Zirnekļi (Araneae)

Zirnekļveidīgie galvenokārt ir sīki sauszemes dzīvnieki, kas elpo ar trahejām un plaušām. To ķermenis sastāv no galvkrūtīm un vēdera (izņēmums ir ērces). Zirnekļveidīgajiem ir 6 pāri ekstremitāšu – heliceras, pedipalpas un 4 pāri ejkāju. Ar helicerām tiek satverts un saplosīts medījums, to galā var būt indesdziedzera izvadkanāla atvere. Savukārt pedipalpas daudziem šīs klases pārstāvjiem aizstāj taustekļus – tās noder taustei un ožai. Zirnekļveidīgo ķermenis klāts ar hitinizētu dažāda biezuma kutikulu. Vairākums zirnekļveidīgo ir plēsīgi – viņi pārtiek no sīkiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt posmkājiem. Daudzi upuri vispirms saplosa ar helicerām un pēc tam ievada tā audos gremošanas sulu. Kad medījuma mīkstie audi sagremoti, tie tiek uzsūkti. Vairākums zirnekļveidīgo dēj olas, bet māņskorpioni un ērces ir dzīvdzemdētāji.

Zirnekļi (Araneae) ir zirnekļveidīgo helicerātu kārta. Tie 1 mm līdz 6 cm gari un pat garāki dzīvnieki. Nesegmentētās galvkrūtis vienmēr skaidri nodalītas ar pāržmaugu no nesegmentētā vēdera. Abus nodalījumus saista kātiņš. Katrai helicerai ir nadziņš, kurā ir indes dziedzera atvere. Ar indes dziedzeru sekrētu nogalina laupījumu. Elpošanas orgāni ir plaušas vai plaušas un trahejas. Ja ir tikai lapveida plaušas, tad tās vienmēr ir divi pāri un to atveres atrodas vēdera priekšdaļas apakšpusē (četrplaušu zirnekļiem - Tetrapneumones). Divplaušu zirnekļiem — Dipneumones ir tikai viens pāris plaušu, bet bez plaušām tiem ir arī trahejas. Zirnekļiem pie vēdera ir divi līdz četri pāri tīmekļa kārpu; četrplaušu zirnekļiem to ir divi vai četri pāri, bet divplaušu zirnekļiem - trīs pāri. Ar kārpām ir saistīti tīmekļa dziedzeri; sekrēts dziedzeros ir šķidrā stāvoklī; izdaloties un saskaroties ar gaisu, tas sacietē.

Ekoloģija
Zirnekļi ir plēsēji ar visai plašu areālu. Dzīvo ļoti dažādās vietās: stepēs, mežos, upju un ezeru krastos un pat ūdenī. Zirnekļu dzīvesveids ir saistīts ar spēju aust tīklus. Tīklu auž mātītes, tēviņi parasti tīmekļa vērpjamo aparātu maz izmanto. Visu zirnekļu mātītes tin olu kokonu - apvalku pašu izdētajām olām. Arī tēviņi izmanto tīmekļa vērpjamo aparātu: uz tīmekļa pavedienu auduma tie izdala spermu, ko pēc tam ievada pedipalpu kopulācijas orgānā. Tīmekļa pavedienus izlieto arī vēl citādi: ar tīmekļa audumu izklāj alas un cauruļveida ejas, kurās zirnekļi dzīvo ilgi (nometnieki) vai īslaicīgi (klejotāji), citos gadījumos tīmekļi dod ligzdai formu. Pa tīmekļa pavedienu zirneklis laižas lejup vai rāpjas augšup, ar tā palīdzību pārlido: pavedienus pārlidojumiem ar vēja palīdzību sevišķi izmanto rudenī. Visbeidzot no tīmekļiem zirneklis auž tīklu, ar kuru ķer laupījumu. Tīkls var būt savienots tieši ar zirnekļa ligzdu, kā tas, piemēram, ir mājas zirneklim - Tegenaria domestica. Vissarežģītākie tīkli ir riteņveidīgais un tam līdzīgie.

