Portāla sadaļā Apceļo Latviju Tu vari redzēt Latvijas karti ar dažādiem apskates objektiem, kur katram objektam ir pievienota navigācija. Atver karti, pie dabas objektiem izvēlies "Atsegumi, stāvkrasti, alas" un tad konkrēto atsegumu, spied "Iegūt norādes", un atvērsies Google Maps ar atseguma atrašanās vietu, tālāk, izmantojot Googles navigāciju, varēsi doties uz izvēlēto objektu.
Karte šeit: https://www.redzet.lv/travel
Melturu tilts
Meteorologi vēsta, ka 27.–29. augusts būs pēdējās karstās vasaras dienas un pēc tam strauji kļūs vēsāks, iestāsies meteoroloģiskais rudens un lietains laiks. Tādēļ jāizmanto izdevība paieties pa Amatu, lai redzētu un nofotografētu dažus no vēl neapciemotajiem atsegumiem un kraujām. Tā nu atkal ceļš sākas tumsiņā, stūrējot uz Melturu tiltu.
Īļaku iezis
Drusciņ pēc pl. 8iem esmu pie Melturu tilta. Spirgtā vasaras saule vēl nav sākusi karsēt. Atstāju mašīnu stāvlaukumā un dodos pa taku upes labajā krastā uz Īļaku iezi. Skatos kartē, ka taisnāk varētu aiziet pāri laukam. Sanāca vai nesanāca īsāks ceļš, kas to izmērīs, bet apmēram pēc 40 minūšu gājiena esmu pie Īļaku ieža un, lai to redzētu, kāpju lejā upē. Pilnīgi skaidrs, ka daļu ceļa mērošu pa upi, jo no krasta jau visus iežus un atsegumus nebūtu iespējams redzēt. Kājās brišanai piemēroti apavi, augusta svelmes sasildīts ūdens, fotoaparāts pār plecu un esmu pie Īļaku ieža. Tas šobrīd ēnas pusē, bet šķautnainā dolomīta siena vasarīgajā zaļumā skaista. Esmu šo ceļu mērojis ziemā, tad bija cits skaistums – daudzus iežus ieskāva lielāki vai mazāki leduskritumi.
Vizuļu iezis
Dodos pa upi uz priekšu apmēram ceturtdaļu kilometru līdz Vizuļu iezim. Vizuļu iezis ir Amatas kreisajā krastā, šobrīd saules apspīdēts. Ziemā pie tā bija diezgan krietns leduskritums, šobrīd avotiņi šur tur sijā ūdens lāses un tērcītes.
Dolomītu krauja
Tālāk neliels gājiens līdz Dolomītu kraujai. Tā upes labajā krastā, tāpēc šobrīd arī slēpjas ēnā. Kopējais kraujas augstums ir 25 metri un lejā upē atsegumu aizsedz koku un krūmu lapotne. Skatos, kur būtu iespējams uzkāpt un raušos augšā, lai nofotografētu atsegumu. Par laimi gar atseguma pakāji vijas taka, tā kā iespējams iet bez īpašām grūtībām un baudīt varenos skatus. Kā nekā krauja ir 150 m gara! Vietām redzami samērā svaigi nobirušu dolomītu bluķi. Citviet pārsteidz kraujas augšmalā augošie koki – vēroju varenu priedi, kura stalti stāv pašā kraujas malā. Cik ilgi gan tā vēl stāvēs!? Turpat netālu mazāka eglīte jau noliekusies horizontāli, bet vēl turas zemē. Skaista gan šāda dabīgu drupu siena!
Kārļu HES
Šajā gājienā esmu paredzējis vēl aiziet līdz Dambja iezim pirms Kārļu HES. Tā kā šeit garāks ceļš mērojams, gandrīz kilometrs, tad nekāpju lejā upē, bet augšā uz Amatas ģeotaku un dodos gar krastu cauri mežam. Amata kļūst arvien platāka – pāriet Kārļu dzirnavu ezerā. Nedaudz pirms aizsprosta jābūt Dambja iezim. Jā, tur jau tas ir, bet liela ir mana vilšanās, jo atsegumus aizsedz koki un krūmi. Vārdu sakot – brikšņi. Ļoti prasītos ainaviskās cirtes, lai arī vasarā būtu skaists skats uz šo nelielo, bet tomēr atsegumu. Visinteresantākā šeit ir Bruņa ala, bet alu apgūšana šoreiz nav manā maršrutā.
