Čūskas

Pasaulē mīt gandrīz 3000 čūsku sugas. To vairākums apdzīvo teritorijas, kur ir silts klimats. Latvija čūskām ir ziemeļu zeme, tāpēc pie mums sastopamas tikai trīs sugas: zalktis (Natrix natri), holarktiskā odze (Vipera berus) un gludenā čūska (Coronella austriaca).
www.vesels.lv

Čūskas (Serpentes) ir zvīņrāpuļu kārtas (Squamata) apakškārta. Tā ir viena no lielākajām mūsdienu rāpuļu grupām. Čūskas ir savdabīgi mainījies ķirzaku atzarojums, kas attīstības gaitā zaudējis kājas un pielāgojies rāpošanai uz vēdera un liela laupījuma norīšanai veselā veidā. Visas čūskas ir plēsīgas. Čūsku grupa apvieno apmēram 3400 sugas, kuras tiek iedalītas 2 infrakārtās, 3 virsdzimtās un 19 dzimtās.

Čūskas sastopamas gandrīz visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Tās mājo arī daudzās salās pasaules okeānos, izņēmums ir Īrija, Jaunzēlande un nelielas salas Atlantijas okeānā un Klusajā okeānā. Latvijā dzīvo 3 čūsku sugas no divām dažādām dzimtām: parastais zalktis (Natrix natrix) un gludenā čūska (Coronella austriaca) no zalkšu dzimtas un parastā odze (Vipera berus) no odžu dzimtas.

Čūsku morfoloģija
Čūskas ir garš rāpulis, kura ekstremitātes, kā arī to joslas kauli un krūšukauls ir atrofējušies. Tikai zemākajām čūskām (cauruļčūskas, žņaudzējčūskas, pitoni, u.c.) ir saglabājies rudimentārs iegurnis un pakaļējo ekstremitāšu rudimenti. Čūsku skriemeļiem ir vienveidīga uzbūve, viss mugurkauls iedalās divos nodalījumos - vidukļa un astes nodalījumā. Pie visiem vidukļa skriemeļiem ir kustīgas ribas, kuras atduras vēdera vairodziņos. Pēdējos kustina zemādas muskulatūra, kas palīdz dzīvniekam rāpot. Čūsku adaptācija liela laupījuma norīšanai tiek nodrošināta ar tām raksturīgu galvaskausa uzbūvi: kustīgu savienojumu ne tikai starp mutes aparāta kauliem, bet arī starp aukslēju, spārnveida, zvīņas kauliem un šķērskauliem, kurus vienu ar otru saista tikai stipri izstiepjamas saites. Lai spētu pielāgot savus tievos ķermeņus norītajam upurim, čūsku iekšējie pāra orgāni, piemēram, nieres atrodas viena otrai priekšā, nevis sāniski blakus kā citiem dzīvniekiem, turklāt daudzām čūskām ir tikai viena funkcionējoša plaušas puse.

Lielākā daļa čūsku nav indīgas, bet indīgajām čūskām ir lieli indes zobi. Tie atrodas uz augšžokļa kā pirmais zobu pāris, caur tiem iet kanāls vai arī tiem ir tikai rieva, pa kuru inde notek, čūskai kožot. Galvenokārt tā indi izmanto, lai medītu, nevis, lai aizstāvētos. Dažām čūskām inde ir ļoti spēcīga un var izraisīt cilvēka nāvi. Neindīgās čūskas vai nu norij upuri dzīvu, vai to pirms tam nožņaudz. Atšķirībā no vairākuma ķirzaku vidusauss dobums un bungādiņa čūskām ir atrofējušies. Plakstiņi ir nekustīgi, savā starpā saauguši, tie ir caurspīdīgi un pārsedz aci līdzīgi pulksteņa stiklam.