Visai interesanti tīklu veido un izmanto Hyptiotes ģints zirnekļi. Hyptiotes zirnekļu tīkls ir riteņveida tīkla sektors, tam pavisam četri stari. No staru savienojuma punkta atiet stiprs, garš pavediens, kas nostiprināts pie koka zara, uz kura sēž zirneklis. Daļu pavediena zirneklis paceļ cilpas veidā uz augšu un tādējādi notur tīklu nostiprinātā stāvoklī. Tīkla četrus starus šķērso 8—15 lipīgi, šķērseniski pavedieni. Kad pie lipīgā pavediena pielīp kāds divspārnis, zirneklis atlaiž saspringto pavedienu, atlaiž cilpu un muša pielīp pie blakus esošajiem šķērseniskajiem pavedieniem. Šo paņēmienu zirneklis atkārto divas līdz sešas reizes, pēc tam tas zirnekļiem raksturīgajā veidā vēl papildus aptin savu upuri. Lai laupījumu paralizētu, zirnekļi ar heliceru to ievaino un vienlaicīgi no tās pašas heliceras brūcē ielaiž indi. Laupījumu saindēt sevišķi svarīgi, ja zirneklis (tarantuls, karakurts, lēcējzirnekļi) nelieto ķeramo tīklu.

Pēc dzimumakta, dažkārt arī tā laikā, mātītei sagribas ēst un tā reizēm apēd tēviņu. Pisaura ģints tēviņi pirms pārošanās pienes mātītei paša noķertu mušu, kuru mātīte dzimumakta laikā apēd. Mātīte dēj olas uz speciāla pašas izgatavota plakana vai maisveida tīmekļa pavediena, kuru pēc tam ar otru pavedienu satin kokonā. Mātīte bieži vien kokonu nēsā līdzi helicerās vai piestiprinātu pie vēdera (piemēram, tarantuls). Tarantuls arī vēlāk rūpējas par pēcnācējiem: no olām izšķīlušos mazuļus mātīte kādu laiku nēsā uz muguras. Zirnekļi, tāpat kā citi posmkāji, augdami maina ādu: dzīves laikā tie parasti met ādu četras reizes. Daudzi zirnekļi dzīvo tikai vienu gadu. Tādā gadījumā pārziemo olas (piemēram, Araneus). Ja dzīves ilgums ir divi gadi, tad dažreiz tie pārziemo pēc otrās vai trešās ādas mešanas, citreiz - kad sasniegta dzimumgatavība. Stepju un mežastepju joslā dzīvo tarantuls — Trochosa singoriensis, kas slēpjas un lamatas upurim ierīko vertikālā alā, kuru pats izrok zemē; alā iekritušajam kukainim tarantuls ar helicerām iedur smadzenēs, un kukainis momentāni nobeidzas. Cilvēkam tarantula kodiens nav bīstams un, izņemot iekaisumu kodiena vietā, citu seku nav. Cilvēkam bīstams var būt karakurta — Lathrodectes tredecimguttatus kodums. Šis zirneklis ir apmēram 1 cm garš un sastopams stepju joslā; vēders melns, ar sarkaniem plankumiem. Karakurta mātītes izveidotā ligzda atrodama gan zemes virspusē — zālē, gan arī gadījuma rakstura iedobumos. Karakurts barojas ar kukaiņiem un zirnekļveidīgajiem. Lopiem, pat zirgiem, govīm vai kamieļiem, kodums bieži vien ir nāvīgs. Sakosts cilvēks jūt stipras sāpes, nervu darbības traucējumus; parādās sviedri, sākas vemšana, krampji. Šīs parādības ilgst 2—3 dienas, tad sākas lēna izveseļošanās. Nav izslēgti arī nāves gadījumi. Ūdenszirneklis — Argyroneta aquatica no tīmekļa pavedieniem izveido olveida vai zvanveida zemūdens mītni valrieksta lielumā, kuru jau celšanas laikā pakāpeniski piepilda ar gaisu, ko zirneklis iegūst, uzpeldot ūdens virspusē. Gaiss zirneklim paliek starp baltajiem, ūdenī nesamirkstošajiem matiņiem, ar kuriem blīvi pārklāts vēders. Mītne zirneklim noder gan kur iedēt olas, gan kur paslēpties.

Sistemātika
Zirnekļu kārta iedalās 3 apakškārās. Pasaulē ir zināmas ap 42000 sugu, Latvijā ap 470 sugām.

