Ziemeļu sulla (Morus bassanus)

Ziemeļu sulla (Latīņu v. – Morus bassanus; Angļu v. – Northern Gannet; Vācu v. –  Basstölpel; Krievu v. – Северная олуша).

20. gadsimta sākumā cilvēki sullas medīja ēšanai. Šo putnu taukus lietoja medicīniskiem mērķiem un spalvas izmantoja spilvenu un matraču pildīšanai. Lai iegūtu pildījumu vienam vienīgam matracim, vajadzēja aptuveni 300 putnu. Sullu olas savulaik uzskatīja par delikatesi, taču tagad gan tās tikpat kā neviens vairs neēd.

Sullas var nodzīvot pat 30 gadus, un pāri tās parasti veido uz mūžu. Sullas ir gājputni, un janvārī tās atgriežas savās vecajās ligzdu vietās, kuras tās ļoti enerģiski aizsargā.

Sullu pāris izaudzina tikai vienu mazuli gadā, un olu pārmaiņus perē abi vecāki, uzlikuši olai pleznu, lai saglabātu to siltu.

Pieaugusi sulla ir balta ar raksturīgiem melniem spārnu galiem, un tās spārnu plētums sasniedz divus metrus. Turpretī jaunie putni ir tumši pelēkbrūni ar maziem, baltiem lāsumiņiem. 12 nedēļu vecumā mazulis ir smagāks nekā viņa vecāki, jo tas ir uzkrājis papildu taukus — enerģijas krājumu gaidāmajam ceļojumam.

Iespaidīgs skats ir sullas, kas nirst ūdenī pēc zivīm. Pikējot no kādu 30 metru augstuma, tās sasniedz ātrumu līdz 100 kilometriem stundā. Mirkli pirms saskares ar ūdeni putna spārni saliecas atpakaļ, piešķirot sullai bultas formu. Putna nāsis ir slēgtas un acis aizsargā plēve. Īpaši gaisa maisi zem sullas ādas amortizē triecienu, kas bieži vien ir tik spēcīgs, ka, putnam ienirstot, augstu gaisā uzšļācas ūdens šaltis.

Zem ūdens sullas vajā zivis, airēdamās ar spārniem un pleznainajām kājām. Tās pārtiek no tādām zivīm kā skumbrijas, brētliņas, siļķes un tūbītes.