Vizbulīšu iezis
Tā kā mans limuzīns joprojām stāv pie Melturu tilta un pats uz Kārļiem nebrauc, nekas cits neatliek kā mērot ceļu atpakaļ, ejot pa Amatas ģeotaku. Atceļā ik pa brīdim pretim nāk haskiji ar saviem saimniekiem. Citi arī izkāpj no Amatas, citi gluži sausi iet pa taku. Viņiem arī šodien pārgājiens – līdz pat Zvārtes iezim. Jā, stāvlaukums pie Melturu tilta pilns ar mašīnām, arī Ķepu ķepā busiņš gaida pasažierus atgriežamies no Zvārtes ieža pārgājiena. Bet es nedaudz iekožu dienišķo maizi un braucu tuvāk Vizbulīšu iezim, kas ir netālu no Cēsu-Kārļu-Ieriķu ceļa tilta Amatas labajā krastā. Par Vizbulīšu ieža nosaukumu gan nav īstas skaidrības. Google kartē tas atzīmēts ar šādu nosaukumu, bet citos interneta resursos to tur neesmu atradis. Ir Vizbulīšu klintis, ko citi sauc arī par Vizbulīšu iezi, bet tas ir pavisam citur – vairāk uz lejteci 600 m augšpus Līgatnes-Kārļu ceļa tilta. Bet pie Cēsu-Kārļu-Ieriķu ceļa tilta cauri kokiem vīd arī Ainavu krauja, taču, uz to skatoties, ir neizpratne – kādēļ netiek veidotas ainaviskās cirtes, lai šo skaisto krauju varētu pienācīgi redzēt! Žēl, ka rakstos tik ļoti izslavētā Ainavu krauja vasarā, kad koki salapojuši, neatstāj nekādu iespaidu. Pārbraucot pāri tiltam, nogriežos pa ceļu pie upes, kur atstāju mašīnu un dodos nelielā gājienā līdz “Googles Vizbulīšu iezim”. Lai arī Vizbulīšu iezis augstumā un garumā nevar sacensties ar iepriekš apskatītajiem iežiem un kraujām, tomēr tas ir skaists ar savu krāsainību un straumes izveidotu aliņu faktūru. Šobrīd to apspīd saule un uz ieža sienām spēlējas straumes raidīti saules zaķīši. Protams, lai iezi redzētu visā krāšņumā, atkal eju pa upi.
Dzilnas iezis
Lai vairāk pagūtu redzēt, cenšos izmantot iespēju piebraukt tuvāk šodienas maršrutā paredzētajiem iežiem un kraujām. Pa ceļu garām Kalna Vēršiem braucu uz Dzilnas ieža un Incēnu kraujas pusi. Protams, ka pa šo ceļu braucu pirmo reizi, tādēļ vienā brīdī šķiet, ka tas beidzas privātīpašumā. Bet nē, ceļš tomēr aizlokās tālāk gar privātīpašuma sētu. Nedaudz pirms Stūķu ieža, atstājis mašīnu ceļa malā, dodos pāri pļavai uz Amatu. Stūķu iezi jau esmu apskatījis citā braucienā, tādēļ šoreiz dodos tālāk. Ģeotaka līkumo gar Amatu un līdz Dzilnas iezim ir gabals ko iet – reizēm lejā, reizēm kalnā. Apmēram pēc 2 km caur kokiem pavīd majestātiska siena. Esmu pie Dzilnas ieža un raušos atkal lejā pa krastu līdz ūdenim. Žēl, ka šobrīd pār Dzilnas iezi krīt ēna, bet te nu tas ir – apmēram 37 m augstais, ģeoloģiski daudzveidīgais un ātri erodējošais iezis, ko sauc arī par vismežonīgāko iezi ar neskaidro vēsturi. Straujās erozijas dēļ katru gadu tas atklāj kaut ko jaunu. Ziemā te esot visaugstākie leduskritumi. Ieži palīdz ieraudzīt to, ko ikdienā neredzam – kas mums zem kājām zemes dziļumos. Un re, tur ir skaista un krāsaina pasaule!