Kārta Zirnekļi (Araneae)
      apakškārta Augstākie zirnekļi (Araneomorphae)
      apakškārta Posmvēderaiņi (Mesothelae)
      apakškārta Putnēdājzirnekļi (Mygalomorphae)

lv.wikipedia.org

Posmkāji (Arthropoda)
     Zirnekļveidīgie (Arachnida)
           Zirnekļi (Aranei)
           Māņzirnekļi (Opiliones)
           Ērces (Acari)

      Zirnekļveidīgie galvenokārt ir sīki sauszemes dzīvnieki, kas elpo ar trahejām un plaušām. To ķermenis sastāv no galvkrūtīm un vēdera (izņēmums ir ērces). Zirnekļveidīgajiem ir 6 pāri ekstremitāšu – heliceras, pedipalpas un 4 pāri ejkāju. Ar helicerām tiek satverts un saplosīts medījums, to galā var būt indesdziedzera izvadkanāla atvere. Savukārt pedipalpas daudziem šīs klases pārstāvjiem aizstāj taustekļus – tās noder taustei un ožai. Zirnekļveidīgo ķermenis klāts ar hitinizētu dažāda biezuma kutikulu. Vairākums zirnekļveidīgo ir plēsīgi – viņi pārtiek no sīkiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt posmkājiem. Daudzi upuri vispirms saplosa ar helicerām un pēc tam ievada tā audos gremošanas sulu. Kad medījuma mīkstie audi sagremoti, tie tiek uzsūkti. Vairākums zirnekļveidīgo dēj olas, bet māņskorpioni un ērces ir dzīvdzemdētāji.

      Zirnekļveidīgo klase apvieno ~60 000 sauszemes helicerātu sugu, kas pieder pie 11 kārtām. Latvijā konstatētas 4 kārtas – zirnekļi, māņzirnekļi, māņskorpioni (Pseudoscorpiones, 9 sugas) un ērces.

Zirnekļi (Aranei)
      Zirnekļiem atšķirībā no citiem zirnekļveidīgajiem vēdera pakaļgalā atrodas 3 pāri tīmekļkārpiņu ar tīmekļa dziedzeru izvadkanāliem. No tīmekļa zirnekļi veido ķeramtīklus, olu kokonus, ligzdas, ar to izklāj pašraktās alas; ar tīmekļa palīdzību jaunie zirnekļi pārvietojas („lido” ). Pilnīgi visi zirnekļi ir plēsīgi. Medījumu viņi satver un nogalina ar helicerām, kuru galā atrodas indes dziedzeru izvadkanālu atvere. Zirnekļi spēj uzņemt tikai šķidru barību, tāpēc medījumu sagremo ar izšļāktu gremošanas sekrētu. Daļa aktīvi medī uz zemes vai augiem. Citi savukārt medībām izmanto ķeramtīklus. Zirnekļiem raksturīgs dzimumu dimorfisms, parasti tēviņi ir mazāki par mātītēm. Tāpēc nav brīnums, ka dažu sugu mātītes pēc pārošanās tēviņu apēd. Dažu sugu tēviņi ir gudrāki, pirms pārošanās viņi mātītei pasniedz kukaini, kuru tā pārošanās laikā apēd (bet, ja ar to ir par maz, tad…!?). Izdētās olas mātīte ietin noteiktas formas kokonā. No olām izšķiļas sīki, pieaugušiem zirnekļiem līdzīgi mazuļi, kas aug periodiski novelkoties (nometot kutikulu).

      Kārtā zināmas ~28 000 sugu, Latvijā konstatētas ~450 sugas. Pie riteņzirnekļiem (Araneidae) pieder zirnekļi, kas auž lielos, apaļos ķeramtīklus, pie tam tas notiek pēc noteikta plāna. Viena no biežāk sastopmajām sugām ir krusta zirneklis (Araneus diadematus). Interesanti ir lēcējzirnekļi (Salticidae), kas tīklus neauž, bet medījumam pielavās un uzbrūk ar strauju lēcienu. Savukārt krabjzirnekļiem (Thomisidae) raksturīgs saplacināts ķermenis un īpatnējs sānisks pārvietošanās veids, kas atgādina krabju pārvietošanos. Sausās vietās meža pļavās novērojami horizontāli, palagveida ķeramtīkli ar lielu piltuvveida alu pašā centrā, kur slēpjas pats saimnieks. Šādas lamatas izliek piltuvjzirneklis (Agelena labyrinthica). Šā zirnekļa ķeramtīklā nonāk samērā lieli kukaiņi, piemēram, siseņi un vaboles. Tikai 3 sugas Latvijā sastopamas no dižzirnekļu (Pisauridae) dzimtas. Tie ir lieli un ļoti lieli (garums 11 - 22 mm) zirnekļi. Dižzirnekļi sastopami mitrās, krūmiem aizaugušās pļavās, purvos un ūdenstilpju krastos. Lielākais Latvijas zirneklis ir Dolomedes plantarius (suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā). Briesmu gadījumā tas var patverties ūdenī – ielīst ūdenī pa auga stiebru vai arī tieši ienirt un palikt zem ūdens 10 - 15 minūtes. Tomēr lūgums nejaukt ar vienīgo zirnekļu sugu, kas patiesi dzīvo ūdenī. Tas ir ūdenszirneklis (Argyroneta aquatica). Šis zirneklis dzīvo zem ūdens zvanveida kamerā, kurā sanes gaisu. Bez lielākā Latvijas zirnekļa LSG iekļautas vēl 3 skrējējzirnekļu (Lycosidae) sugas – 1. kategorijā – Paradosa hortensis un P. wagleri, bet 2. kategorijā – Arctosa cinerea.
latvijas.daba.lv

