Ģenerālfeldmaršals Mihaels Barklajs de Tolli

Piemineklis Krievijas ģenerālfeldmaršalam Mihaelam Barklajam de Tolli (1761 - 1818)
 
Atklāts 1913. gadā.
1915. gadā bronzas skulptūra demontēta, pārvietota, zudusi.
2002. gadā bronzas skulptūra atjaunota, uzstādīta uz vēsturiskā postamenta.
Tēlnieki - Vilhelms Vandšneiders (Berlīne) un Augusts Folcs (postamenta oriģināls, 1912); A. Murzins un I. Korņejevs (Santkpēterburga, skulptūras kopija, 2002).
Uzņēmēja Jevgeņija Gomberga dāvana Rīgas pilsētai.
Atrodas Esplanādē, Brīvības un Elizabetes ielas krustojumā.

Karavadonis Mihails Barklajs de Tolli (1761–1818) cēlies no senas skotu dzimtas, kuras pārstāvji apmetās Rīgā XVII gs., pazīstamas Rīgas dzimtas pārstāvis – pēc savas izcelšanās bija skots. 

Mihaels Andreass Barklajs de Tollijs (šāds vārds nākamajam karavadonim tika dots pēc dzimšanas) ir audzis un mācījies Sanktpeterburgā, šeit pēc krievu manieres viņu sāka dēvēt par Mihailu Bogdanoviču. Militāraja dienestā viņš iestājās 14 gadu vecumā, divus gadus bija zemāko pakāpju oficieris, 1778. gadā viņam tika piešķirta korneta militārā pakāpe.

18. gadsimtā М. Barklajs de Tollijs piedalījās krievu-turku un krievu-zviedru karā, kaujās pret poļu dumpiniekiem. 1799. gadā pēc vairāk nekā 20 gadus ilgā dienesta armijā viņš saņema ģenerālmajora militāro pakāpi. 1807. gadā M. Barklajs de Tollijs varonīgi cīnījās ar Napoleona karaspēku kaujā pie Preisišas Eilavas: komandējot divīziju, viņš uz kādu laiku bija apturējis lielu Napoleona armijas spēku uzbrukumu un deva iespēju krievu armijai ieņemt izdevīgu pozīciju. Pēc šīs kaujas Barklajam de Tollijam tika piešķirta ģenerālleitnanta militārā pakāpe.

Kārtējo reizi Mihails Barklajs de Tollijs varonīgi cinījās 1808.-1809. gada karā: ziemā viņa vadītais korpuss pa ledu šķērsoja Kvarkena līci un iebruka Zviedrijā, kas piespieda zviedrus uzsākt miera sarunas un atdot Krievijas Impērijai Somiju. Pēc uzvaras Barklajs de Tollijs tika iecelts par infantērijas ģenerāli, bet 1810. gadā kļuva par kara ministru.

Būdams Krievijas kara ministrs, M. Barklajs de Tollijs sagatavoja Krievijas armiju karam ar Napoleonu: viņš panāca armijas skaita palielināšanu, īstenoja karaspēka pārvaldes reformu, izveidoja militāro izlūkdienestu kā struktūru, izstrādāja militāro plānu, kas paredzēja stratēģisku atkāpšanos ar tai sekojošu ienaidnieka sagrāvi.

1812. gada Tēvijas kara laikā Barklajs de Tollijs bija 1. Rietumu armijas virspavēlnieks, bet pēc tās apvienošanās ar 2. armiju pie Smoļenskas viņš kādu laiku vadīja visas karaspēka daļas, kas cīnījās pret Napoleona armiju Maskavas virzienā.

1813. gadā Krievijas armijas Ārzemju karagājiena laikā Barklajs de Tollijs komandēja 3. armiju, kādu laiku viņš bija apvienotās krievu-prūšu armijas komandieris, pēc tam viņš karoja Austrijas feldmaršala vadībā un piedalījās virknē kauju. 1814. gada pavasarī pēc Parīzes ieņemšanas Barklajam de Tollijam tika piešķirta ģenerāļa feldmaršala militārā pakāpe.  

Pēc kara beigām, 1814. gadā М. Barklajs de Tollijs tika iecelts par 1. armijas komandieri. 1815. gadā Aleksandrs I dāvinaja viņam kņaza titulu.

Patlaban vēsturnieki atzīst to, ka M. Barklajs de Tollijs ir devis lielu ieguldījumu uzvarā pār Napoleonu 1812. gada Tēvijas kara laikā.

www.rigaspieminekli.lv; www.russkije.lv