Zosveidīgie

Zosveidīgo kārta (Anseriformes)

Zosveidīgie (Anseriformes) ir viena no putnu klases (Aves) kārtām, kas pieder neognatu virskārtai (Neognathae). Zosveidīgo kārtā ir apmēram 170 mūsdienās dzīvojošas sugas, kas sistematizētas 3 dzimtās. Pazīstamākie zosveidīgie putni ir pīles, zosis un gulbji.

Visi zosveidīgie putni ir ūdensputni, kas labi piemēroti dzīvei uz ūdens virsmas. Tie labi peld un nirst, tiem ir pleznveidīgas pēdas, tie spēj baroties zem ūdens, lai gan dažas sugas dzīvo gandrīz tikai uz sauszemes.

Zosveidīgie Latvijā:
Latvijā ir sastopamas 35 zosveidīgo sugas, no kurām 6 sugas ir iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Visbiežāk sastopamās sugas Latvijā ir: meža pīle (Anas paltyrhynchos), paugurknābja gulbis (Cygnus olor), prīkšķe (Anas querquedula), krīklis (Anas crecca) un cekulpīle (Aythya fuligula). Kopumā Latvijā visretāk sastopamie zosveidīgie ir zosis. No visām sastopamajām zosīm ligzdo vienīgi meža zoss (Anser anser).

Vienīgās pīļu sugas, kas Latvijā ligzdo koku dobumos vai piemērotos būrīšos ir gaigala (Bucephala clangula) un lielā gaura (Mergus mergansser). Pārējie zosveidīgie putni veido ligzdas uz zemes.

Evolūcija:
Vissenākais zināmais zosveidīgais putns ir Vegavis iaai, kas dzīvoja krīta periodā. Pastāv viedoklis, ka zosveidīgajiem un vistveidīgajiem putniem bija kopīgs priekštecis, no kura attīstījās abas kārtas, tādēļ tās tiek sistematizētas vistu un zosu virskārtā (Galloanserae).

Jau senajiem zosveidīgajiem putniem attīstījās tāds knābis, kāds tas ir joprojām mūsdienu sugām. Knābja apakšdaļa ir plakana, bet augšdaļa velvēta. Knābis un mēle strādā kā vienots mehānisms ūdens iesūkšanai caur knābja galu un vienlaicīgi ūdens izspiešanai pa knābja malām. Knābja augšdaļā atrodas rinda ar smalkām filtra plāksnītēm, kas uzķer nelielas barības daļiņas, kuras tiek pēc tam nolaizītas un norītas. Visiem zosveidīgajiem putniem mūsdienās ir šāds knābis.

Papildus tam dažas sugas ieguvušas alternatīvus barošanās veidus, kā zosis, kas ganās zālē, un gauras, kas medī zivis. Pat kliedzējzosu knābim, kurš ārēji atgādina plēsīgo putnu knābi, piemīt zosveidīgo knābju fukcijas.

Izskats un īpašības:
Zosveidīgie putni ir vidēji lieli vai lieli putni ar pleznainām kājām un masīvu ķermeni. Tiem ir garš kakls, toties īsas kājas. Lielākie šīs kārtas pārstāvji irgulbji, no kuriem lielākie ir ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus), paugurknābja gulbis (Cygnus olor) un Ziemeļamerikas gulbis (Cygnus buccinator). Dažādos avotos par lielāko tiek saukta viena no šīm sugām. Tomēr garākie ķermeņi ir Ziemeļamerikas gulbjiem, sasniedzot 183 cm garumu, un smagākais datētais gulbis ir paugurknābja gulbis, sasniedzot 23 kg svaru. Gulbji ir ne tikai lielākie zosveidīgie putni, tie ir arī lielākie lidojošie putni pasaulē. Mazākais zosveidīgais putns ir tropu pundurzoss (Nettapus coromandelianus), kas ir apmēram 30 cm gara un sver 270 g. Kliedzējzosis izskatās līdzīgi zosīm, tikai togalvas ir mazas un atgādina vistu galvu. Pīlēm, gulbjiem un zosīm ir plati spārni, kuru gali ir smaili.

Piecas zosveidīgo sugas nespēj lidot: Magelāna tvaikoņpīle (Tachyeres pteneres), baltgalvas tvaikoņpīle (Tachyeres leucocephalus), Folklendu tvaikoņpīle(Tachyeres brachypterus), brūnais krīklis (Anas aucklandica) un Snērsu salu krīklis (Anas nesiotis). Zosis un gulbji spalvas maina vienu reizi gadā, bet pīles divas reizes gadā. Kamēr zosveidīgie putni maina spalvas, tie nespēj lidot, izņemot žagatzosi (Anseranas semipalmata) un kliedzējzosis, kuras spalvas maina pakāpeniski.

Klasifikācija:
Zosveidīgie un vistveidīgie putni ir visprimitīvākie putni neognatu apakšklasē (Neognathae). Zinātniekiem nav vienprātības par sistematizāciju pīļu dzimtas (Anatidae) dažām apakšdzimtām, kāpeldpīļu apakšdzimtu (Anatinae) un dižpīļu apakšdzimtu (Tadorninae).