ZIRNEKĻU KĀRTA (ARANEAE)
Visā pasaulē, neiekļaujot Antarktīdu, sastopama zirnekļveidīgo klases kārta; sevišķi plaši tā pārstāvēta tropu un subtropu reģionos. Senas izcelsmes posmkāji; parasti uzskata, ka primitīvākie zirnekļi, kas saglabājušies līdz mūsdienām, cēlušies Karbonā apmēram pirms 318 miljoniem gadu - mūsdienās no šī atzara ir tikai ap 90 sugu A-DA Āzijā. Attīstītāko zirnekļu dzimtas, kam pieder arī visas Latvijā sastopamās, cēlušās Triasā, apmēram pirms 200 miljoniem gadu. Sistemātika zirnekļu kārtā nav pilnīgi nostabilizējusies; pasaulē nodala apmēram 44-45 tūkstošus sugu vismaz 110 dzimtās.

Latvijā zināmas apmēram 450 sugas (varētu būt maksimāli atrodamas līdz 480-500 sugas) 26-28 dzimtās, atkarībā no taksonomiskās pieejas. Aptuveni 95% Latvijā sastopamo sugu ir visai plaši izplatības areāli. Ķermeņa garums (neskaitot kāju garumu, kas daudzām sugām ir vismaz tikpat garš vai būtiski pārsniedz ķermeni) visbiežāk 2-25 mm. Pasaulē sīkākās sugas ir tikai 0,4 milimetri, bet lielākās – līdz 9 centimetri lielas. Ļoti bieži konkrētās sugas mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Latvijā sīkākās sugas ir pundurzirnekļu (segzirnekļu) dzimtās, lielākās – dižzirnekļu dzimtā: vairāk nekā 2 cm lielie Dolomedes ģints krastmalu zirnekļi. Raksturīgi augšžokļi jeb heliceras, kurās atrodas indes dziedzeri. Apakšžokļi jeb pedipalpas kalpo gan taustei, gan ir nozīmīgas vairošanās procesā. Visiem zirnekļiem ir 4 pāri ejkāju. Tiem zirnekļiem, kuri veido tīklus, ejkāju galā ir labi attīstīti nagi. Raksturīgas 6 vai 8 acis; to dažādajam novietojumam galvkrūšu priekšdaļā, kā arī uzbūvei ir liela nozīme zirnekļu sistemātikā. Parasti ķermeņa priekšdaļa jeb galvkrūtis ir visai skaidri nodalāmas no vēdera ar vairāk vai mazāk izteiktu iežmaugu, kā arī parasti galvkrūtis ir mazākas. Uz iegarenā vai ieapaļā vēdera tā virspusē daudzām sugām ir raksturīgs zīmējums, pēc kura suga ir nekļūdīgi atpazīstama, kā arī vēdera aizmugurējā galā ir 3 pāri tīmekļa kārpiņu. Tīmeklim ir sevišķi liela nozīme zirnekļu dzīvē – tas kalpo ķeramtīkla veidošanai, nakšņošanas ligzdu izveidei un olu kokona aušanai, jo visi zirnekļi dēj olas, no kurām šķiļas mazuļi. Daudzas sīkās sugas tīmekļa pavedienus izmanto kā “gaisa balonu” pārlidošanai vēja plūsmās uz citu mājvietu. Izskata aprakstos zirnekļiem nereti tiek lietots jēdziens “marķieris sirds apvidū”; neparasti, ka šī sugai raksturīgā zīmējuma vai ornamenta atrašanās vieta ir vēdera virspusē, jo sirds zirnekļiem, skatoties sānskatā, atrodas vēdera virspusē, atgādinot izstieptu, paplašinātu asinsvadu. Gandrīz visi – atskaitot vienu vienīgu līdz šim zināmu sugu – zirnekļi ir plēsīgi posmkāji, kuri upuri nogalina ar helicerās esošo indes dziedzeri. Absolūtais vairums sugu upurī gandrīz uzreiz iešļāc arī gremošanas šķidrumu un notverto upuri izsūc tikai pēc laika, kad gremošanas fermenti ir sadalījuši upura mīkstos audus. Zirnekļu medījums parasti ir dažādi kukaiņi un citi sīki