Ķemeru nacionālais parks

Ķemeru nacionālais parks ir trešais lielākais Latvijas nacionālais parks, tas ir dibināts 1997. gadā. Parks atrodas Jūrmalas teritorijas rietumdaļā un Jelgavas, Babītes, Tukuma, Engures un Lapmežciema novadā. Ķemeru nacionālā parka platība ir 38 165 hektāri (tajā skaitā 1954 hektāri jūras akvatorijas).

Parkā izdalītas šādas funkcionālās zonas:

1. dabas rezervāta zona;
2. dabas lieguma zona;
3. aizsargājamo ainavu zona;
4. neitrālā zona.

Parks izveidots, lai saglabātu tā teritorijā esošās unikālās dabas, kultūrvēsturiskās un kurortoloģijas vērtības. Ķemeru nacionālajā parkā notiek minerālūdeņu un ārstniecisko dūņu veidošanās process, kas agrāk ir kalpojis par pamatu liela mēroga kūrortu industrijas attīstībai. Ķemeru nacionālo parku raksturo galvenokārt liela maz pārveidotu mitrāju — augsto un zemo purvu, lagūnu ezeru, daudzveidība un platība. Ķemeru nacionālā parka teritorijā atrodas lagūnas tipa ezeri Dūņieris, Kaņieris, Slokas ezers, kā arī Valguma ezers. No purviem lielākie ir Lielais Ķemeru tīrelis un Raganu purvs.

Vēsture un pārvalde

1957. gadā tika dibināts Ķemeru rezervāts, kurš gan pēc pāris gadiem beidza pastāvēt. Vēlāk šajā teritorijā pastāvēja dažādi liegumi (Kaņiera ezera ornitoloģiskais liegums (1977), Slocenes upes ieleja ar apkārtējo ainavu (1977), Lielais Ķemeru tīrelis (1987)), līdz 1997. gadā tika nodibināts nacionālais parks un izveidota parka administrācija. 2002. gadā izstrādāts Ķemeru nacionālā parka dabas aizsardzības plāns laikaposmam līdz 2010. gadam. Ķemeru nacionālā parka administrācija atrodas atjaunotā vēsturiskā Ķemeru ēkā — bijušajā restorānā "Jautrais ods" — tagad "Meža māja". Administrācija sargā Ķemeru nacionālā parka dabas vērtības, organizē zinātnisko izpēti un Vides ministrijas īpašumu apsaimniekošanu. Lielākie Ķemeru nacionālā parka administrācijas īstenotie dabas atjaunošanas pasākumi:

• Slampes upes renaturalizācijas projekts (2005), kurā tika izlīkumots agrāk iztaisnotais upes posms;
• Lielā Ķemeru tīreļa hidroloģiskā režīma atjaunošana (2006), kurā ar dambju sistēmu tika novērsta agrāk izveidotās purva nosusināšanas grāvju sistēmas negatīvā ietekme.

Dabas vērtības
Aizsardzības režīms
Ķemeru nacionālā parka teritorija ir smalkāk iedalīta sekojošās dažāda dabas aizsardzības režīma zonās:

1. Dabas rezervāta zona — izveidota, lai saglabātu cilvēku darbības neskartas un maz pārveidotas teritorijas, kurās tiek nodrošināta netraucēta dabisko procesu attīstība, aizsargātas retas vai tipiskas ekosistēmas un kuras ir būtiskas reto un caurceļojošo sugu ekoloģisko prasību nodrošināšanai. Dabas rezervāta zonā aizliegta praktiski jebkāda saimnieciskā darbība. Ķemeru nacionālajā parkā ir divi dabas rezervāti: Ķemeru tīrelī un rajonā, kur Slocenes upe ietek Kaņierī.
2. Dabas lieguma zona — izveidota, lai aizsargātu cilvēku darbības maz pārveidotas ekosistēmas, retu un izzūdošu sugu atradnes un retus biotopu veidus, kā arī izstrādātos kūdras karjerus un minerālūdeņu veidošanās procesus. Dabas lieguma zonā aizliegta tāda saimnieciskā darbība, kas traucē ekosistēmu dabisko attīstību.
3. Ainavu aizsardzības zona izveidota, lai aizsargātu tūrisma, atpūtas un izglītības resursus, minerālūdeņu veidošanās procesus, saglabātu dabas ainavu un kultūrainavu un samazinātu antropogēno ietekmi uz dabas rezervāta un dabas lieguma zonām.

Neitrālā zona izveidota, lai veicinātu kūrortu saimniecības attīstību, saglabātu novadam raksturīgo ainavu un arhitektūru un veicinātu nacionālā parka teritorijas ilgtspējīgu attīstību.

Meži
ĶNP teritorijas lielāko daļu klāj meži. Rīgas jūras līča piekrastei raksturīgi sausie priežu meži, kas aug neauglīgā smilts augsnē. Mitrie meži, piemēram Kalnciema dumbrāju masīvs, Slokas ezera dumbrāji, ir vērtīga reto augu atradne.

