Čau-čau

Čau-čau izcelsme ir nedaudz noslēpumaina, ir nelielas aizdomas par viņa ciešo radniecību ar špiciem. Iespējams, šis suns nāk no Mongolijas un Mandžūrijas, kur viņa gaļa skaitījās delikatese un apmatojums tika izmantots apģērba pagatavošanai, tad vēlāk viņš ieviests Ķīnā. Daži vēsturnieki ir atraduši pierādījumus par viņu eksistenci jau 1100 gadus pirms Kristus. Gadsimtiem ilgi tie tika izmantoti, lai apsargātu tempļus no ļaunajiem gariem. Aristokrāti ir izmantojuši čau-čau kā medību suni, sargsuni pret iebrucējiem, kamanu un divriču vilcēju.

1887. gadā angļu augstmanis Lousdeilas grāfs atveda pirmo čau-čau uz Eiropu, lai to uzdāvinātu savai līgavai. Šķirne ātri iemantoja popularitāti, un jau 1895. gadā Kennelklubs atzina čau-čau par patstāvīgu šķirni. Bija radies jauns modes suns. Kopš tā laika interese par šo šķirni pieaugusi visā pasaulē.

Čau-čau ir masīvs, spēcīgs suns, 45-53 cm augsts, ar vairākām ļoti specifiskām iezīmēm, pie kurām pieskaitāms ļoti platais priekšplecs, mazās, stipri slīpās acis un virs tām vertikāla grumba pierē, gandrīz taisnās pakaļkājas, bet galvenā īpatnība - zili melnā mēle. Piedevām nedrīkst aizmirst kuplās krēpes un izcili biezo kažoku ar bagātīgo pavilnu. Kažoks ir melnā, dzeltenrudā, bēšā, zilganpelēkā, palsi rudā un baltā krāsā. Plankumi nav atļauti.

Pēc dabas čau-čau ir pieticīgs un mierīgs, ļoti atturīgs, varētu pat teikt - sevī ierāvies. Tas nav suns, ar ko bērniem uzsākt rotaļas. Par dažiem suņiem mēdz sacīt - viena cilvēka suns. Tāds ir arī čau-čau, kas īsti pieķeras vienīgi savam saimniekam, toties tam - līdz pēdējam elpas vilcienam. Nepadodas nekādām dresūrām, bet tā kā šis suns ir savrupnieks un galējs individuālists, kautiņos ar citiem suņiem neielaižas, tad arī nedresēts nav sociāli bīstams.
purina.lv
dinozoo.lv