• • Zosveidīgo kārta (Anseriformes)
    • Kliedzējzosu dzimta (Anhimidae)
    • Pīļu dzimta (Anatidae)
      • Dižpīļu apakšdzimta (Tadorninae)
      • Dūkurpīļu apakšdzimta (Thalassorninae)
      • Gauru apakšdzimta (Merginae)
      • Nirējpīļu apakšdzimta (Aythyinae)
      • Peldpīļu apakšdzimta (Anatinae)
      • Piešspārnu zosu apakšdzimta (Plectropterinae)
      • Raibumaino pīļu apakšdzimta (Stictonettinae)
      • Stīvastes pīļu apakšdzimta (Oxyurinae)
      • Svilpojošo pīļu apakšdzimta (Dendrocygninae)
      • Zosu apakšdzimta (Anserinae)
    • Žagatzosu dzimta (Anseranatidae)
    • †dzimta Brontornithidae
    • †dzimta Dromornithidae
    • †dzimta Gastornithidae

lv.wikipedia.org

Zosveidīgie (Anseriformes)

Zosveidīgie ir vidēji, lieli vai ļotilieli putni ar pleznainām kājām un iegarenu ķermeni. Tiem ir samērā garš kakls. Zosveidīgie ir ūdensputni un dzīves lielāko daļu pavada pie ūdenskrātuvēm. Tie barojas ar ūdensaugiem. Labi peldētāji un nirēji. Ligzdu veido nidrājos vai ūdenskrātuvju krastos. No pasaule 170 sugām Latvijā sastopama 31 suga. 6 no tām iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Lielākie šīs kārtas pārstāvis ir ziemeļu (Cygnus cygnus) gulbis. Šis lielais, druknais putns sastopams aizaugušos ezeros, kur niedrājos veido lielu ligzdu. Paugurknābja gulbis strauji izplatās un jau sācis apmesties arī ne visai aizaugušos ezeros. Ligzdošanas laikā tie kļūst agresīvi un var uzbrukt cilvēkam, kas pietuvojies bīstami tuvu gulbja ligzdai. Nedaudz mazāki par ziemeļu gulbi ir mazais (Cygnus bewickii) un paugurknābja gulbis (Cygnus olor). Mazais gulbis un ziemeļu gulbis ir iekļauti LSG 3. kategorijā.

Mazākas par gulbjiem ir zosis. Zosis kopumā Latvijā sastopamas reti. Meža (Anser anser) un mazā (Anser erythropus) zoss ir iekļautas LSG attiecīgi 3. un 1. kategorijā. Meža zosis ligzdo lielajos piejūras ezeros, bet mazā zoss Latvijā neligzdo. Latvijā kā retu caurceļotāju purvos var sastapt sējas (Anser fabalis) un baltpieres (Anser albifrons) zosis. Piejūras rajonos migrāciju laikā var sastapt baltvaigu (Branta leucopsis) un melngalvas (Branta bermicla) zosis, bet šis zosis Latvijā neligzdo. Divas reizes latvijā ir ligzdojusi kanādas zoss (Branta canadensis), bet pēdējos gados tas vairs nav atkārtojies.

Pīles iedala peldpīlēs un Nirējpīlēs. Peldpīles barībum iegūst iegremdējot ķermeni līdz pusei ūdenī, bet nirējpīles – nirstot. Nirējpīles var viegli atšķirt pēc lidojuma – nirējpīles lido ar ļoti straujiemspārnu vēzieniem. Visbiežāk sastopamā peldpīļ suga ir meža pīle jeb mercene (Anas paltyrhynchos), kas sastopama visā Latvijā. Meža pīle ir sastopama visās lielākajās ūdenstilpnēs. Tā ir ļoti vērtīgs medījuma putns. Vēl samēra bieži sastopama ir prīkšķe (Querquedula querquedula) un krīklis (Querquedula crecca). Šīs divas sugas sastopamas tādos pašos biotopos kā meža pīle tikai nedaudz retāk. Visparastākā nirējpīle ir cekulpīle (Aythya fuligula). Cekulpīles tēviņam riesta laikā uz galvas izveidojas melns cekuls, no kā arī pīle ieguvusi savu nosaukumu. Vienīgā pīļu suga kas ligzdo koku dobumos vai piemērotos būrīšos ir gaigala (Bucephala clangula). Gaigala sastopama upju grīvās un jūrā. Nevar nepieminēt sāmsalas dižpīli (Tadorna tadorna), kas iekļauta LSG 3. kategorijā. Sāmsalas dižpīle sastopama tikai jūras piekrastes pludmales zonā. Pēdējos gados tā Latvijā sastopama aizvien biežāk.

Pēc uzvedības nirējpīlēm līdzīgās gauras iespējams novērot upju grīvās vai jūrā. Gauras ir slaidi putni ar samērā garu, ar maziem zobiņiem klātu knābi un pleznotām kājām. Tās ir lieliskas peldētājas un nirējas. Gauras spēj ienirt vairākus desmitus metrus dziļi. Garknābja gaura (Mergus serrator) ligzdo zem kāda bieza krūma lielu ezeru salās. Parastākā gauru suga ir lielā gaura (Mergus mergansser), kas līdzīgi gaigalai ligzdo koku dobumos. Tā ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā. Kā caurceļotāju Latvijā var sastapt mazo gauru (Mergus albellus).
latvijas.daba.lv