Zirgi (Equus)

Zirgi (Equus)

Zirgi (Equus) ir zirgu dzimtas (Equidae) vienīgā ģints. Zirgi, ēzeļi un zebras pieder pie zirgu dzimtas. Tos sauc par nepārnadžiem, tāpēc ka viņu ekstremitātēm vislabāk ir attīstīts viens pirksts (trešais). Kopā ar tuvākajiem radiniekiem degunradžiem un tapīriem zirgus ierindo nepārnadžu (Perissodactyla) kārtā. Zirgu dzimtas dzīvnieki barojas ar zāli un krūmiem, dzīvo klajās vietās un ātri skrien, lai varētu aizbēgt no plēsoņām. Visi zirgu dzimtas pārstāvji ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, dzīvo ģimenēs un apvienojas baros, dienas laikā veic lielus attālumus, meklēdami barību un ūdeni, vai arī lai paglābtos no kukaiņiem.

Komunikācija
Zirgi savā starpā komunicē trīs veidos. Ar balsi, ar ķermeņa valodu, ar iekšējo enerģiju, un visi veidi tiek kombinēti savā starpā. Enerģijas ziņas ir tās, kuras tiek nodotas, koncentrējot uzmanību uz kādu konkrētu mērķi vai uzdevumu. Zirgi ir ļoti jūtīgi uztvert šādas ziņas. Ja zirgu bars bēg no briesmām, tas pagriežas, piemēram, pa kreisi, visiem griežoties vienlaicīgi. Baru parasti vada līderis un pieņem lēmumu, kurā virzienā skriet. Pārējie bara locekļi uzticas līderim un tam seko. Komunikācija nenotiek tādā veidā, ka līderis pasaka tuvāk stāvošajam, drīz griezīsimies pa kreisi, un tas atkal nākamajam - drīz griezīsimies pa kreisi. Bars pagriežas vienlaicīgi un uzreiz kopā ar līderi.

Galvenā valoda, ko lieto zirgi, ir ķermeņa valoda. Tā ir viņu ikdienas sazināšanās. Cilvēki vislabāk ir iemācījušies atpazīt ausu zīmes. Ja ausis zirgam ir brīvas, nesaspringtas, nolaidušās nedaudz uz sāniem, zirgs ir mierīgs un apmierināts ar dzīvi. Kad zirgi savā starpā spēlējas, ausis ir nedaudz vērstas atpakaļ, tas nozīmē, ka zirgs ir noskaņots rotaļīgi. Ja ausis ir atglaustas, spēcīgi vērstas atpakaļ, piespiestas pie kakla, zirgs ir dusmīgs, agresīvs. Šādas ausis bieži kombinējas ar zobu atsegšanu un to rādīšanu. Ja ausis ir stāvus saslietas uz priekšu, zirgs ir uzmanīgs, un cenšas saprast situāciju. Jo stāvākas ausis, jo spēcīgāk saslietas uz priekšu, jo satrauktāks un nervozāks ir zirgs. Bet zirgi runā viens ar otru ne tikai ar ausīm, viņi runā ar visu ķermeni. Atbrīvota viena no pakaļkājām, kakls un galva uz leju, zirgs ir atslābis un mierīgs. Augums saspringts, svars pārnests uz pakaļkājām, galva uzrauta augstu gaisā, acis nemirkšķinās, zirgs ir nobijies un gatavs bēgt vai cīnīties. Zirgi var būt viens pret otru diezgan fiziski rupji, lai ierādītu otram bara loceklim viņa vietu barā un nostiprinātu savas tiesības. Tie savā starpā spārdās, kož un dzenā viens otru.

Zirgi izmanto arī balss saziņas līdzekli. Parasti tas tiek darīts, lai brīdinātu par briesmām, lai izaicinātu sāncensi uz kauju, tomēr balss saziņa tiek lietota arī, lai sasveicinātos pa lielu attālumu, lai ķēve sasauktu kumeļu.

