Zūras

Zūras ir ciems Kurzemē, Ventspils novada Vārves pagastā Ventas kreisajā krastā pie autoceļa V1328 un netālu no autoceļa P108 (Ventspils — Kuldīga — Saldus). Zūrās atrodas sporta un kultūras centrs "Zūras", bibliotēka un pasta nodaļa.

Līdz 1949. gadam ciems bija Zūru pagasta centrs. Zūru astoņgadīgo skolu beidzis politiķis Ģirts Valdis Kristovskis.
lv.wikipedia.org

Zūru pagasts
Zūru pagasts bija viena no Ventspils apriņķa pašvaldībām tā vidienē, Ventas abos krastos. Robežojās ar Ventspils apriņķa Ventas, Vārves, Užavas, Ziras, Piltenes, Ugāles un Puzes pagastiem, kā arī Piltenes pilsētu. Pagasta valde atradās Zūrās. Lielākās apdzīvotās vietas bija Zūras, Ūdrande un Gārzde.

1945. gada 10. septembrī pagastā izveidoja Gārzdes un Zūru ciema padomes. Pagastu likvidēja 1949. gada 31. decembrī, ciemus iekļaujot Ventspils rajonā. Mūsdienās Zūru pagasta teritorija iekļauta Ventspils novada Piltenes, Vārves un nelielas teritorijas Tārgales un Ziru pagastos.
lv.wikipedia.org

Zūras. Vēsturisks ieskats.

Zemes īpašumi ap Zūrām [Suhrs] 19. gadsimtā piederēja grāfu Lambsdorfu dzimtai. Lambsdorfi lielā mērā ir sekmējuši Zūru novada attīstību.1836. gadā grāfs vietējiem iedzīvotājiem uzbūvēja skolu un nolīga Cīravā mācītu skolotāju Hagenfeldu. Kad skolēnu skaits pieauga, Lambsdorfi skolai 1875. gadā atdeva Dzērves muižu un piešķīra skolai vienu pūrvietu zemes ap to.

Grāfs Lambsdorfs Zūrās ir aizsācis cukura ražošanu Latvijā. Grāfs 1838. gadā uz Zūrām atvedis kādu augsti mācītu vīru, kurš tur ierīkojis pirmo cukurfabriku Latvijā. No Vāczemes atvestas cukurbiešu sēklas un muižā apmēram 100 pūrvietu platībā sākta cukurbiešu audzēšana. Lai cukuru varētu saražot vairāk, grāfs sēklas devis arī vietējiem zemniekiem un aicinājis tos audzēt cukurbietes. Par to raksta "Ventas Balss" 1938. gada 24. decembrī, atsaucoties uz  "Latviešu Avīzēs" 1838. gadā publicētu materiālu. Cukurfabrika Zūrās ir darbojusies līdz 1853. gadam. Zūru muzejā (dib. 1996.) glabājas Latvijas pirmās cukurfabrikas cukurgalvas atliešanas forma - māla konuss apdarināts koku un koka stīpām. Domājams tāpēc lai forma būtu stiprāka un lai piepildīto karsto formu varētu paņemt rokās. Šķiet, tas vienīgais šāds eksponāts Latvijā.

Cukurgalvas atliešanas forma Zūru muzejā. Unikāls eksponāts, atrasts Zūru muižas magazīnas (klēts) bēniņos. Magazīna celta 1803. gadā. Toreiz cukuru veikalos netirgoja smalkā veidā, bet pārdeva atlietas konusveida cukurgalvas.

Zūru muižas celtniecība norisinājusies 19. gadsimta vidū Berlīnes arhitekta Teodora Zeilera vadībā. Muižas ēka celta Lambsdorfiem raksturīgā atturīgā manierē, īpaši atzīmējamas ir vestibila grieztās koka kāpnes uz otro stāvu. Ap muižu tika izveidots parks 4 ha platībā, kurā tika sastādītas lapegles un citi eksotiski reti koki. Vēlāk parkā tika izveidotas Lambsdorfu dzimtas kapenes.1908. gadā muižā tikuši nometināti vācu kolonisti no Volīnijas.

Agrārreformas rezultātā muiža Lambsdorfu dzimtai tika atsavināta un 1938. gadā uz Zūru muižu pārvietoja Leču  divgadīgo lauksaimniecības skolu. Ventspils apriņķa lauksaimniecības skolu Lečos atklāja 1923. gada 14. oktobrī, vienlaicīgi Lečos noorganizējot vērienīgu lauksaimniecības izstādi. Skolas uzdevums bija gatavot kvalificētus lauksaimniecības un mājsaimniecības speciālistus. Pēc skolas pārvietošanas uz Zūru muižu tai vajadzēja turpināt jau aizsākto lauksaimnieciskās izglītības virzienu. Zūras 1935. gadā kļuva par pagasta centru, bet 1949.gadā pagasts tika likvidēts un nav vairs atjaunots.

Zūru pagasta izaugsmi sekmēja Otrā Pasaules kara laikā 1944. gada decembrī vāciešu cauri Zūrām izbūvētā Liepājas-Ventspils dzelzceļa līnija 101 km garumā, kas kara beigās tika izmantota kara tehnikas, munīcijas un karavīru pārvadāšanai. Dzelzceļš tika  būvēts cauri Alsungai Eiropas sliežu platumā (1435mm), bet posmos, kur jau bija šaursliežu dzelzceļš, tas tika atstāts platākajām sliedēm pa vidu. Staciju Zūrās vācieši nosauca par Munchen.

