Āzijas zilonis (Elephas maximus)

Āzijas zilonis (Elephas maximus) ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā ziloņu suga, kas pieder Āzijas ziloņu ģintij (Elephas). Kopš 1986. gada Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (angļu: IUCN) Āzijas ziloni klasificē kā apdraudētu sugu (angļu: endangered), jo to populācija kopš 1960. gadiem, izplešoties lauksaimnieciskajai darbībai un izzūdot piemērotiem savvaļas dzīves apstākļiem, samazinājusies par 50%. Mūsdienās Āzijas ziloņu populācijas ir fragmentētas un viena no otras izolētas. Pēc 2003. gada datiem savvaļas Āzijas ziloņu kopējais skaits bija starp 41 410 un 52 345 ziloņiem.

Āzijas zilonis ir lielākais Āzijā dzīvojošais sauszemes zīdītājs un savvaļā tas mājo Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, sākot ar Indiju rietumos līdz Borneo austrumos. Tam ir 3 mūsdienās dzīvojošas un 2 izmirušas pasugas, daži sistemātiķi izdala vēl ceturto pasugu - Borneo ziloni (E. m. borneensis), kas nav oficiāli atzīta pasuga. Indijas zilonis ir Indijas nacionālā mantojuma dzīvnieks.

Izskats un īpašības
Salīdzinot ar Āfrikas ziloņiem, Āzijas zilonis ir mazāks par Āfrikas savannas ziloni, bet lielāks par Āfrikas meža ziloni. Uz pieres ir divi lieli puni, kādu nav Āfrikas zilonim, kuram piere ir gluda. Pieres puni ir Āzijas ziloņa augstākais punkts ķermenī. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Mugura ir arkveidīga vai samērā taisna. Ausis ir daudz mazākas nekā Āfrikas ziloņiem un ausu aizmugurējā plakne parasti ir pagriezta uz iekšpusi (piespiesta pie kakla).

Salīdzinot pasugas, lielākais no visiem Āzijas ziloņiem ir Šrilankas zilonis, tam ir arī tumšākā ādas krāsa, lielākās ausis un tam vismazāk ir novērojama depigmentācija - uz sejas, snuķa un ausīm var redzēt gaišu, rozā ādu. Vismazākais toties ir Sumatras zilonis, tas ir arī visgaišākais un visvairāk pakļauts depigmentācijas īpašībai. Indijas zilonis, salīdzinot pieminētās īpašības, ir pa vidu abām pirmajām pasugām, tomēr ir arī izņēmumi - Nepālas rietumos dzīvojošie Indijas ziloņi ir no visiem Āzijas ziloņiem vislielākie. Ir vēl viena īpatnība, kas atšķir Šrilankas ziloņus no pārējiem - lielākajai daļai Šrilankas ziloņu tēviņiem nav ilkņu. Toties Sumatras zilonim vienīgajam ir 20 pāri ribu (pārējām pasugām ir 19 pāri).

Āzijas ziloņa tēviņa vidējais augstums skaustā ir 2,7 m, mātītei 2,4 m. Mātītes vidējais svars ir 2,72 tonnas, retu reizi sasniedzot 4,16 t. Liels tēviņš var svērt 5,4 t un tā augstums skaustā var sasniegt 3,2 m. Vislielākais datētais Āzijas zilonis tika nošauts 1924. gadā Indijā, tas svēra 8 tonnas un tā augstums skaustā bija 3,35 m. Āzijas ziloņa ķermeņa garums, ieskaitot galvu un snuķi ir 5,5 - 6,5 m, astes garums 1,2 - 1,5 m. Ik pa laikam presē parādās ziņas arī par lielākiem ziloņiem, bet tie nav oficiāli mērīti un par tiem trūkst zinātniski fiksētu datu.

Snuķis
Ziloņiem ir gari snuķi, ko veido pagarināts deguns un virslūpa. Nāsis atrodas snuķa galā, kurš veidots kā viena pirksta tvērējorgāns. Snuķis sastāv no ļoti daudziem muskuļiem, apmēram 60 000. Tie ir gan garenvirziena, gan šķērsvirziena muskuļi. Zilonis snuķi, pateicoties dažādajiem muskuļiem, spēj saīsināt, izstiept, saliekt, sagriezt ap asi, satvert priekšmetus un tos noturēt, vienlaicīgi snuķi kustinot jebkurā virzienā. Šādi tas spēj manipulēt ar priekšmetiem, kas ir līdz 300 kg smagi. Muskuļu un to nervu darbība ir tik komplicēta, ka, piemēram, snuķī ūdeni var gan iesūkt un noturēt, gan ar milzu spēku izpūst gaisā. Zilonis snuķi izmanto daudziem, dažādiem mērķiem, turklāt tas ir ļoti jutīgs. Smaržu noteikšanai zilonis izmanto gan snuķi, gan Jakabsona orgānu. Zilonis caur snuķi elpo, ar to padzeras ūdeni, ēd, aptausta priekšmetus, izmanto dažādu priekšmetu pacelšanai, aplej sevi ar ūdeni, apber ar smiltīm, izdod skaņas, rotaļājas un cīkstas ar citiem ziloņiem, kā arī sevi aizstāv.

Snuķa garums atkarībā no ziloņa lieluma un vecuma var būt dažāds (vidēji 1,5 - 2 m, bet lieliem indivīdiem tas ir garāks). Snuķī var iesūkt un noturēt līdz 4 litriem ūdens. Āzijas zilonis ir veiklāks kā Āfrikas zilonis un papildus snuķa darbībām izmanto priekškājas, kuras piepalīdz manevrēt ar smagiem priekšmetiem. Tā Āfrikas radinieks priekškājas izmanto ļoti ierobežoti, tikai, lai raktu zemi.

