Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris, Rīga

Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris ir iela Rīgā, Centra rajona, Centra apkaimē. Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris sākas no Krišjāņa Valdemāra ielas un beidzas krustojumā ar Kaļķu ielu, pēc krustojuma iela turpinās kā Aspazijas bulvāris. Abu ielu kopējais garums 960 m. Šis ir pirmais bulvāris Rīgā.

Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris ir savienots ar sekojošām ielām:
Krišjāņa Valdemāra iela (T veida krustojums)
Smilšu iela (T veida krustojums)
Kaļķu iela / Brīvības bulvāris (T veida krustojums)

Vēsture
Bulvāris tika izveidots 19. gadsimta 50. gadu beigās pēc pilsētas vaļņu nojaukšanas. Sākotnējā iecere bija ielu nodēvēt par Pilsētas kanāla bulvāri, tomēr 1860. gadā ielu nosauca par Basteja bulvāri (Bastei-Boulevard, Bastionnij bulvar) un 1861. gadā to atklāja satiksmei. 1929. gadā bulvāris pārdēvēts tā tagadējā nosaukumā, par godu traģiski bojā gājušajam Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam. 1941. gadā tas pārdēvēts par Padomju bulvāri, bet 1950. gadā tam pievienots arī Aspazijas bulvāris. Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā bulvāris saucās Vācu ordeņa gatve (vācu: Deutschordens Ring). 1990. gadā bulvārim atjaunots Basteja bulvāra nosaukums, saglabājot Padomju bulvāra numerāciju, jo līdz 1950. gadam ielas ēku numerācija sākās no Kaļķu ielas. 2008. gadā bulvāris tika pārsaukts tā tagadējā nosaukumā.
lv.wikipedia.org

Basteja bulvāris un Aspazijas bulvāris vizuāli veido vienotu ielu, kas sākas no Valdemāra ielas līdz 13. Janvāra ielai. Abu ielu kopējais garums 960 m. Padomju laikā abām ielām bija Padomju bulvāra nosaukums un tas bija radies, apvienojot divus bulvārus, kas bija izveidoti 1858. g. pilsētas vaļņu nojaukšanas laikā (1857-63). 19. gs. 2. p. bulvāri, kas sākās no Nikolaja (tag. Valdemāra) ielas un stiepās gar Bastejkalnu līdz Kaļķu (tag. Brīvības) ielai, nosauca par Basteja bulvāri, bet tā turpinājumu no Kaļķu ielas līdz Kārļa (tag. 13. janvāra) ielai - par Teātra bulvāri. 1920 Teātra bulvāris pārdēvēts par Aspazijas bulvāri (dzejn. Aspazijas vārdā). 1929 Basteja bulvāris pārdēvēts par Zigfrīda Meierovica bulvāri (Latvijas valsts un politiskā darbinieka Z.A.Meierovica vārdā).

1941 Zigfrīda Meierovica bulvāris nosaukts par Padomju bulvāri, 1950 Aspazijas bulvāris pievienots Padomju bulvārim. Bulvāru apbūve veidojusies gk. 19. gs. 2. pusē. Kādreizējā Pankūku bastiona vietā tagad atrodas pirmā nozīmīgākā bulvāru rajonā uzceltā sabiedriskā ēka - Pirmais Rīgas pilsētas (vācu) teātris (tag. Operas un baleta teātris, Nr. 3; 1860-63, arhit. L.Bonštets. Savukārt ēka Nr. 16 (1860, arhit. H.Šēls) ir pirmā, kas uzcelta no vaļņiem atbrīvotajā teritorijā, pils. nocietinājumu sistēmas nojaukšanas laikā.
wikimapia.org

