Zoss (Anserini)

Zoss (Anserini)

Par zosi sauc daļu pīļu dzimtas (Anatidae) putnu. Izšķir "īstās zosis", kas pieder zosu ciltij (Anserini), un sugas, kuras ir pieņemts saukt par zosīm.

Daļa no pseidozosīm patiesībā ir pīles, piemēram, pundurzosis (Nettapus), kas pieder peldpīļu apakšdzimtai (Anatinae). Zosu apakšdzimtā (Anserinae) ir vēl divas ģintis, kas tiek sauktas par zosīm: Keipbarena zosis (Cereopsis) un aizvēsturiskās Jaunzēlandes zosis (Cnemiornis). Par zosīm tās ir nosauktas nosacīti. Iespējams, ka tās patiesībā pieder dižpīlēm vai arī tās būtu jāizdala jaunā apakšdzimtā. Šāda līdzīga apakšdzimta ir piešspārnu zosu apakšdzimta (Plectropterinae). Piešspārnu zoss (Plectropterus gambensis) tuvākie radinieki ir dižpīles un par zosi tiek saukta nosacīti, jo ir lielāka augumā kā parasti mēdz būt pīles.

Zosu cilts
Zosu ciltī ir 17 mūsdienās dzīvojošas sugas, kas iedalītas 2 ģintīs: melnās zosis (Branta) un pelēkās zosis(Anser). Vēl nesenā pagātnē tika izdalīta balto zosu ģints (Chen), bet saskaņā ar ģenētiskajiem pētījumiem zosu sistemātika ir mainījusies - balto zosu ģints (Chen) apvienota ar pelēko zosu ģinti (Anser). Joprojām daži autoratīvi informācijas avoti baltās zosis izdala atsevišķā ģintī, piemēram, Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (angļu: IUCN). Otrs diskutabls jautājums ir tundras sējas zoss (Anser serrirostris), kuru daži sistemātiķi sistematizē kā sējas zoss (Anser fabalis) pasugu. Tomēr lielākā daļā mūsdienu sistemātiķi tundras sējas zosi izdala kā sugu. Par zosīm tuvāko radinieku tiek uzskatīts zosīm līdzīgaispundurgulbis (Coscoroba coscoroba).

Zosis ir sastopamas tikai ziemeļu puslodē: Ziemeļamerikā un Eirāzijā. Dažas sugas mājo augstkalnos, kā kalnu zoss (Anser indicus), kas mājo 4000 - 5000 metrus virs jūras līmeņa. Vistālāk uz dienvidiem dzīvo Havaju zoss (Branta sandvicensis), kura cēlusies no Kanādas zoss (Branta canadensis).

Lielākā daļa zosu fosiliju ir atrastas Ziemeļamerikā. Ir atrastas daudzu un dažādu zoss sugu fosiljas, kas dzīvoja pirms 10 miljoniem gadu miocēnā. Šīs sugas šobrīd ir grūti sistematizēt kādā no ģintīm. Zosij Anser atavus, kuru mēdz saukt arī par zosu vec-vec-vec-vectētiņu un kura dzīvoja pirms 12 miljoniem gadu, ir vairāk kopīgu īpašību ar gulbjiem kā mūsdienu zosīm.

Zosis Latvijā
Zosis Latvijā ir bieži sastopamas caurceļošanas laikā, taču reti citās sezonās. Īpaši bieži caurceļotāji ir sējas zoss (Anser fabalis) un baltpieres zoss (Anser albifrons). Samērā nelielā skaitā lielākajos niedrāju ezeros ligzdo meža zoss (Anser anser). Divas reizes ir konstatēti Kanādas zoss (Branta canadensis) ligzdošanas gadījumi, tomēr pēdējos gados tas nav atkārtojies. Kopumā Latvijā ir novērojamas 9—11 zosu sugas: sējas zoss, īsknābja zoss (Anser brachyrhynchus), baltpieres zoss, mazā zoss (Anser erythropus), meža zoss, sniega zoss (Anser caerulescens), Kanādas zoss, baltvaigu zoss (Branta leucopsis), melngalvas zoss (Branta bernicla) un sarkankakla zoss (Branta ruficollis). Neprecīzais sugu skaits ir skaidrojams ar to, ka sējas zoss var tikt uzskatīta par vienu sugu, vai arī divām sugām (taigas un tundras sējas zoss), savukārt sniega zoss līdzšinējie novērojumi nav pārlieconoši pierādīti, kā savvaļas izcelsmes putnu novērojumi.

Izskats
Zosu cilts zosis ir vidēji lieli vai lieli putni. Kā citiem zosveidīgajiem tām ir gari, saplacinātas formas ķermeņi, īsas kājas un gari kakli. Tās ir lielākas par pīlēm, bet mazākas par gulbjiem. To pēdas ir pleznotas, bet dažām sugām peldplēve savieno pirkstus tikai daļēji, piemēram, uz sauszemes dzīvojošai Havaju zosij. Spēcīgajam knābim apakšdaļa ir plakana, augšdaļa salīdzinoši augstu velvēta ar saplacinātu knābja galu, kuram ir raksturīgs līkam nagam līdzīgs nobeigums. Knābja iekšpusē ir ūdens filtra plāksnītes, kas gar knābja ārējo malu izskatās kā zobi. Zoss spalvas ir īpaši ieeļļotas un ļoti labi atgrūž ūdeni. Spalvas zoss maina 1x gadā, šajā laikā zoss nespēj lidot.