Ilkņi
Arī ilkņiem ir plašs pielietojums. Ar tiem zilonis izrok zemi, lai iegūtu ūdeni, sāli un citas minerālvielas. Ar ilkņiem tiek iezīmēti koki, tiem veicot skrāpējumus mizā, pacelti koku stumbri un zari. Ilkņi kalpo arī kā ieroči, lai cīnītos un aizstāvētos. Uz ilkņiem zilonis mēdz atpūtināt savu snuķi. Turklāt ziloņi mēdz būt labās puses ilkņa lietotāji vai kreisās puses ilkņa lietotāji līdzīgi kā cilvēkiem ar rokām.

Āzijas ziloņu mātītēm parasti nav ilkņu. Ja tie vispār ir attīstījušies, tad tie parasti ir ļoti mazi un vāji attīstīti, un tos var redzēt tikai tad, kad mute ir atvērta. Arī tēviņiem reizēm trūkst ilkņi, bet Šrilankas ziloņu tēviņiem lielākajai daļai nav ilkņu. Lielākie Āzijas ziloņu ilkņi ir bijuši 1,5 m gari un to apkārtmērs 41 cm resnākajā galā, bet svars 47 kg.

Āda
Āzijas ziloņa ādas krāsa parasti ir pelēka, lai gan āda bieži paslēpta zem zemes un smilšu putekļiem un tās krāsu grūti ieraudzīt. Āda ir krokota un kustīga, tā satur daudzus nervus un nervu centrus. Āzijas ziloņa āda ir gludāka nekā Āfrikas zilonim. Reizēm āda uz snuķa, ausīm un kakla ir depigmentēta - redzama rozā āda. Āzijas ziloņa ādas epiderma (virsējais ādas slānis) un derma (ādas slānis, kas atrodas zem epidermas un kuru veido tikai dzīvās šūnas) vidēji ir apmēram 18 mm bieza. Uz muguras tā ir 30 mm bieza, lai aizsargātu ķermeni pret kukaiņu kodumiem, sasitumiem un skarbiem laika apstākļiem. Āzijas zilonis labāk panes aukstumu nekā pārmērīgu karstumu. Ādas temperatūra var būt dažāda (24 - 32,9° C), bet ķermeņa temperatūra ir 35,9° C.

Inteliģence
Āzijas ziloņiem ir ļoti augsta inteliģences pakāpe, tie apzinās sevi un spēj atpazīt spogulī. Tiem ir ļoti liels un labi attīstīts neokortekss (smadzeņu daļa, kas atbild par domāšanu), līdzīgi kā cilvēkiem, cilvēkpērtiķiem un vairākām delfīnu sugām. No visiem sauszemes dzīvniekiem Āzijas zilonim ir vislielākais smadzeņu cerebrālais kortekss, kas saistīts ar uzmanības un emociju integrāciju. Tas ir lielāks arī kā ikvienai cilvēkpērtiķu sugai. Ziloņi atrodas uz vienas pakāpes ar cilvēkpērtiķiem spējā izmantot un izgatavot darba rīkus. Ir novērots, ka Āzijas ziloņi spēj noteikt un izvēlēties drošu vietu zemestrīces vai cunami gadījumos.

Uzvedība
Pieaugušas mātītes un to mazuļi veido barus, kuros visbiežāk ir 3 pieaugušas, savstarpēji radniecīgas mātītes. Lielākos baros var būt pat 15 pieaugušas mātītes un to mazuļi. Agrāk valdīja uzskats, ka vadošā mātīte ir vecākā mātīte līdzīgi kā Āfrikas ziloņiem. Tomēr Āzijas ziloņiem par bara vadoni var būt arī jaunāka mātīte, visu izšķir spēja ieņemt augstāku vietu hierarhijā, turklāt bara līderis var mainīties. Pieauguši tēviņi atdalās no savām mātēm, sasniedzot dzimumbriedumu, un vai nu ir vientuļnieki vai veido vecpuišu barus. Savstarpējās attiecības Āzijas ziloņiem baros ir vājākas nekā Āfrikas ziloņiem. Ziloņi savstarpēji komunicē ar zemas amplitūdas skaņām, izmantojot infraskaņu. Reizēm Āzijas ziloņi kļūst agresīvi un bīstami apkārtējiem, cilvēkus ieskaitot.

Ienaidnieki
Pieaugušam Āzijas zilonim nav dabīgo ienaidnieku, bet mazuļiem bīstami ir tīģeri. Toties ziloņu savvaļas populācijas apdraud mežu izciršana, lauksaimniecības zemju ierīkošāna, kas noved pie konfliktiem ar cilvēkiem. Ziloņus medī arī malu mednieki, kas cenšās iegūt ziloņkaulu, gaļu un ādu.

Barība
Ziloņi visaktīvākie ir krēslas stundās agri no rīta un vakaros. Tie barojas ar augu izcelsmes barību un vienā dienā pieaudzis Āzijas zilonis apēd 150 kg dažādus augus. Tie barojas gan ar zāli, gan koku zariem ar lapām, gan koku mizu. Kopumā barībai tie izmanto apmēram 112 dažādu sugu augus. Koku zarus un mizas tie biežāk patērē sausajā sezonā.

Padzerties zilonim ir nepieciešams vismaz vienu reizi dienā, tādēļ tie nekad nedodas pārāk tālu no ūdenstilpnes. Dienā pieaudzis zilonis izdzer 80 - 200 litrus ūdens, bet ūdeni tas patērē daudz vairāk, jo vienmēr mazgājas. Laiku pa laikam ziloņi rok zemi, lai sameklētu nepieciešamās minerālvielas.
lv.wikipedia.org