtu lieliska spokošanās vieta. Ja nu bērvircavieši izslāpuši pēc šādām emocijām un adrenalīna, tad var saprast. Bet pretējā gadījumā, lai arī ciniski skan, bet gribas teikt – šeit trūkst tikai buldozera! Vai arī Jāņos visam pagastam brangs ugunskurs! Diemžēl…
Bet nu gan pietiek! Tālāk tikai ceļš mājup, lai pārāk ilgi kaut kur aizkavējoties, man arī nenākas sastapties ar kādu spokotāju. Ir lieliski pavadīta diena, laiks brīnišķīgs, karsts, bet ne tik karsts, kādu sola turpmākajās dienās. Bet tad būs darbs, ikdienas pienākumi un domas, un plāni par nākamajiem ceļojumiem.