Incēnu krauja manā šodienas Amatas maršrutā ir pēdējā. Pēc kartes redzu, ka līdz tai arī gabals ko iet. Nedaudz aiz Dzilnas ieža ir pavisam zems, saules apspīdēts krāsains smilšakmens atsegums. Arī uz tā rotājas saules zaķīši un akmenī izskalotas nelielas aliņas. Neesmu atradis, vai šim atsegumam dots arī kāds nosaukums. Ja tāds būtu kādā Zemgales upes krastā, tad par to rakstītu tuvu un tālu. Bet iežiem bagātās Amatas krastos varbūt šāds atsegums nemaz īpaši netiek izcelts. Bet es pabrienu pa upi un priecājos par šo krāsaino krastu un tad dodos tālāk uz Incēnu krauju. Eju un eju, un ilgojos atkal ieraudzīt kaut ko skaistu un iespaidīgu. Upe met vienu līkumu pēc otra. Gribu pētīt karti, bet, ak vai, interneta nav! Esmu riktīgā nekurienē, kur daba dzīvo savu skaisto dzīvi un civilizācija vēl nav paspējusi iespiesties ar visām savām ekstrām. Nevaru saprast, cik tālu iet. Amatas kreisajā pusē vietām redzams augsts krasts, pārsvarā apaudzis ar kokiem. Vietām ir arī kāds neliels iezis vai atsegums, bet tas tikai tā starp citu. Kaut ko nofotografēju, kaui ko vispār negribu fotografēt, jo nekā taču tur nav! Labais krasts, pa kuru iet ģeotaka, arī ir ļoti augsts, tikai es jau neredzu, kāds tas izskatās no upes puses. Rāpties pa to lejā – tas nu būtu par traku! Laikam jau nekā iespaidīga tur arī nav, ja rakstos par to neraksta. Incēnu krauju gan raksturo diezgan celsmīgi. Tā nu, izgājis visus līkumus, kur vajadzētu būt Incēnu kraujai, dodos atpakaļ. Vienā brīdī noskan wacapa ziņas signāls. Tātad internets atdzīvojies! Pameklēju, kas vēl rakstīts par Incēnu krauju, un saprotu, ka tiešām tas apaugušais, apmēram puskilometru garais krasts arī ir bijusi manis meklētā krauja – tērpusies koku mētelī un tikai dažās vietiņās rādījusi atklātu vaigu, kuru es esmu uzskatījis par ne visai pievilcīgu. Nu re, gandrīz vai esmu izgāzies Incēnu kraujas priekšā, pat neuztaisīdams tai kārtīgu fotosesiju!
Stūķu iezis
Nu ir jāmēro pamatīgs ceļš atpakaļ līdz mašīnai. Zīme, kur jāiet nost no takas, ir piknika vieta un aiz tās diezgan krietns gājiens pa kāpnītēm uz augšu. Bet tur ir arī Stūķu iezis un es iekāroju arī šoreiz tomēr paraudzīties uz to. Taču krasts atkal tik stāvs, ka lejā nevar tikt. Tādēļ eju atpakaļ, kur vismaz kaut kāda varēšana rodas. Un tad pa upi atkal labu gabaliņu eju līdz Stūķu iezim. Nomazgāju seju – uzreiz svaigāka jušana. Kā nekā šodien šeit solīja 29oC! Varbūt bija pat vairāk, bet, ejot pa mežu un reizēm pa upi, visu trako augusta beigu karstumu nejutu. Šobrīd saule jau drusku par daudz paskrējusi uz priekšu un apspīd tikai Stūķu ieža pakājē augošos kokus. Iezis ir ap 40 m augsts, 100 m garš, un tam ir sava seja un skaistums. Ja neesat bijuši, brauciet lūkoties!
