Žubīte (Fringilla coelebs)

Žubīte - Fringilla coelebs (L.)

Žubīte - angliski: chaffinch; vāciski: Buchfink; zviedru: bofink; igauņu: metsvint; lietuviešu: kikilis; krievu: зяблик

Tiklīdz pavasarī iestājas jaukāks laiks, kūst sniegs, briest pumpuri, marta beigās vai aprīļa sākumā no pārziemošanas atgriežas mūsu pazīstamā parku un mežaudžu dziedātāja žubīte.

Izskats:
Uz tumšajiem spārniem divas baltas šķērsjoslas; virsaste zaļgana, ārējās stūrspalvas baltas. Pavasarī tēviņam galvas virsa un kakla aizmugure zilganpelēka; krūtis iesārti rūsganas. Mātītei un jauniem putniem visa mugurpuse zaļganbrūna, vēderpuse gaiša.

Balss:
Parastākie saucieni „rju pink – pink”, „dri dri dri”, lidojumā īss „jiep”. Dziesma skanīga, apmēram kā „dzev – dzev – dzev – dzev – dzev – vīdzev”.

Sastop:
Dažādu tipu mežos, parkos, dārzos (arī pilsētā).

Ligzdo:
Dažādos kokos, zemu (dažkārt arī krūmos). Ligzda no sūnām, zāles stiebriņiem, ķērpjiem, bērza tāss plēksnītēm, tīmekļiem, izklājumā zīdītāju vilna un putnu spalvas. Aprīlī – jūlijā dēj 4 – 5 balti pelēkzaļganas, brūnām svītriņām un punktiņiem izraibinātas olas, ko 14 dienu laikā izperē.

Vasarā žubīte pārtiek vienīgi no kukaiņiem, kurus atrod kāpelējot un lēkājot pa koku zariem un tekalējot pa zemi. Rudenī un agri pavasarī, kad kukaiņu nav, pārtiek no nezāļu un skuju koku sēklām.

Ceļo:
Atlido marta beigās – aprīlī, aizlido septembrī – oktobrī (uz Rietumeiropu). Siltākās ziemās nedaudz pārziemo tepat.

Avots: J.Baumanis, V.Klimpiņš „Putni Latvijā”, Kārlis Grigulis „Putnu grāmata”.



Parastā žubīte (Fringilla coelebs)

Žubīte (Fringilla coelebs) ir neliels žubīšu dzimtas (Fringillidae) dziedātājputns. Žubīte ir plaši izplatīta visā Eiropā, izņemot tundras zonu ziemeļaustrumos, Āzijā, sākot ar Turciju, cauri Aizkaukāzam, Irānai, Turkmenistānai, Sibīrijas dienvidu daļai, Kazahstānas ziemeļiem līdz Ķīnas ziemeļrietumiem. Areāla tālākais austrumu atzars sasniedz Baikāla ezeru. Tā sastopama arī Ziemeļāfrikā. Toties Jaunzēlandē un Dienvidāfrikā žubīte ir introducēta suga.

Ziemeļu un austrumu populācijas pārvietojas ziemot areāla ietvaros Eiropā, kā arī tālāk uz dienvidiem Melnās un Kaspijas jūras apkārtnē unTuvajos Austrumos. Tālākās austrumu populācijas ziemā sasniedz Afganistānu, Pakistānu un Nepālu. Retos gadījumos žubīti var novērot Ziemeļamerikas austrumos, lai gan atsevišķos gadījumos tās varētu būt no nebrīves izbēguši īpatņi.

Latvijā
Latvijā žubīte ir parasta un izplatīta ligzdotāja, kas sastopama visā Latvijas teritorijā un apdzīvo dažādus biotopus.Visbiežāk tā sastopama mežos un parkos, nereti arī apdzīvotu vietu tuvumā.Ornitologi uzskata, ka Latvijā dzīvo ap 2,5 miljoniem šīs sugas pāru. Var uzskatīt, ka tā ir visbiežāk sastopamā putnu suga Latvijā. Galvenokārt žubīte novērojama vasarā, bet nelielā skaitā tā arī ziemo apdzīvoto vietu tuvumā Latvijas rietumu daļā.No ziemošanas vietām Rietumeiropā žubīte Latvijā atgriežas no marta beigām līdz aprīļa vidum. Žubītes Latvijas teritoriju arī masveidā caurceļo kā pavasarī, tā rudenī. Latvijā mājo žubītes nominālpasuga - Fringilla coelebs coelebs.