Ķermeņa lielums
Čūskas var būt gan ļoti sīciņas, gan lielas un spēcīgas. Vismazākā čūska pasaulē ir Barbadosas šaurmutes čūska (Leptotyphlops carlae), kas ir tikai 10 cm gara. Toties tīklotais pitons (Python reticulatus), kura ķermenis var sasniegt 8,7 metrus, ir visgarākā čūska pasaulē. Par to lielāka ir bijusi aizvēsturiskā Titanoboa cerrejonensis, kuras fosilijas ir apmēram 15 metrus garas.


Termolokatori
Klaburčūskām starp acīm un nāsīm ir labi attīstīti specifiski pāra orgāni - sejas bedrītes. Katra sejas bedrīte sastāv no iekšējās un ārējās kameras, kuras atdala ļoti plāna (0,025 mm) membrāna ar nervu galu tīklojumu. Tie ir maņu orgāni — termolokatori, kas uztver siltuma starus un nosaka sasiluša ķermeņa atrašanās vietu dažu desmitu centimetru attālumā, ja tā temperatūra atšķiras no vides temperatūras vairāk nekā par 0,2 °C. Ar šo orgānu čūskas meklē siltasiņu zīdītājus un putnus. Termolokācijas orgāni ir arī citām čūskām, piemēram, odzēm un žņaudzējčūskām, bet žņaudzējčūskām tie ir nelielu bedrīšu veidā uz augšlūpas.


Oža
Lai atrastu medījumu, čūska izmanto ožu. Smaržas tiek saostas, izmantojot mēli, kurai ir šķelts gals. Ar mēli uztvertās gaisa daļiņas tiek novadītas uz Jakobsona orgānu, kas analizē iegūto informāciju.[6] Pateicoties šķeltajam mēles galam, čūska var noteikt smaržas virzienu un garšu vienlaicīgi. Čūska nepārtraukti šauda mēli un pārbauda gaisa daļiņas, uztverot informāciju par zemi un ūdeni, spējot noteikt medījuma klātesamību apkārtējā vidē. Anakondām mēle spēj saost upuri arī ūdenī.


Redze
Čūsku redze atkarībā no dzimtas var būt ļoti atšķirīga. Ir čūskas, kas spēj atšķirt tikai tumsu no gaismas, un ir čūskas ar izcilu redzi. Tomēr lielākajai daļai čūsku ir vidēji laba redze, tā nav asa, bet spēj noteikt kustīgus objektus. Savstarpēji salīdzinot sugas, labāka redze ir tām čūskām, kas dzīvo kokos un visvājākā tām, kas mājo alās. Dažām sugām, piemēram, Āzijā dzīvojošiem pātagzalkšiem (Ahaetulla) ir binokulāra redze, ar spēju abas acis fokusēt uz vienu priekšmetu. Dienas gaišajā laikā aktīvajām čūskām acu zīlītes ir apaļas, bet naktīs aktīvajām horizontāli garenas.


Vibrācijas jutība
Čūskas ķermeņa daļas, kas vērstas pret zemi, ir ļoti jutīgas pret zemes vibrāciju. Čūska spēj noteikt dzīvnieka vai cilvēka tuvošanos un tā atrašanās attālumu pēc vibrācijas gan gaisā, gan uz zemes.


Āda
Kā visiem zvīņrāpuļiem čūskas ādu sedz zvīņas. Tās ķermenis ir sauss un galvenokārt slīdīgs. Atkarībā no sugas zvīņas var būt gludas, ķīļveidīgas un graudainas, raupjas. Daudzām čūskām uz vēdera ir īpašas zvīņas, kas palīdz tām rāpot uz priekšu, ieķeroties zemes struktūrā. Ik pa laikam čūska novelk ādas ārējo epidermas slāni. Tās zvīņas nav piestiprinātas pie ādas kā tas ir zivīm, bet ir daļa no ādas. Ādas nomešanas laikā čūska izlien no vecās ādas kārtas, apgriežot ārpusi uz iekšpusi. Katrai sugai ir atšķirīgs zvīņojums, zvīņu skaits un forma. Zinātnieki mēdz skaitīt zvīņas uz galvas, lai noteiktu sugu.
lv.wikipedia.org