Īstais vīngliemezis
Latviskais sugas nosaukums ir parka jeb īstais vīngliemezis (Helix pomatia), jo Latvijā šis vīngliemezis sastopams gandrīz katrā vecā parkā, taču tas atradis sev piemērotus dzīves apstākļus arī lapu koku mežos un upju palienēs. Vīngliemeži Latvijā ievesti 15. un 16. gadsimtā, tos varētu nosaukt par kristiešu mūku un bruņinieku pavadoņiem. Sākumā tie audzēti klosteru dārzos, lietoti kā ārstniecības līdzeklis un Lieldienu gavēņa ēdiens, bet tad pakāpeniski pārgājuši dzīvot savvaļā. Šodien vīngliemežus varam jau uzskatīt par Latvijas faunas sastāvdaļu.
Parka vīngliemezis – viena no 130 Latvijā sastopamām gliemežu sugām
Izmēros lielākais – čaulas augstums parasti mēdz būt 4 – 4,5 cm, bet dažreiz var sasniegt arī 5 cm.
Vīngliemežu izplatība Latvijā ir nevienmērīga, atsevišķās vietās tie sastopami ļoti lielā skaitā, bet citur to nav nemaz, lai gan dabas apstākļi it kā būtu piemēroti. Vīngliemeži nespēj lidot un skriet, tādēļ to izplatīšanās iespējas ir ļoti ierobežotas. Gliemežu pārvietošanās no vienas vietas uz citu notiek 1) ar palu ūdeņiem, 2) pakāpeniski paplašinot atradnes robežas, ja blakus ir piemērotas dzīvesvietas, 3) ar cilvēka palīdzību.
Bez vīngliemežiem Latvijā vēl ir sastopami daudzi citi zemesgliemeži: vārpstiņgliemeži, spolītes, kailgliemeži, pumpurgliemeži, zāļgliemeži, gludgliemeži, sīkgliemeži, kas lielākā daļa ir tik sīki, ka dabā ar neapbruņotu aci nav ieraugāmi.
Latvijas mežos zemsedzē un zemsegā atkarībā no mežu tipa sastopamas 10 – 50 gliemežu sugas, zāļu purvos un dūkstājos 10 – 20 sugas, upju palienēs 20 – 30 sugas, slapjās pļavās ap 20 sugu.
Dzīvesveids
Pavasarī, kad ir atsilusi zeme, t.i., apmēram aprīļa beigās – maija sākumā, un sāk parādīties pirmās zaļās lapiņas, parādās arī pirmie vīngliemeži. Pamodušies no ziemas guļas tie aktīvi meklē barību un arī „mīlas rotaļas” partneri. Šajā laikā nereti iespējams novērot vīngliemežu pārošanos, kad tie stāvus izslējušies salipinās kopā ar pēdām. Vīngliemeži ir hermafrodīti, tas nozīmē, ka katrs gliemezis var pildīt gan mātītes, gan tēviņa lomu, un katrs gliemezis ir spējīgs dēt olas. Intriģējoša liekas t.s. „mīlas bultu” pielietošana, taču tās ir sīkas kaļķa adatiņas, ko gliemezis iedur savam partnerim „mīlas rotaļas” laikā, tādējādi papildus to uzbudinot. Dējumu bedrītes gliemeži rok no maija beigām līdz jūlija sākumam. Vīngliemeži meklē vietas, kur augsnes virskārta ir gluda un augsne pietiekami irdena. Tad gliemezis ar galvas riņķveidīgām kustībām borē augsnē bedrīti, un arī ēd augsni, pilnīgi izlaižot to caur zarnu traktu. Tādējādi tas izveido 6 līdz 7 cm dziļu bedrīti. Gliemezis pats paliek daļēji ieracies augsnes virskārtā virs bedrītes un tādā stāvoklī pavada 20 līdz 30 stundas. Šajā laikā notiek olu strauja nobriešana, un tās tiek dētas ar apmēram 15 – 30 minūšu intervālu. Dējumā mēdz būt 20 – 60 olu. Olas svars ir 0,1 – 0,2 g, diametrs 5 – 6 mm. Parasti katrs gliemezis dēj vienu dējumu gadā, bet vecākie gliemeži var dēt arī otru reizi, tikai tad olu skaits dējumā ir mazāks. Olu attīstība ilgst 35-50 dienas, attīstības ilgums atkarīgs no laika apstākļiem, siltākā laikā tās attīstās straujāk. Mazuļu šķilšanās no olas notiek pārgraužot olas apvalku. Pēc tam tie apēd olas apvalku un arī pārējās olas, ja tās nav attīstījušās. Pēc 8 – 10 dienām mazuļi iznāk no dējuma bedrītes un sāk baroties ar augu barību. To čaulai ir divi vijumi, un tā ir apmēram 3,5 – 4 mm augsta. Šajā laikā tie strauji aug, līdz ziemošanai čaulas augstums pieaug vidēji līdz 10 mm, vijumu skaits līdz 3. Tie mazuļi, kas izšķiļas jūlijā, paspēj izaugt lielāki nekā tie, kas izšķiļas augusta beigās, tādēļ pirmajā dzīves gadā vērojamas vislielākās izmēru atšķirības.
Dzimumbriedumu vīngliemeži parasti sasniedz pēc otrās ziemošanas. Tad čaulas augstums ir sasniedzis 3 – 4 cm, vijumu skaits 4,5 – 5. Iestājoties dzimumbriedumam, nobremzējas čaulas un ķermeņa augšana, sāk veidoties čaulas lūpa. Vīngliemeži dzīvo 5 – 6 gadus, bet var sasniegt arī lielāku vecumu.
Septembrī, sākoties vēsām naktīm un pirmajām salnām, vīngliemeži meklē ziemošanas vietas, ierokas augsnē, aizver čaulas ieeju ar ziemošanas vāciņu, kuru veido no gļotām, kas bagātas ar kalcija karbonātu. Šādā veidā tie labi pārcieš augsnes sasalšanu un arī kailsalu.
