Ālande (upe)

Ālande ir upe, Liepājas ezera pieteka. Sākas Ploču purvā uz Vērgales un Medzes pagastu robežas, tek cauri Tāšu ezeram. Upes krastos atrodas Grobiņa. Ietek Liepājas ezera ziemeļu galā. Upes ūdeņus izmanto rūpnīca Liepājas Metalurgs.

Nosaukuma cilme
Senākais zināmais rakstītais avots, kurā pieminēta Ālande kā upes nosaukums ir Livonijas ordeņa mestra Gosvina fon Herikes 1351. gada 15. maijā izdotā lēņu grāmata, kurā norādīts uz "purvu, ko sauc par Ālandes dumbrāju" (palude dicta Alandes bruec) un Ālandes upi (Alandes beke). Upe pieminēta arī 1253. gada kuršu zemju dalīšanas dokumentā, kur norādīta upe, kas tek gar Grobiņas pili. Nosaukums ūdenstecei nav dots.

Vācbaltu vēsturnieks Johans Gotfrīds Arnts savā 1753. gada Livonijas historiogrāfijā min, ka Grobiņas pils (Grubin) atrodas Lisses upes krastā, tomēr jau 1767. gadā mācītājs Karls Ludvigs Tečs raksta, ka "upe ar šādu nosaukumu apkaimē nav zināma" un norāda, ka ar to varētu būt domāta Ālande.

Dažkārt Ālande upes augštecē tiek saukta arī par Tāšupīti. Tāšu senais kuršu nosaukums ir Telse, kas, pēc valodnieces Janīnas Kursītes–Pakules domām, nozīmē "tecēt", "urdzēt", un tādēļ upes senais vārds varētu būt Telse. Aland ir saldūdens zivs ālanta vāciskais nosaukums, un upei dots, iespējams, dēļ šo zivju lielā daudzuma senatnē.

Grobiņas HES
1999. gadā Grobiņas Dzirnavu dīķa rietumu daļā uz Ālandes upes tika uzsākta Grobiņas hidroelektrostacijas būvniecība. Projekts tika veikts sadarbībā ar Hjelmelandes komūnas pašvaldību Norvēģijā, un HES svinīgā atklāšana notika Grobiņas pilsētas svētkos 2001. gada maijā. Uzbūvētajā hidroelektrostacijā sākotnēji uzstādīta viena elektroiekārta ar VEF-REC izgatavotu četrlāpstu vertikālu propellera turbīnu K84. 2002. gada augustā Grobiņā ierīkota otra – agrāk lietota, restaurēta Frensisa turbīna ar vertikālu vārpstu. Kopējā turbīnu jauda – 105 kW.

Vēsture
Ālandes upe bijusi nozīmīgs tirdzniecības un satiksmes ceļš jau kuršu laikā. Vēsturiski tiek uzskatīts, ka Ālande sākotnēji ietecējusi jūrā, pirms sanešu un uzslāņojumu rezultātā no Baltijas jūras atdalīta saldūdens lagūna, kas izveidojusies par Liepājas ezeru. Zināms, ka vēl 12. gs. zemes strēle starp Liepājas ezeru un jūru bijusi mazapdzīvota un smilšaina, un tuvākais kuršu pilskalns bijis Ezerpils. Līdz aptuveni 18. gs. sākumam Ālandes upe bijusi ūdeņiem bagātāka, un pa to ar liellaivām bijis iespējams nokļūt līdz Grobiņai. Vēlāk upe satiksmei un kravu pārvadāšanai nav tikusi izmantota, pamazām aizsērējot. Līdz pat 20. gs. Ālande pie Cimdeniekiem sadalījās divās daļās, tādējādi izveidojot salu, uz kā atradās Pērkonu mājas.

1560. gada beigās pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera ļoti veiksmīgas ālantu zvejas Ālandē Grobiņas pilsētai tiek piešķirts ģerbonis vai vapenis ar ūdenī peldošu zivi (ālantu) ar zelta vainagu virs tās.

Ne vēlāk kā 16. gs. uz Ālandes upes pie Grobiņas pilsētas izveidots aizsprosts, radot mākslīgu ūdenskrātuvi. Tās ūdens tika izmantots ūdensdzirnavu darbināšanai. Ūdenskrātuvi dienvidos ierobežoja dabīgs zemes paaugstinājums, kas ir viena no senākajām apdzīvotajām vietām Grobiņā. Blakus tam atradās uzkalns, kas senatnē iezīmēja gotlandiešu senkapu ziemeļgalu un vēlāk bijis karātavu kalns. Šis pakalns tika norakts 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā grants iegūšanai. Dzirnavu dīķa ziemeļos tika uzbērts dambis, ko izmantoja satiksmei – senais Bārtas ceļš caur Dzirnavu ielu noslēdzās pie Grobiņas luterāņu baznīcas. Pēdējās zināmās dzirnavas Grobiņas pilsētai ir celtas pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai 1795. gadā. Tām bija četri gaņģi, un tās darbojās līdz 1960. gadiem. Dīķa slūžas 20. gs. sākumā projektējis un būvējis Kārlis Egle. Blakus dzirnavām tika izrakts kanāls ar atsevišķām slūžām.

