Ērkšķogas (Ribes uva-crispa)

Ērkšķogas - Ribes uva-crispa L.

Ērkšķogas - Angļu v. – Gooseberries; Vācu v. – Stachelbeeren; Krievu v. – Kрыжовник

Ērkšķogas tiek sauktas arī par krizdolēm, stiķenēm un ziemeļu vīnogām.

Ērkšķogas ir ērkšķogu dzimtas krūms, kura dabiskais izplatības areāls ir Eiropa, Āfrikas ziemeļrietumi un Āzijas rietumi, dienvidi, dienvidaustrumi. Lai gan taksonomiski ērkšķogas ir jāņogu ģints suga, daži speciālisti tās tomēr izdala atsevišķā ērkšķogu ģintī (Grossularia). Ērkšķogas tiek kultivētas galvenokārt to ogu dēļ.


Ērkšķogu dzimta (Grossulariaceae). Vasarzaļu krūmu dzimta. Lapas veselas, bez pielapēm. Ziedi ķekaros vai pušķveida ziedkopās. Kauslapas un vainaglapas pa 5, saaugušas. Arī putekšņlapas 5. Auglis - oga. Eirāzijas un Ziemeļamerikas mērenā klimata joslā sastopami augi. Zināmas ap 150 sugas. Latvijā 5 sugas. Nereti savvaļas un no kultūras savvaļā pārgājuši krūmi, kas aug mežos un krūmājos.

Pirmo reizi Eiropā ērkšķogas minētas 13. gadsimtā, bet Krievijā ērkšķogas klosteru dārzos tiek audzētas jau no 11. gadsimta.

Ērkšķogu izcelsmes sākums ir meklējams Eiropā. Aktīvi šīs ogas sāka kultivēt tikai XVI gadsimtā. Francijā ērkšķogas sauca par “makreļu ogām”, jo tās saberztā veidā pasniedza mērces vietā pie makreles ēdieniem. Anglijā, kur ērkšķogas bija ļoti lielā cieņā, un tās savā dārzā audzēja pat karaliene Elizabete, tās sauca par “zosu ogām”, jo tur tās saberztas pasniedza ar zosu, pīļu un medījumu gaļu.

No Anglijas ērkšķogas nonāca Holandē, kur tās sāka sālīt un likt pie gaļas, kā arī Vācijā, kur no ērkšķogām mēģināja raudzēt vīnu.

Ir zināmas vairāk nekā 50 ērkšķogu sugu, kuru ogām ir ļoti dažāda nokrāsa (baltas, dzeltenas, zaļas, puprpursarkanas, melnas u.c.). Tā kā katrai sugai ir daudz šķirņu, kopējais ērkšķogu šķirņu skaits sasniedz pusotru tūkstoti. Vislielāko darbu šķirņu uzlabošanā ir paveikuši angļi. Viņu izveidotās šķirnes dod tik lielas ogas kā plūmes.

Līdz pat šim laikam lielogu šķirnes savos dārzos audzē gandrīz visi islandieši. Islandē ērkšķogu ražas novākšana ir tikpat lieli svētki kā Dienvideiropā vīnogu ražas vākšana.
www.termorelax.com


Nokarenā ērkšķoga - Grossularia reclinata (L.) Mill. (syn. Ribes uva-crispa L.)

Nokarenā ērkšķoga - angliski: Gooseberry; vāciski: Stachelbeere; zviedru: krusbär; igauņu: aed-karusmari; lietuviešu: paprastasis agrastas; krievu: крыжовник отклоненный

Apraksts:
Neliels, 50-120 cm augsts ērkšķogu dzimtas krūms. Zari bagātīgi klāti ar vienkāršiem, divdaļīgiem un trīsdaļīgiem ērkšķiem. Ērkšķa garums 1-1.5 cm. Miza gaišpelēka. Lapas veselas, trīs līdz piecdaivainas (ga, pl 1-4 cm), plūksnas strupi lielzobainas, lapas pamats sekli sirdsveidīgs vai strups. Lapas skraji apmatotas. Ziedi ķekarveida ziedkopās pa 2-4. Kauss zvanveida, garāks nekā vainags, zaļgans ar iesārtu joslu vietā, kur kauslapas atliecas. Vainaglapas zaļgandzeltenas vai iesārtas, divreiz īsākas nekā kauslapas. Auglis - zaļa (Ø ap 1 cm) oga, nereti ar bālām svītrām un sausu apziedņa palieku galā. Kultūras šķirnēm ogas zaļas, dzeltenas vai sarkanbrūnas, jūtami lielākas, kailas vai sarmatainas. Zied aprīļa beigās un maijā.

Izplatība:
Dienvidu, rietumu un centrālajā Eiropā sastopama suga, kas ieviesta un naturalizējusies tālu ārpus pamatizplatības apvidus: Ziemeļeiropā, Ziemeļamerikā un daudzviet Āzijā.

Latvijā dārzos plaši audzēts kultūraugs, vietām pārgājis savvaļā.

Biotopi:
Atsevišķi eksemplāri upju krastos (īpaši kaļķainās vietās), krūmājos un sausās mežmalās.

Īpašas norādes:
Pārtikas augs.
www.latvijasdaba.lv

Ērkšķogas Eiropā vērtē ļoti augstu, galvenokārt to skābuma dēļ. Šīm ogām ir augsta uzturvērtība. Tajās ir daudz šķiedrvielu (tasītē svaigu ogu – aptuveni 4 g), C vitamīna (tasītē svaigu ogu – 60 g) un kālija (tasītē svaigu ogu – 270 mg). Ērkšķogās ir arī daudz bioflavonoīdu. Ogas termiski apstrādājot tajās esošās uzturvielas neaiziet bojā, tomēr, ja vārot tiek pievienots cukurs, uzturvērtība no 130 kJ (tasītē svaigu ogu) palielināsies līdz 620kJ.

Tautas medicīnā savulaik ērkšķogu sulu ieteica lietot, lai ārstētu aknu un zarnu slimības. Toties tēja, kas vārīta no ērkšķogulāja lapām, palīdz pret urīnizvades  sistēmas slimībām un menstruālā cikla traucējumiem. Senās angļu tautas ārstniecības grāmatās ērkšķogas sauca par „drudža ogām” (angļu val. Feverberries) un ieteica tās kā pretiekaisuma līdzekli.

No ērkšķogām gatavo pīrāgus, ievārījumu, džemu un mērces putnu gaļas ēdieniem. Ir selekcionētas jaunas ērkšķogu šķirnes – ogas ir saldas un tās labi garšo arī svaigas.

Pasaulē ir zināmas aptuveni  50 dažādu sugu  un vairāk nekā 700 šķirņu ērkšķogu. Visizplatītākās ir zaļās ērkšķogas, iecienītas un arī garšīgas ir arī sarkanās vai zilās ērkšķogas.

Interesanti fakti par ērkšķogām: Angļu valodā ērkšķogas sauc par „zosu ogām” (Gooseberry), tomēr tām nav nekāda sakara ar zosīm. Lai gan ar zoss cepeti tās garšo gluži labi. Patiesībā šis vārds cēlies no senangļu valodas vārdiem Groser un Grozer, kas nozīmē oga. Ērkšķogas Eiropā, it īpaši Anglijā, ir audzētas jau kopš 15. gadsimta. Lai arī ērkšķogu dzimtene ir Eiropa un Rietumāzija, visvairāk ērkšķogu sugu mūsdienās ir ASV un Kanādā.

Avots: Readers  Digest  „Veselīga uztura rokasgrāmata”, Dietoloģe- Rozmarija Stentona.