Ievērojamas ēkas

• Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī 1, bijušā Jēkaba ravelīna teritorijā, atrodas bijušā pilsētas gāzes fabrika, kas līdz 1907. gadam ražoja gāzi Rīgas ielu un namu apgaismošanai. 19. gadsimta 20. un 30. gados tur atradās Rīgas pilsētas uzņēmumu valde, vēlāk Rīgas uzņēmumu pārvalde un tās elektrības iestāde, gāzes un ūdensvada iestāde. Pēc Otrā pasaules kara — ūdensvada, kanalizācijas un gāzes saimniecības pārvaldes. Mūsdienās ēkas saglabājušās daļēji, jo ir nojauktas torņveida gāzes rezervuāru celtnes. Ēkās atrodas uzņēmums "Rīgas ūdens" un Rīgas domes Vides departaments.
• Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 2 ir īres nams, kas pēc arhitekta J.F.Baumaņa projekta celts 1878. gadā. Šajā namā līdz Pirmajam pasaules karam darbojās G.fon Samsona-Himmelstjerna Rīgas mūzikas skola. 20. gadsimta 20. un 30. gados tur darbojās organizācija "Ugunskrusts", vēlāk "Pērkonkrusts", studentu vienība "Līdums", krievu studentu korporācija "Fraternitas Arctica", laikraksta "Students" redakcija, Baltijas inženieru birojs "Vicarius", Krievu emigrantu virskomisariāts pie Tautas savienības kā arī vairākas direkcijas un kantori. 30. gadu beigās ēkā atradās Argentīnas konsulāts, 1940. gadu pirmajā pusē Darba kameras Darba muzejs. Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā namā atradās Rīgas kārtības dienests. Pēc kara beigām namā izvietojās Latvijas Valsts jūras kuģniecība, 50. un 60. gados — "Jūrnieku nams", bet kopš 1990. gadu sākuma, ēkā atrodas a/s "Latvijas kuģniecība".
• Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 4 ir īres nams, kas pēc arhitekta J.D.Felsko projekta celts 1898. gadā. Šajā namā 20. gadsimta 30. gadu beigās dzīvoja žurnālists un valodnieks Konstantīns Karulis. 1920. gados namā darbojās konfekšu fabrika "Fortuna". 1930. gados ēkā darbojās S.Gorfinkela privātā ebreju ģimnāzija, studentu korporācija "Fraternitas Academica", Dr. N.Bernikera privātā sieviešu klīnika un ebreju skolotāju biedrības "Hamore" bērnudārzs. 1980. gados namā atradās LPSR žurnālistu savienība, pēc neatkarības atgūšanas — "Latvijas žurnālistu savienība".
• Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 6 ir īres nams, kas pēc arhitekta H.O.Hilbiga projekta celts 1894—1895. gados. 20. gadsimta 20. un 30. gados ēkā bija studentu korporāciju "Philyronia", "Vetulia" un "Salgalia" mītne, kā arī vairāki uzņēmumu kantori. 1930. gadu pirmajā pusē ēkā darbojās izdevniecība "Presse". Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā namā izvietojās Pārtikas nodrošināšanas departaments.
• Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī 8 mūsdienās atrodas pazemes autostāvvietas. Starp Jēkaba kazarmām un Basteja bulvāri, tagadējās autostāvvietas vietā, 19. gadsimta beigās tika ierīkots skvērs. 1990. gadā skvērā uzstādīja akmenī iekaltu armēņu krustu pieminot 1915.—1916. gados Turcijas valdības rīkoto armēņu genocīdu.
• Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 10 ir īres nams, kas pēc arhitekta J.F.Baumaņa projekta celts 19. gadsimta 70. gadu otrajā pusē. Līdz 1940. gadam bija kā vienots zemes gabals ar tagadējo 12. bulvāra namu. Namā dzīvoja tā īpašnieks Kristaps Morbergs, kas pēc nāves to novēlēja Latvijas Universitātei. 20. gadsimta 20. un 30. gados namā dzīvojuši 1. Saeimas deputāts Jānis Vesmanis, LU profesors Jānis Ruberts, kā arī augļu vīnu darītava un tirgotava, un citi kantori. Pēc Otrā pasaules kara ēkā atradās universitātes studentu viesnīca, mūsdienās — LU dienesta viesnīca.
• Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 12 ir īres nams, kas pēc arhitekta J.F.Baumaņa projekta celts 19. gadsimta 70. gadu otrajā pusē. Līdz 1940. gadam bija kā vienots zemes gabals ar tagadējo 10. bulvāra namu. Namā dzīvoja tā īpašnieks Kristaps Morbergs, kas pēc nāves to novēlēja Latvijas Universitātei. 20. gadsimta 20. un 30. gados namā dzīvojuši LU profesors Francis Balodis, ministru prezidents Ādolfs Bļodnieks, žurnālists, žurnāla "Spārnota Latvija" redaktors un aizsargu lidotājs Rūdolfs Celms, kā arī ēkā atradās vairāki kantori. Pēc Otrā pasaules kara ēkā atradās LVU Medicīnas fakultātes dekanāts, vēlāk RMI rektorāts, mūsdienās — Latvijas Kultūras fonds, LU fonds, Baltijas Asamblejas sekretariāts un LU akadēmiskā grāmatnīca.
• Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 14 ir īres nams, kas pēc arhitekta Heinriha Šēla projekta celts 1860. gadā. 20. gadsimta 20. un 30. gados namā dzīvojis Latvijas tieslietu ministrs Vilis Holcmanis, ēkā darbojās Sergeja Vahramejeva deju skola un Vācijas pilsoņu biedrības Latvijā klubs (vācu: Reichsdeutscher Verein in Lettland). Pēc neatkarības atgūšanas namā darbojās Vācijas, Austrijas un Slovākijas vēstniecības, Eiropas integrācijas birojs.
• Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 16 ir īres nams, kas pēc arhitekta Heinriha Šēla projekta celts 1865. gadā. Tā ir pirmā dzīvojamā ēka bulvāru rajonā. 20. gadsimta sākumā namā darbojās ebreju lūgšanu nams. Padomju laikā namā atradās Centrālais šaha klubs, žurnālu "Šahs" un "Dambrete" redakcijas.no 1988. līdz 1996. gadam ēkā darbojās Latvijas Tautas frontes laikraksta "Atmoda" redakcija.
• Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 18 ir īres nams, kas celts 1864. gadā. Līdz Pirmajam pasaules karam namā darbojās Ķeizara Mūzikas biedrības Rīgas nodaļa. 1920. gados namā atradās J.Paegles liķieru fabrika. 1930. gadu vidū nama bulvāra pusē darbojās kafejnīca "Mona". 30. gadu beigās kafejnīcas pārbūvētajās telpās atvērās kafejnīca-konditoreja "Luna". Mūsdienās ēkā atrodas McDonald's restorāns.

lv.wikipedia.org