Dzirnavu dīķa aizsprosts tika pārrauts 1968. gada pavasarī. Tā vietā uzstādīja iekārtu tiltiņu gājējiem, taču auto satiksmi nebija iespējams atjaunot. Nedaudz vēlāk gājēju tilts tika nomainīts, kā nesošo konstrukciju izmantojot likvidētā Bārtas šaursliežu dzelzceļa Bārtas upes tilta siju. Grobiņas ūdenskrātuves jaunais projekts tika izstrādāts 1972. gadā. Projekta ietvaros ūdenskrātuves platība palielinājās līdz 10 hektāriem, tika uzbūvētas jaunas slūžas ūdenskrātuves rietumos, kā arī uzbērts paaugstinājums un uzbūvēts jauns tilts, Bārtas šoseju savienojot ar autoceļu Rīga–Liepāja. Dīķa vecākās daļas vidū izveidota uzbērta sala, 2000. gadā ūdenskrātuves tīrīšanas laikā izveidota sala arī jaunākajā Dzirnavu dīķa daļā.

20. gs. vidū Ālandes upes tecējums posmā starp Grobiņu un Liepājas ezeru izmainīts, upi iztaisnojot un padziļinot, kā arī novirzot ūdens plūsmu uz ziemeļiem, izveidojot jaunu ieteku Liepājas ezerā. Ālande lejtecē ir pārveidota arī, 20. gadsimta 80. gados izbūvējot uzņēmuma Liepājas Metalurgs dambju sistēmu; gultne aizsērējusi. Ūdens noplūde Liepājas ezerā ir būtiski traucēta, īpaši tas vērojams pavasara un rudens palu laikā. Līdz ar upes tecējumu pārtrūcis arī nārstojošo zivju migrācijas ceļš.

Ālandes pietekas
Ālandes upē ietek Kazupe, senāk saukta par Strutes jeb Strukules upi. 1475. gada 26. janvārī Ventspilī izdotajā lēņu grāmatā Livonijas ordeņa mestrs Bernts fon der Borhs izlēņo četrus arklus zemes pie Grobiņas miesta Hansam Jodem (Hans Yode) uz tādiem pašiem noteikumiem, kā tā agrāk piederējusi Engelbrehtam Plakem. Īpašuma robežu apraksta izejas punkts ir Strutes upe (Strutten beke), kas ietek Ālandes upē. No šejienes robeža iet līdz strautam pie Grobiņas pilij piederošas pļavas, kas atrodas pie Strutes ciema.

Citas Ālandes upes pietekas ir Kārļupīte (ietek Ālandē pie Iļģu muižas no dienvidu puses), Aļļupīte jeb Kārlīšu grāvis (ietek pie Iļģu muižas no ziemeļu puses), Zoņu grāvis (ietek Tāšu ezerā), kā arī Eiles strauts (pie Tāšu ezera). Vairākos vēsturiskos dokumentos minēta Avotupe, kas ietecējusi Ālandē Grobiņas muižas teritorijā.
lv.wikipedia.org

Ālande ir tipiska nesteidzīga pilsētas laivojuma upe ar gluži vai anglisku šarmu. Mauriņi un vītoli sakoptajos krastos, labvēlīgi noskaņoti makšķernieki un smaidīgi suņi. Un pats galvenais: maršruts ir tik īss, ka slinki uzairēt vajag tikai Dzirnavu dīķī.

Priedulājos, pie Zirgu ielas tilta ir ērta laivās iekāpšanas vieta. Maršruta pirmajā kilometrā tās kreisais krasts ir nolaidenas pļavas, bet labajā ik pa brīdim redzama sakopta industriālās zonas teritorija. Noskaņojumam tā ne tikai netraucē, bet ir pat interesanta. Pēc tam sākas labā krasta individuālā apbūve, bet kreisajā turpinās pļavas, ko pārtrauc daža laba meldru audze un augstāki krasti. Labs pusceļa orientieris ir pirmais gājēju tiltiņš, 600m aiz kura sākas Dzirnavu dīķis. Dzirnavu dīķis ir gleznains uzpludinājums Grobiņas centrā, ar ielīčiem un pussalām, pilsdrupām, sakoptu apbūvi un parkiem un kā jau katram dīķim pienākas – ar divām saliņām. Dīķī vasaras mēnešos darbojas pārceltuve, to šķērso gājēju tiltiņš un Bārtas ielas tilts. Laivojuma finišs ir pie HESa aizsprosta, te ierūsējušos locekļus var iekustināt veikparkā vai Grobiņas vikingu apmetnes aktivitātēs.

Laivojumu var pagarināt līdz Liepājas ezeram (6,4km). Zemā ūdenī jārēķinās ar vismaz 20 nebraucamām vietām, degradētām teritorijām un pastiprinātu notekūdeņu klātbūtni. Augstā ūdenslīmenī šis posms ir pat sportisks: ar labu kritumu, mākslīgu aizsprostu krācītēm un koku šķēršļiem.
www.upesoga.lv