Veismaņu muiža
Eju atpakaļ pa upi līdz vietai, kur iespējams tikt augšā un dodos uz mašīnu, kas mani sagaida ar varenu versmi tajā. Saule vēl gabalā, vēl nav pieci un diena ļoti jauka, tādēļ skatos, kas tuvākā apkārtnē interesants. Upju brišanai un dabas takām vairs īsti nav enerģijas, tādēļ metu aci uz sauszemes objektiem – dodos uz Veismaņu muižu. Izrādās, ka tur nav tikai muiža, bet arī laimīgas vistas – Veismaņu muižas laimīgo vistu nams! Suņu aicināts no muižnieka dzīvojamās ēkas pretim nāk muižnieks, ak, nē, tagadējais saimnieks Jānis un labprāt pastāsta par muižu. Šodien Veismaņu muižas ēkām ir vairāki īpašnieki. Jāņa plānos ir atjaunot sev piederošās ēkas, uzcelt skatu torni, lai būtu iespējams baudīt krāšņo apkārtnes ainavu un Vaives senlejas skatus. Zem bijušās klēts dolomīta mūriem ir varens arkveida pagrabs, kurā saimnieks plāno izbūvēt vīna pagrabu un virs tā – klēts vietā viesu namu. Tālāk jau redzamas laimīgas vistiņas. Staigā aplokā un bauda skaisto vasaru, ēd veselīgi audzētu un gatavotu septiņgraudu barību! Un tad dēj olas ar trim dzeltenumiem, un smagākā sver 117 g! Bijušās noliktavas jeb putnu mājas atjaunošanas darbi gandrīz jau pabeigti. Uzlikts arī jauns dakstiņu jumts, un vecie dakstiņi, glīti uz paliktņiem salikti gaida savu jauno īpašnieku – cilvēku, kurš sajūt vēstures elpu un prot senajām lietām atrast vietu un piešķirt nozīmi šodienā. Tā sauktā putnu māja gan nav domāta putniem, bet kā dzīvojamā māja.
Visiespaidīgākā ir Veismaņu muižas pils. Tā gan nav Jāņa īpašumā. Ēkai uzlikts jauns jums, bet logi dažviet izbiruši un aizklāti ar plēvi. Ja būtu spēks un līdzekļi, šo ēku varētu brīnišķīgi atjaunot. Iebraucamā ceļa otrajā pusē vēl vairākas akmens mūra ēkas – cita labākā stāvoklī, cita jau pārvērtusies par drupām.
Pēc Veismaņu muižas apciemojuma dos uz Priekuļiem. Pa gabalu pamanu baznīcu un nolemju to nofotografēt. Bet, ak, tā izrādās kapliča. Ļoti skaista, tiešām kā maza baznīciņa!
Tālāk nolemju apskatīt skaistos Dāvida dzirnavu avotus. Kā nekā savulaik tieši vietējais namdaris Dāvids pārbūvējis Veismaņu muižas kungu māju, un viņam arī piederēja Dāvida dzirnavas. Kad googles vadātājbalss paziņo, ka esmu sasniedzis galamērķi, redzu priekšā slēgtus vārtus un zīmi Iebraukt aizliegts. Aiz vārtiem LLU mācību bāze. Nu neko, pēc kartes redzu, ka jābrauc pa labi, un tad tikšu pie avotiem. Pabraucu gabaliņu, un nu ir uzraksts Privātīpašums un tur ne tikai iebraukt, bet pat iet aizliegts. Tātad nekādu iespēju apskatīt Dāvida dzirnavu avotus! Privātīpašums ir privātīpašums, bet nekādi nevaru akceptēt, ka nozīmīgi dabas objekti vairs nav pieejami, jo kāds tos ir privatizējis.
Vaives dzirnavas
Ja netieku vienās dzirnavās, braucu uz citām – uz Vaives dzirnavām. Dzirnavu ēkas iekšienē aug daži kociņi, bet baltā akmens ēka izskatās tā, ka vajadzētu tikai iestiklot logus, ielikt durvis, uzlikt jumtu un būtu atkal kārtīga māja. Tālāk esošā klēts ēka ir skaisti rekonstruēta un tur šajā sestdienas vakarā notiek kāds saviesīgs pasākums. Uz blakus esošās Vaives upes bijušā dambja vietā tagad šalc ūdenskritums, un otrā krastā ir skaisti iesārti iežu atsegumi. Būtu vērts doties pa taku gar upīti līdz Dzirnavezeram un vēl tālāk, jo Vaives upe, kaut maza un tikai 18 km gara, tomēr bagāta ar atsegumiem un alām. Bet ir jau pāri septiņiem un šoreiz pastaigu gar Vaives upi atlieku.