Zosis un barība
Zosis parasti dzīvo ūdens tuvumā, pavadot vairāk vai mazāk laika ūdenī. Izņēmums ir Havaju zoss, kas pamatā dzīvo uz sauszemes un necenšas uzturēties ūdens tuvumā. Tās barojas ar augu izcelsmes barību, ganoties pļavā un ēdot zāli. Ja ir izdevība, zoss apēd arī dažādus bezmugurkaulniekus. Lai arī zoss zināmu laiku pavada ūdeni, tā pamatā barojas uz sauszemes.

Lielākā daļa zoss sugu, kas dzīvo Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā ir migrējoši putni. Tās ligzdo tālu ziemeļos, bet ziemo dienvidreģionos. Pārlidojuma laikā tās parasti veido kāsi. Zinātnieki uzskata, ka tādā veidā tās ekonomē enerģiju, lidojuma laikā šķeļot gaisu.

Vairošanās
Zoss ir monogāma, veidojot noturīgu pāri uz ilgāku laiku, reizēm uz mūžu. Atšķirībā no citiem zosveidīgajiem, kas veido ilgstošas attiecības, tā ir teritoriāla tikai ligzdošanas laikā. Zosu mātīte, kas izveidojusi pāri, ir dominantāka kā pārējās, un tā ēd vairāk kā citas. Divas īpašības, kas nodrošina vairāk pēcnācēju. Atšķirībā no pīlēm zosīm ir mazāki dējumi, toties zosulēni ir labāki izdzīvotāji kā pīlēni, jo par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Vecāki agresīvi sargā gan ligzdas teritoriju, gan vēlāk zosulēnus.

Klasifikācija

• Zosu cilts (Anserini)
  • Melnās zosis (Branta)
    • Bafina zoss (Branta hutchinsii)
    • Baltvaigu zoss (Branta leucopsis)
    • Havaju zoss (Branta sandvicensis)
    • Kanādas zoss (Branta canadensis)
    • †Maui zoss (Branta hylobadistes)
    • Melngalvas zoss (Branta bernicla)
    • Sarkankakla zoss (Branta ruficollis)
  • Pelēkās zosis (Anser)
    • Baltpieres zoss (Anser albifrons)
    • Gulbju zoss (Anser cygnoides)
    • Īsknābja zoss (Anser brachyrhynchus)
    • Kalnu zoss (Anser indicus)
    • Karaliskā zoss (Anser canagicus)
    • Mazā zoss (Anser erythropus)
    • Meža zoss (Anser anser)
    • Rosa zoss (Anser rossii)
    • Sējas zoss (Anser fabalis)
    • Sniega zoss (Anser caerulescens)
    • Tundras sējas zoss (Anser serrirostris)

Zosis un cilvēki
Cilvēki gadsimtiem ilgi ir selkcionējuši mājas zosis. Rietumos mājas zoss ir selekcionēta no meža zoss (Anser anser), bet Āzijā mājas zosu selekcijai ir izmantota gulbju zoss (Anser cygnoides). Zosis tiek audzētas, lai iegūtu gaļu, spalvas un dūnas. Daudzām kultūrām zosu gaļa un aknas ir delikatese. Franču Foie gras (latviešu: treknas aknas) iegūst, nobarojot zosi ļoti treknu, zoss tiek barota piespiedu kārtā. Senākās ziņas par zosu aknu delikatesi nāk no Senās Ēģiptes, jau 2500 gadus pirms mūsu ēras ēģiptieši piespiedu veidā nobaroja zosis, lai iegūtu treknākas aknas. Daudzās valstīs zosis ir populārs medību putns.

Cilvēki ir iecienījuši arī zosu dūnas, tās ir ļoti mīkstas un gaisīgas. Tās izmanto spilveniem, segām, ziemas apģērbiem un citiem izstrādājumiem. Zosu dūnām piemīt izcilas siltumizolācijas īpašības, kā arī izstrādājumi, kas pildīti ar dūnām ir gaisīgi, viegli un elpojoši.
lv.wikipedia.org

Zosis ir ilgdzīvotājas, visizturīgākās no mājputniem. Uzskata, ka produktīvas tās ir 4 vai 5 gadus.

Zosu audzēšana ir viena no visvienkāršākajām, jo tās neprasa lielus resursus. Ja pie mājas ir plaši lauki vai pat nelielas pļavas, Jūs varat droši iegādāties sev zosis, jo vasarā tās galvenokārt pārtiek no zāles. Vēlams, ka māju tuvumā ir kāda upe, ezers vai dīķis, jo zosis ļoti mīl mazgāties un veldzēties karstās vasarās. Ja šādu ūdenskrātuvju nav, derēs arī mākslīgi izveidotas vietas, kurās ūdens dziļums var būt pat tikai 0,5m.