Upes
Ķemeru nacionālajā parkā vairums upju ir mazas un lēni tekošas. Vairāku upīšu (Vēršupītes, Slocenes, Džūkstes) dabisko ūdensnoteci nacionālajā parkā nozīmīgi ir ietekmējusi kanālu un meliorācijas grāvju izbūve (Slampes upes pārveidotā gultne ir pārrakta). Ainaviski interesanta ir Slocenes upe, kas gandrīz visā tās garumā atrodas dabas lieguma zonā. Upē un tās krastos ir sastopamas vairākas aizsargājamo dzīvnieku sugas (upes raibgliemezis, biezā perlamutrene, zivju dzenītis, melnais stārķis, ūdeņu un dīķa naktssikspārnis, ūdrs). Vēršupītes krastos izplūst sēravoti, tās palienē atrodas bioloģiski vērtīgie mitrie lapkoku meži.

Ezeri
Ķemeru nacionālais parks ir bagāts ar ezeriem. Tie ir lieli,vidēji,mazi un pavisam maziņi, gan dziļi gan sekli, ar ļoti lielu faunas un floras daudzveidību. Katram ezeram ir kaut kas savdabīgs. Kaņieris ir pēc platības lielākais nacionālā parka ezers, Dūņieris izceļas ar līčainajiem krastiem un daudzām pussaliņām, Aklais ezers — ar seklumu (vidējais dziļums ir 0,5 m), savukārt Valguma ezers ir dziļākais ĶNP ezers ar krāšņām ainavām krastos. Simtiem mazu lāmu ezeriņu atrodas Lielajā Ķemeru tīrelī. Tikai dažiem no tiem ir dots savs vārds, kā, piemēram, Zosu ezers, Gārgaļu ezers. Slokas ezers ir otrs lielākais ĶNP ezers. Tā krasti ir lēzeni, visbiežāk apauguši ar priežu un melnalkšņu mežiem. Ezerā atrodas lieli sapropeļa krājumi. Slokas ezeram piegulušā purva karjeros iegūst ārstnieciskās dūņas.

Sērūdens un sēravoti
Sērūdens veidojas ar ģipsi bagātajos slāņos, kur no lielajiem purviem izfiltrējas ar organiskām vielām bagāts ūdens ar zemu pH. Gan ūdens šķīdinošas iedarbības dēļ uz ģipsi, gan anaerobo sulfātreducējušo baktēriju darbības rezultātā veidojas sulfāta ūdeņi. Uz tiem iedarbojoties ogļskābei, veidojas sērūdeņradis (H₂S) — gāzi, kas viegli šķīst ūdenī un veido vāju skābi. Sērūdeņi, kas satur H₂S un tā disociācijas produktus, avotu veidā nokļūst virszemē caur zemes slāņa spraugām. Sērūdeni iegūst gan no avotiem, gan no speciāliem urbumiem. Pazīstamākās sērūdens atradnes Latvijā ir Ķemeros, Baldonē, Siguldā, Bārbelē, Kandavā. Par dziedniecībā noderīgiem uzskata tādus sērūdeņus, kuros kopējais sēra savienojumu daudzums nav mazāks par 10 mg/l.Sērūdeņus izmanto ārīgi peldēm vannās un iekšķīgi kā dzeramo minerālo ūdeni, kā arī inhalācijām. Sērūdeņu vannas paaugstina organisma tonusu, uzlabo asinsriti un vielmaiņu. Iekšķīgi sērūdeņus lieto galvenokārt gremošanas un vielmaiņas slimību ārstēšanai, bet inhalāciju veidā — elpošanas slimību simptomu samazināšanai. Avoti, kuru ūdeņi ir bagāti ar dažādiem sāļiem un organiskajām vielām, latviešu tautas teikās tiek saukti par velna acīm. Tos mūsu senči jau tālā pagātnē ir izmantojuši dziedniecībā.

Purvi
Gandrīz ceturto daļu ĶNP aizņem purvi — vērtīga daudzu reto augu un dzīvnieku atradne, kā arī nozīmīgs posms ūdens apritē. Nacionālajā parkā ir sastopami visi trīs purvu tipi. Zemie jeb zāļu purvi ar lielu sūnu sugu daudzveidību, dažādām grīšļu sugām, krāšņajām orhideju dzimtas pārstāvēm, rūsgano melnceri, parasto bezdelīgactiņu, parasto kreimuli un citiem augiem atrodami Raganu purvā pie sēravotiem, kā arī pie Kaņiera un Dūņiera ezera. Pārejas purvi sastopami nelielās platībās pie Melnezera, Putnu ezera un Slokas ezera. Tipisks augstais jeb sūnu purvs ir Lielais Ķemeru tīrelis. Nacionālā parka teritorijā ir arī tādi augstie purvi, kuru atjaunošana meliorācijas un kūdras ieguves dēļ tuvāko simt gadu laikā ir neiespējama. Šādi purvi ir Slokas purvs, Labais purvs un Mazais tīrelis. Savukārt zem vairākiem purviem, piemēram, Lielā Ķemeru tīreļa, Raganu purva un Slokas purva, ūdeņiem saskaroties ar ģipša slāņiem, veidojas sērūdeņradis, kas daudzviet Ķemeru apkaimē avotu veidā izplūst zemes virspusē.
lv.wikipedia.org

https://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%B6emeru_nacion%C4%81lais_parks