Pirmie zirgi
Zirgu dzimtas pārstāvji - zirgi, ēzeļi un zebras attīstījās no kopīgiem pirmzirgiem - eohipiem, kas nozīmē rītausmas zirgi. Tie dzīvoja eocēnā, vairāk nekā pirms 54 miljoniem gadu. Mūsu dienās eohipiem ir dots jauns nosaukums hirakotēriji (Hyracotherium). Pirmatnējais zirgs bija ļoti neliela auguma, tikai 35 cm augsti. Šāda dzīvnieka kaulus pirmo reizi atklāja 1841. gadā paleontologs Ričārds Ovens.Mazais zirdziņš ar nelielo galvu un sakumpušo muguru dzīvoja mežos un pārtika no lapām un krūmiem. Šī zirga priekškājām bija četri pirksti, bet pakaļkājām - trīs, un viņa pēdas vairāk līdzinājās suņa ķepām nekā mūsdienu zirga pēdām. Tas dzīvoja Ziemeļamerikas teritorijā. Pagāja vairāki miljoni gadu līdz pirmzirgs attīstījās par zirgu, kur visām kājām bija trīs pirksti (Mesohippus), bet vēlāk tikai viens pirksts. Miocēna beigās pirms 20 miljoniem gadu Ziemeļamerikas mežu vietā radās pļavas. Pielāgojoties jaunajiem vides apstākļiem, senajiem zirgiem attīstījās garākas kājas, samazinājās zemi skarošo pirkstu skaits. Tas ļāva zirgiem ātrāk pārvietoties, meklējot ganības un bēgot no plēsoņām. Pirmais zālēdājs zirgs bija merihips (Merychippus). Tā vietā nāca pliohips (Pliohippus) - pirmais vienpirksta zirgs. No šī zirga pleistocēnā apmēram pirms 2 miljoniem gadu izveidojās Equus ģints.

Pliohipi no Ziemeļamerikas ieceļoja Austrumāzijā, tā kā kontinenti bija savienoti ar ledu. Tad tas sasniedza Eiropu un beidzot arī Āfriku. Tā kā beidzās Ledus laikmets, tad ledus tilts starp Ziemeļameriku un Austrumāziju izkusa, izolējot Ziemeļameriku un tās zirgus. Zinātniekiem nav skaidrojuma, kas notika ar zirgiem Amerikas kontinentā, kas bija seno zirgu dzimtene, bet ir zināms, ka tie izzuda apmēram pirms 10 000 gadiem. Amerikas kontinentā zirgi atgriezās tikai 16. gadsimtā kopā ar spāņu konkistadoriem.

Hibrīdie zirgi
Zirgu dažādās sugas savā starpā var radīt pēcnācējus, bet lielākā daļa no tiem parasti ir neauglīgi. Ir zināmi šādi hibrīdie krustojumi: mūlis, kas ir krustojums starp mājas ēzeļa tēviņu un mājas zirga ķēvi. Mūļi ir ļoti iecienīti darba dzīvnieki jomās, kur ir nepieciešama izturība, labas darba spējas un drošas gaitas, piemēram, kalnos. Hinniji ir krustojums starp ēzeļmāti un mājas zirga ērzeli. Tiek uzskatīts, ka šāds krustojums ir mazāk izturīgs kā mūļi, parasti tie ir mazāki augumā un mazāk pieticīgi. Zedonks ir krustojums starp ēzeli un zebru. Zonijs - zebra ar poniju. Zebrula - zebras tēviņš ar mājas zirga ķēvi. Jebkurus krustojumus ar zebrām sauc par zebroīdiem.
www.lv.wikipedia.org

Zirgi
Zirgi (Equus) ir zirgu dzimtas (Equidae) vienīgā ģints. Zirgi, ēzeļi un zebras pieder pie zirgu dzimtas. Tos sauc par nepārnadžiem, tāpēc ka viņu ekstremitātēm vislabāk ir attīstīts viens pirksts (trešais). Kopā ar tuvākajiem radiniekiem degunradžiem un tapīriem zirgus ierindo nepārnadžu (Perissodactyla) kārtā. Zirgu dzimtas dzīvnieki barojas ar zāli un krūmiem, dzīvo klajās vietās un ātri skrien, lai varētu aizbēgt no plēsoņām. Visi zirgu dzimtas pārstāvji ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, dzīvo ģimenēs un apvienojas baros, dienas laikā veic lielus attālumus, meklēdami barību un ūdeni, vai arī lai paglābtos no kukaiņiem.

Ar zirga bailēm ir saskāries ikviens „zirdzinieks” - gan sportisti, gan hobija jātnieki, gan zirgkopēji. Parasti tas ir traucējoši un mulsinoši vai kaitinoši, turklāt zirgu bailēm un to diktētajai uzvedībai var būt arī traumatiskas sekas - visām iesaistītajām pusēm. Tāpēc ir derīgi uzzināt vairāk par to, kas zirgus motivē uzvesties tieši tā, un kādu uzvedību tie sagaida no mums.