posmkāji, lai gan lielākās sugas tropos spēj uzbrukt arī maziem putniem un ķirzakām. Latvijā krastmalu medniekzirnekļi (Dolomedes) dažreiz uzbrūk seklūdenī zivju mazuļiem un abinieku kurkuļiem. Zirnekļi medī dažādi: sugas, kuras auž tīklus, upuri gaida paslēpušies tīkla malā un turoties pie signālpavediena. Vairākām sugām tīkla izskats ir tik raksturīgs, ka pēc tā, arī neredzot zirnekli pašu, iespējams noteikt sugu, kam tīkls pieder. Ir arī tādas sugas, kuras auž ļoti paviršus tīklus, kas faktiski sastāv tikai no dažiem lipīgiem signālpavedieniem; sevišķi daudz šādu sugu ir uz zemes un nobiru trūdā dzīvojošo vidū. Tomēr ir arī daudz zirnekļu, kuri ķeramtīklus vispār neauž, jo medī aktīvi, upuri izsekojot vai tam piezogoties, vai slēpnī gaidot vietās, kuras kukaiņi masveidā apmeklē nektāra dēļ, piemēram, augu ziedos un ziedkopās. Ļoti daudz sastopams tādu zirnekļu sugu, kuras medī citus, mazākus zirnekļus. Aktīvi medītājām zirnekļu sugām mēdz būt visai laba redze. Dažu zirnekļu sugu kodiens ir bīstams arī cilvēkam; šādas sugas gan pārsvarā dzīvo tropos un subtropos. Zirnekļu dzīves vide ir visdažādākā – sākot no aizaugušas ūdeņu piekrastes līdz tropu lietusmežiem, tuksnešiem, alām un cilvēku mājokļiem. Daudzas sugas, kuras mājo lauksaimniecības zemēs vai dārzos būtiski ierobežo dažādu kultūraugu kaitēkļu skaitu. Atsevišķos biotopos sīku zirnekļu skaits var sasniegt vairākus simtus īpatņu zemsedzes kvadrātmetrā. Ķermeņa krāsā un apmatojumā ir liela dažādība – no spīdīgi melna bez apmatojuma līdz daudzkrāsainam, ar blīvu apmatojumu. Pamatā mūsu klimatiskajā joslā zirnekļiem dominē brūna, dzeltenpelēka un zaļgana krāsa. Pazīmes, kas nodala savstarpēji līdzīgās sugas, sevišķi sīkām vai nelielām sugām, bieži ir ļoti grūti ieraugāmas. Tās droši noteicamas tikai notvertam zirneklim to izpētot lielā palielinājumā binokulārajā lupā. Latvijā jo sevišķi daudz tādu sugu ir plašajā pundurzirnekļu-segzirneļu apvienotajā dzimtā. Šajā vietnē sugas izskata aprakstos galvenais uzsvars ir likts uz dažādām vizuāli uztveramām sugas krāsojuma un citām pietiekami nesarežģīti uztveramām izskata pazīmēm. Akadēmiskos pētījumos līdzīgu sugu nodalīšanā, protams, papildus nepieciešams izmantot specializētus zirnekļu noteicējus, kas latviešu valodā pagaidām nav pieejami. Tāpat šajā vietnē dzimtas sīkāks raksturojums un statistika ir sniegta parasti pie pirmās (pēc alfabētiskā nosaukuma) aprakstītās sugas. Vairums mūsu klimatā sastopamo sugu dzīvo visai īsu brīdi – parasti 1,5-2 gadus, reti tie ir 3-5 gadi un, ļoti reti – 6-8 gadi. Ilgdzīvotājas sugas Latvijā ir tās, kuras mīt dažādos cilvēka mājokļos un saimniecības ēkās, kur tām klimatiskie apstākļi ir piemēroti aktivitātei visa gada garumā. Arī pasaules mērogā zirnekļu sugu dominējošais dzīves ilgums ir ap 2 gadi, lai gan atsevišķām sugām nebrīvē konstatētie dzīves ilgumi sasniedz pat 15-25 gadus. Visbiežāk uzskata, ka visilgāk dzīvotāji zirnekļu kārtā ir liela izmēra tarantuli.