Jaunraunas muiža
Sēžos mašīnā un dodos ne uz māju pusi, bet pretējā virzienā. Gribu vēl aizbraukt līdz Raunai. Pa ceļam ir Jaunraunas muiža. Pa gabalu jau redzama dzelteni krāsotā, sakoptā muižas pārvaldnieka māja, kurai dots vārds Alpi. Zem mājas vārda gada skaitlis ANNO 1900. Braucot pie muižas, redzu vīrieti pļaujam zāli un pie mājas sēž sieviete ar baltu samojedu. Padodu labdienu un jautāju, vai drīkstu nofotografēt muižu, uz ko sieviete atbild, ka jājautā vīram. Vīrs jau nolicis trimmeri un nāk šurp. Izraisās interesanta saruna ar tagadējiem Alpu īpašniekiem, kuri uz šejieni atnākuši no Rīgas. Arī baltais draudzīgais suns visādos veidos cenšas komunicēt ar mani, bet saimniece to tur garā pavadā. Taču kādā brīdī viņam izdodas tikt brīvībā un tad tikai turies, lai draugs mani nenogāž no kājām – tik ļoti sajūsmināts viņš ir par vēl kāda cilvēka ierašanos! Skaidrs, ka māja nav celta 1900. gadā. Kādēļ šāds gada skaitlis tagadējie saimnieki īsti nezina. Mājā vēl saglabājies manteļskurstenis un zem tās ir fantastisks velvju pagrabs. Blakus ir gara ēka ar vairākām arkām – bijusī klēts, kurai ir cits īpašnieks. Viņš šo ēku neizmanto, bet tā ir pietiekami labi saglabājusies.
Tālāk ir muižas kungu māja, pareizāk sakot – drupas. Alpu īpašnieki stāsta, ka tās tagadējais īpašnieks gribējis to atjaunot, noņēmis veco jumtu, bet… tad arī naudas nav pieticis. Tā nu kungu mājas mūri padoti visiem lietiem un vējiem. Vairāk vai mazāk ir saglabājusies kūts un dažas citas ēkas. Nofotografēju vēl tikai vienu no saimniecības ēkām un tālāk neeju, jo tur daudz mašīnu un arī notiek kāds pasākums.
Skangaļu muiža
Kartē redzu, ka šajā pusē vēl kāda neredzēta muiža – Skangaļu muiža. Tādēļ nebraucu pa taisno uz Raunu, bet ar līkumu. Pa ceļam nofotografēju Jaunraunas kapliču, kas arī ir izcila ar skaisto torni, sarkano jumtu un Vidzemei raksturīgajām granīta un sarkano ķieģeļu sienām.
Skangaļu muižai ir īpaša vēsture. Tā piederējusi baltvācu muižnieku Knīrimu dzimtai. Šajā dzimtā ir bijis gan Rīgas Politehniskā institūta rektors, profesors Voldemārs fon Knīrīms, kurš muižā izveidoja praktisko mācību vietu lauksaimniecības studentiem, gan Zviedrijas premjerministrs Ūlofs Palme, kurš Skangaļu muižā pie vectēva pavadīja savas bērnības vasaras. Atgūstot tiesības uz Skangaļu muižu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Palmes ģimene to uzdāvināja Pestīšanas armijai. Šodien muižas galvenā dzīvojamā ēka un klēts ir restaurētas un tur iekārtota viesu māja, konferenču zāle un garīgās attīstības centrs. Izveidots arī muzejs, kur var iepazīties ar muižas interesanto vēsturi. Bet šo informāciju es izlasu internetā. 27.augusta vakarā pēc astoņiem muižas teritorijā visur valda pilnīgs klusums. Noeju garām atjaunotajām ēkām, garām nelielajam ābeļdārzam, kur zālē bagātīgi sabiruši āboli, apskatos granīta mūru saimniecības ēkas, bet nekur nemanu nevienu dzīvu dvēseli. Toties manā ceļojumu kartē par vienu muižu vairāk – muižu, kura šodien priecē ne tikai daudzus Latvijas, bet arī ārvalstu viesus.