Drošība un izdzīvošana
Visnopietnākais zirgus motivējošais faktors ir drošība - dabiska vēlme palikt dzīvam. Ja zirgs izrāda bailes, tad tas nebaidās, piemēram, publiski uzstāties, saņemt adatas dūrienu, nebaidās no sāpēm, nebaidās no dusmīgas balss - tas baidās mirt, šeit un tagad. Ne vairāk un ne mazāk. Zirgu instinkti, viņuprāt, biedējošās situācijās ir spēcīgāki par iemācīto uzvedību, jo to pieprasa izdzīvošana – primārais no dzīvas būtnes uzdevumiem. Iemācītā uzvedība ir saistīta ar domāšanu, un tā prasa laiku, bet laiku ne vienmēr var atļauties tērēt, jo mirkli vēlāk bēgšanas brīdis jau var būt nokavēts. To nevajadzētu novērtēt par zemu. Ja zirgs rūpēsies par savu drošību, tas darīs visu iespējamo. Tas gan bēgs - pāri un cauri, gan arī cīnīsies uz dzīvību un nāvi, ja aizbēgt nebūs iespējams. Domāšanu viņš atstās vēlākam laikam. Pārpratumi rodas tad, kad cilvēki, raugoties uz pasauli ar savām acīm un savu izpratnes līmeni, netic tam, ko zirgs „saka”. Un zirgi runā ar cilvēkiem – runā ķermeņa valodā. Kad zirgiem ir bail - tie izslej kaklu, iepleš acis, nemirkšķina, kļūst saspringti, dīdās, cenšas iespiesties „bara” vidū (arī tad, ja „bars” sastāv no zirga un cilvēka), atsakās tuvoties biedējošajam objektam vai vietai, tā vietā kustas visos citos virzienos, tajā skaitā – uz augšu, slienoties pakaļkājās. Ja cilvēks šīs pazīmes – zirga teikto – ignorē, vienkārši ar spēku spiežot zirgu tuvoties šim objektam, viņš zaudē zirga uzticību un sekas var būt neprognozējamas. Līdzīgi ir arī tad, ja jātnieks piebalso zirgam viņa bailēs un „pamet” zirgu, ļaujot tam darīt visu, kas zirgaprāt jādara.

Dzīve bailēs
Viens no cilvēku uzvedības modeļiem ir – maksimāli attālināt visu, kas zirgu biedē. Plēves aizvākt, bērnus apsaukt, runāt pusbalsī. Taču tas nerisina problēmu ilgtermiņā. Pirmkārt, pasaule noteikti kādreiz zirgam atklāsies visā tās skaļumā un košumā kādā pavisam nepiemērotā vietā un laikā. Otrkārt, ja zirgs nav ticis pāri savām bailēm, tikai to objekts ir aizvākts no acīm, bailes zirgā vēl aizvien mājo. Zirgs zina, ka bērni var kliegt un skraidīt, ka plēves eksistē un spēj čabēt un ka cilvēks par vicināties un bļaut, taču savu dzīvi viņš vada klusā un modrā cerībā, ka tas nekad nenotiks. Neiepazinis un neizpētījis biedējošo lietu, viņš turpina no tās baidīties. Un, uzkrājis bailes no daudzām lietām, kas varētu notikt, zirgs sāk uzvesties cilvēku acīm arvien nesaprotamāk. Turklāt zirgi pamana arī cilvēku īpašo attieksmi pret biedējošajām lietām, un tas viņus vēl vairāk pārliecina, ka notiks kas patiešām briesmīgs, ja, piemēram, suns pēkšņi skries un ries. Dzīve bailēs ir kaitīga dzīvam organismam un labāk darīt visu, lai zirga apkārtnē esošās lietas un procesi viņu nebiedē.