Izskats
Žubīte ir mazs putniņš. Tās ķermeņa garums ir aptuveni 14,5 cm, spārnu izplētums 24,5 - 28,5 cm, svars 18 - 29 g. Žubītei piemīt dzimumu dimorfisms. Tēviņiem apspalvojums ir spilgtākās krāsās (īpaši pavasarī) nekā mātītēm. Nominālpasugas tēviņam ir zilganpelēka galvas virsa, melna piere, sarkanbrūni vaigi, pleci, vēders, kas plūstoši pavēderē kļūst gaišāks. Muguras lejasdaļa ir zaļgana, tā labi redzama tikai putnam lidojumā. Spārni melnbalti, joslām. Mātīte neuzkrītošāka, pelēcīgāka, dzeltenbrūna, gaišāka, bet ar līdzīgiem gaišiem laukumiem uz spārniem. Jaunie putni ārēji atgādina mātītes.

Abiem dzimumiem kājas ir pelēkbrūnas, bet acis tumši brūnas. Knābis ziemā ir gaiši pelēks, bet vasarā kļūst zilganpelēks ar nelielu melnumiņu knābja galā.

Uzvedība un barība
Žubītes atkarībā no izplatības areāla var būt nometnieces vai ziemeļu reģionos daļēji migrējošas. Ārpus vairošanās sezonas tās pulcējas baros, kuros nav stingru attiecību. Reizēm bari tiek veidoti kopā ar ziemas žubītēm. Žubītei ir skaļa dziesma un tā parasti dzied, tupot kāda zara galā koka vainaga lejas daļā.

Žubīšu barība galvenokārt ir sēklas, kuras tiek meklētas uz zemes,un citas augu daļas. Vairošanās sezonas laikā tās pamatā lieto kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus, bet putnēni tiek baroti gandrīz tikai ar kukaiņiem.

Ligzdošana
Žubītes dzimumbriedumu sasniedz viena gada vecumā. Tās pamatā ir monogāmas, ļoti bieži pāra attiecības saglabājas ilgstoši vairāku gadu garumā.Tēviņš pavasarī ieņem savu teritoriju un ar dziedāšanu pievilina mātīti. Ligzdu būvē tikai mātīte, tā tiek vīta krūmos vai kokos vairāku metru augstumā virs zemes. Būvniecībai tiek izmantoti zāļu stiebriņi, saknītes, koku miziņas, sūnas un zirnekļutīkli. No ārpuses ligzda tiek maskēta ar sūnām un ķērpjiem.Ligzdai ir kompakta, dziļas bļodiņas forma, kas no iekšpuses tiek izklāta ar smalkām saknītēm un spalviņām.

Dējumā parasti ir 3 - 6 olas, kurām var būt ļoti dažāda krāsa. Tās var būt gan gaiši zilas vai gaiši zilizaļas, gan gaiši sārtas ar tumšāk brūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 10 - 16 dienas un perē tikai mātīte. Izšķiļoties mazuļi ir nevarīgi, akli un bez apspalvojuma, par tiem rūpējas abi vecāki. Mazuļus pamatā baro ar tauriņu kāpuriem. Apspalvojums jaunajiem putniem uzaug, kad tie sasniedz 11 - 18 dienu vecumu, un šajā laikā tie arī sāk lidot. Vecāki par jaunuļiem turpina rūpēties vēl apmēram 3 nedēļas. Retos gadījumos pārim ir otrais dējums, bet tad mātīte būvē jaunu ligzdu.Savvaļā žubītes visbiežāk nenodzīvo ilgāk par 3 gadiem, bet vecākā zināmā žubīte ir nodzīvojusi 15 gadus un 6 mēnēšus.
lv.wikipedia.org