Raunas katoļu baznīca
Nu gan dodos uz Raunu! Pa ceļam pāri Vidzemes laukiem un mežiem vēroju brīnišķīgu saulrietu. Un tad google ceļa radītājs pa lauku ceļu ved mani cauri tumšam mežam. Sajūta visai interesanta – it kā brauktu uz kādu raganu ciemu. Bet tad mežs pēkšņi beidzas un esmu Raunā! Pirmais apskates objekts – Raunas katoļu baznīca. Kur tad tā ir? Re, virs divarpus stāvu gruntīgas dzīvojamās mājas krusts! Nav gan tā dzīvojamā māja, bet tiešām baznīca! Katoļu baznīcām šāda arhitektūra visai neparasta, bet Raunā jau nav tā kā citur! Baznīcas priekšā neliels dārziņš ar bagātīgi ziedošām puķēm un ābolu pilnām ābelēm. Otrajā stāvā dažos logos spīd gaisma, bet kopumā viss kluss.
Raunas luterāņu baznīcu
Pulkstenis jau pāri pusdeviņiem. Krēslo. Braucu uz luterāņu baznīcu. Pa ceļam pie Raunas tilta redzu smilšakmens atsegumus. Bet tos varbūt apskatīšu atceļā. Luterāņu baznīca Raunā ir varena – gan ar senu vēsturi, iespaidīgu arhitektūru un, šķiet, arī darbīga – vēlajā vakara stundā pie tās piebrauc vairākas mašīnas un cilvēki dodas baznīcā iekšā. Vareno celtni ieskauj tikpat vareni augsti koki. Smejoties jautāju kādam garāmgājējam, kā lai nofotografē baznīcu? Domāju to kā joku, bet garāmgājējs ļoti saprotoši paskaidro, ka labs skats uz to paveras no pilsdrupām. Jā, pilsdrupas – tur jau esmu bijis! Dodos uz pilskalnu, un man par godu iedegas kāpņu apgaismojuma laterniņas!
Raunas pilsdrupas
Gājiens romantisks uz vienām no labāk saglabātajām pilsdrupām Latvijā. Pils skatu torņa logos arī apgaismojums, uzraksts vēsta, kur pieejama skatu torņa atslēga. Bet saprotu, ka tik vēlā vakarā jau gan neviens atslēgu turētājs skatīties gribētājus vairs negaida. Nopriecājos vēl par skaisto skatu uz baznīcu un kāpju lejā.
Raunas smilšakmens atsegumi
Ir jau gluži tumšs un smilšakmens atsegumus varētu apskatīt tikai tad, ja tie būtu izgaismoti. Eju uz upes pusi un tiešām – atsegumi mirdz krāsainās gaismās! Pāreju pāri tiltam un dodos cauri vārtiņiem uz atsegumu pusi. Pēkšņi blakus mājas otrā stāva logā iedegas gaisma un balss sauc: Uz kurieni? Ak, nu uz atsegumiem, protams! Vai, šeit atkal privātīpašums un iet aizliegts! Cenšos vēl kaut ko bilst, bet runātāja paskaidro, ka ceļš arī ir stiklu pilns, viņi veic atsegumu tīrīšanas darbus un tur pat iet nav droši. Nu neko – tik tuvu laimei, bet nekā! Tomēr šoreiz izrādās, ka lieta nemaz nav tik ļauna. Ejot atpakaļ pāri tiltam, redzu, ka pa upei otrajā pusē esošo taku nāk ļaužu bariņš, un kādi jau saka, lai ejot tik droši, no upes otrās puses skats uz atsegumiem labu labais. Tā arī daru un baudu krāšņo skatu. Vienīgi daži nelieli krūmiņi jau pacēluši galvas, ja tos nelikvidēs, tad nākamgad skats uz atsegumiem vairs nebūs tik labs. Bet Rauna, kaut maza pilsētiņa, taču sakopota, bagāta ar skaistām apskates vietām un jācer, ka neļaus dabas takas gājējiem bēdāties, ka atsegumi krūmiem aizauguši!
Rauna pilnā krāšņumā mirdz nakts gaismās. Pulkstenis jau iet uz desmitiem. Dodos uz mašīnu un nu gan uz mājām! Tāls ceļš priekšā, bet gandarījums par piepildīto dienu to dara jauku un prieka pilnu.