Vai zirgi tēlo?
Mums, cilvēkiem, ir grūti noticēt, ka plēve, kas uz zemes jau piecreiz apostīta, var pēkšņi kļūt biedējoša, ja to uzklāj uz sētas. Mūsu cilvēciskajā dabā ir redzēt lietas pēc to būtības. Zirgi daudz vairāk redz nianses un detaļas, būtība ir sekundāra, un plēvi, kas atrodas uz sētas, tie var nesasaistīt ar plēvi, kas atrodas uz zemes. Plēve uz sētas kustas citādi, čab citādi, tajā saule atspīd citādi, tāpēc, zirgaprāt, tā ir pavisam jauna un neiepazīta lieta. Atkal – ieslēdzas galvenais uzvedības motivators – drošība, kura priekšā citi motivatori (jātnieka spiediens, kārumi) kļūst nenozīmīgi, zirgs tos pat var nejust, jo tobrīd zirgs darbojas instinkta vadīts, nepielietojot iemācītās prasmes – saprast jātnieku. Vai arī tā pati plēve zirgam var izskatīties biedējoša desmit reižu pēc kārtas, ja zirgs nav varējis ar to iepazīties savā izpētes ātrumā, izmantojot laiku, kas tam nepieciešams. Zirga bailes cilvēkam var šķist iracionālas arī tāpēc, ka zirgs var saistīt kādu vietu vai procesu (vai kādu līdzīgu vietu vai procesu), ar tur agrāk bijušu biedējošu lietu, par kuru cilvēks pat nenojauš. Šādās situācijās cilvēki notic, ka zirgi tēlo satraukumu, lai gūtu no tā kādu labumu sev. Tas gan ir apšaubāms pieņēmums, jo bieži cīņa un bēgšana zirgam prasa daudz vairāk spēka un radošuma, nekā konkrētā uzdevuma izpilde. Turklāt zirgi nemēdz tēlot izpausmes savā ķermeņa valodā. Tie netēlo izvelbtas acis, trīcēšanu, krākšanu, saspringtu kaklu un žokli, mīņāšanos. Ja par bailēm liecina zirga ķermenis (ne tikai kāda konkrēta viena uzvedība, kas patiešām var būt iemācīta), cilvēkam ir jātic tam, ko zirgs mēģina pavēstīt. Arī ja tas notiek desmito reizi pēc kārtas. Katrai šai epizodei ir jāpievērš uzmanība un attiecīgi jārīkojas, ņemot vērā, ka tās ir īstas nāves bailes (tās var ilgt gan tikai mirkli, gan pusstundu), kas zirgā rada lielu stresu.

Bara uzvedība
Uzskatu, ka zirgs tēlo, veicina arī zirgu atšķirīgā uzvedība ar dažādiem jātniekiem. Taču nevajadzētu domāt, ka ar šo jātnieku zirgs „neākstās”, jo zina, ka nedrīkst. Šīs atšķirības izskaidrojamas ar zirgu uzvedību barā. Paraudzīsimies uz to šādi. Zirgi, kas ir bara dzīvnieki, notiekošo vienmēr redz un uztver bara attiecību kontekstā. Vēlams, lai izjādes laikā „bars” būtu zirgs un tā jātnieks, nevis izjādē devušies zirgi savā starpā. Arī tad, ja šie zirgi ikdienā dzīvo kopā, jātniekam būtu jācenšas zirgu piesaistīt sev. Kad tas izdodas, zirgs savu „baru” cenšas izprast – saprast, kur tā hierarhijā zirgs pats atrodas. Atrašanās vietu nosaka uzvedība, un uzvedību nosaka atrašanās vieta. Tāpēc, ja kāds vēlas atrasties kādā konkrētā hierarhijas vietā, viņš sāk atbilstoši uzvesties. Piemēram – noteikt, uz kuru pusi bars dosies un kādā gaitā. Bara vadoņa uzdevums ir lēmumu pieņemšana. Ja zirgs bara vadoņa uzdevumu ir uzņēmies sev, viņš pats izlems, kad baidīties un bēgt, kad cīnīties, bet kad justies droši. Ja šī loma ir tikusi jātniekam, zirgs gaidīs jātnieka norādījumus. Bet ne mūžīgi - jātnieks līdera lomu var viegli zaudēt. Piemēram, neiesaistoties „sarunā” – nereaģējot uz zirga signāliem, reaģējot nekonsekventi, izturoties nervozi, emocionāli, kas gandrīz vienmēr nozīmē – arī neloģiski. Zirgs līdera lomu neuzticēs arī cilvēkam, kurš nesaprot robežu, kuru zirgs šī brīža emocionālajā stāvoklī nav spējīgs šķērsot. Bet viņš cienīs un izvēlēsies par līderi cilvēku, kurš sapratīs viņa sajūtas un neizdarīs spiedienu, kamēr zirgs vēl nav gatavs konkrētai darbībai. Līdera lomu var zaudēt arī nepamanot, ka zirgs jau ir gatavs vajadzīgajai darbībai, un šajā gadījumā neuzstājot uz vēlamo uzvedību. Līderis ir sarunas uzturētājs, virzītājs, viņš ir konsekvents (taču arī elastīgs), modrs un viegli saprotams.
www.zirguskola.lv