Pēc kara arī PSRS karaspēks dzelzceļa līniju uzskatīja par svarīgu stratēģisku maģistrāli rietumu pierobežas nodrošināšanai. Tikai dzelzceļu vēlreiz pārbūvēja Krievijai tradicionālajā sliežu platumā (1524mm). Sākumā krievi staciju Zūrās dēvēja par "99 km posteni", bet 1947. gadā nosauca par staciju "Zūras". Zūru stacija dzelzceļa līnijā bija viena no četrām stacijām, kurā vilcieni varēja samainīties. Pa dzelzceļu PSRS karaspēks tāpat kā vācieši pārvadāja kara tehniku, munīciju, karavīrus. Līdzās Zūrām tika izveidota PSRS kara bāze, kurā novietojās septiņas armijas daļas; raķešu karaspēks, tanku poligons, robežsargu mācību centrs un citas militārās struktūrvienības.

1945. gadā tika izveidots Zūru ciems. 1948. gadā aizsākās kolektivizācija un līdzās Zūrām izveidojās kolhozi "Vārpa", "Druva", "Nākotne", "1.Maijs". 1950. gadā tos apvienoja vienā kolhozā "Komunisma ceļš", kura centrs atradās Ventavā. Zūrās izvietojās arī Ventspils meliorācijas-celtniecības pārvalde, kā arī tās galdnieku un mehāniskās darbnīcas.

Zūru muižā esošo lauksaimniecības skolu 1954. gadā reorganizēja un pārveidoja par Zūru Lauku profesionāli tehnisko skolu Nr.10, saīsināti - Zūru LPTS. Skola sagatavoja traktoristus un fermu mehanizatorus jaundibināto kolhozu vajadzībām. Padomju gados šādā statusā skola darbojās līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai. Audzēkņu netrūka, jo kolhoziem bija nepieciešams darbaspēks. 1983. gadā uz Laidzes tehnikuma bāzes tika izveidota Zūru LPTS filiāle. Bija pat mēģinājums abas šīs mācību iestādes apvienot.

Pēc neatkarības atjaunošanas Zūru LPTS tika pārdēvēta par Zūru lauksaimniecības skolu. Zūrām sākās grūti laiki, jo kolhozi tika likvidēti un līdz ar to pieprasījums pēc traktoristiem Latvijā strauji samazinājās. Nevienam nevajadzīgs kļuva arī Liepājas - Ventspils dzelzceļš. 1991. gadā PSRS armija pa to pārtrauca pārvadāt militārās kravas un atstāja Latviju. Vēl līdz 1995. gadam starp Liepāju un Ventspili kursēja dīzeļlokomotīve ar diviem pasažieru vagoniem, bet pasažieru pārvadājumus 1996. gadā pārtrauca, dzelzceļa līniju nojauca un sliedes nodeva metāllūžņos pārkausēšanai.

Sakarā ar audzēkņu trūkumu skolā 1996. gada 4. decembrī tika pieņemts Ministru Kabineta rīkojums Nr.495 Par Zūru lauksaimniecības skolas likvidāciju. Rīkojuma punkts 3.2 paredz, ka skolas nekustamā un kustamā manta tiek nodota Vārves pagasta pašvaldības īpašumā. Nāves spriedumu Zūrām parakstīja Ministru Prezidents A.Šķēle un zemkopības ministrs R.Dilba. Daudzi vietējie iedzīvotāji palika bez darba un iztikas līdzekļiem. Reģionālās reformas laikā Zūru pagastu neatjaunoja un tā teritoriju sadalīja Vārves, Tārgales, Ziru pagastiem un Piltenes lauku teritorijai.

Gatavojot šo rakstu, ieskatījos enciklopēdijā "Latvijas ciemi". Tur pretī vārdam Zūras ieraksts "ciems izzudis". Domāju, ka šis ieraksts izsaka visu. Komentāri nav nepieciešami.

Pētot Zūru vēsturi, nonācu pie dažām skaudrām pārdomām. Ieskatījos Konversācijas vārdnīcā, bet par Zūru muižu neatradu neko. Tad sapratu iemeslu - 1936. gadā K.Ulmaņa valdība ar īpašu rīkojumu aizliedza lietot vārdu "muiža". Tad nu kā lai uzraksta par muižu vēsturi? Bet kas paliek pāri no Latvijas vēstures, ja nerunājam par muižām?

Ieskatījos divsējumu enciklopēdijā "Latvijas pagasti". Tajā pie katra pagasta iekļauta sadaļa "ievērojami cilvēki".Šajā sadaļā neatradu nevienu vācbaltieti. Pat grāfu Lambsdorfu neatradu, kurš dibinājis pirmo Latvijas cukurfabriku, kura mazmazdēls kļuva par pirmo Vācijas vēstnieku Latvijā.Tad jau daudz godīgāk būtu sadaļu nosaukt "ievērojami latvieši".
laikazobs.blogspot.com