Ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus)

Ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus)

Ziemeļu gulbis (Latīņu v. – Cygnus cygnus;  Angļu v. – whooper swan; vācu v. – Singschwan,  krievu v. – лебедь-кликун)

Ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus) ir liela auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputns, kas mājo plašā areālā Eirāzijas Palearktikas joslā, retu reizi ieklīstot Ziemeļamerikas ziemeļrietumos Aļaskā, Ziemeļāfrikā, Kiprā, Portugālē, Tuvajos Austrumos un Indijas subkontinentā.

Ziemeļu gulbis ligzdo Eirāzijas Palearktikas ziemeļos no Islandes līdz Krievijas tālajiem austrumiem. Izplatības areāla dienvidu robeža Eiropāsasniedz Poliju, bet Āzijā Arāla jūru un Mongoliju. Ziemot tas dodas uz okeāna piekrasti Rietumeiropā un Austrumāzijā, daļa putnu ziemo arī Centrāleiropā, Melnās un Kaspijas jūras reģionā. Samērā bieži sastopams arī Latvijā.

Ziemeļu gulbis ir Somijas nacionālais putns un šaja valstī ligzdo apmēram 5000 - 7000 pāru.

 Latvijā:
Latvijā ziemeļu gulbis ir parasts caurceļotājs un vietām, valsts rietumu daļā, arī samērā parasts ligzdotājs. Senākās ziņas par ligzdošanu Latvijas teritorijā saglabājušās no 1852. gada A. Platera apraksta, kurā rakstīts, ka Lubānas ezerā novēroti ligzdojoši ziemeļu gulbji. A. Platera darbs acīmredzot nebija zināms20. gadsimta otrās puses ornitofaunas pētniekiem, jo 1973. gadā atklātā ligzdošana Kazdangas apkārtnē tolaik tika atzīta par pirmo pierādīto ziemeļu gulbju ligzdošanu Latvijā. Dažus gadus vēlāk ligzdošana tika novērota jau trijās vietās Skrundas zivsaimniecībā. Šie novērojumi iezīmē ziemeļu gulbja ekspansijas sākumu Latvijas rietumu daļā. Arī šobrīd lielākā daļa no 150-200 ligzdojošajiem pāriem koncentrējasKurzemē. Austrumu daļā ziemeļu gulbji ligzdo mazākā skaitā. Latvijā arī regulāri pārziemo 20-100 īpatņi. Pēdējos desmit gados to skaits ir pieaudzis vairāk kā par 30%.

Izskats un īpašības:
Ziemeļu gulbis ir līdzīgs mazajam gulbim, bet ir par to krietni lielāks un ir viens no smagākajiem lidojošiem putniem. Tā ķermeņa garums ir 140 - 165 cm, spārnu izplētums 205 - 275 cm, svars 7,4 - 14kg. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. To vidējais svars ir 9,8 - 11,4 kg, mātītēm 8,9 - 9,2 kg. Datētais lielākais ziemeļu gulbja tēviņš ir svēris 15,5 kg.

Ziemeļu gulbja apspalvojums ir koši balts. Reizēm dažiem indivīdiem uz galvas un kakla var novērot brūnpelēku toni, kuri gulbji iegūst ar dzlezi bagātās ūdenstilpēs. Peldot ziemeļu gulbis tur savu kaklu taisni izslietu un spārnus piekļautus. Slaidais knābis pie pamatnes līdz nāsīm ir dzeltens, bet tā galsmelns. Kājas arī ir melnas. Aste īsa un noapaļota. Jauno putnu apspalvojums ir pelēkbrūns, bet knābis rozīgi balts ar melnu. Sasniedzot gada vecumu, tie kļūst balti.

Uzvedība:
Ziemeļu gulbis parasti mājo lielās ūdenstilpnēs. Tie var būt ezeri un lieli dīķi. Lai smagais putns paceltos gaisā, tam ir jāieskrienas ar kājām pa ūdens virsmu. Pacēlies tas ir spēcīgs lidotājs, neskatoties uz savu ievērojamo masu. Migrācijas laikā ziemeļu gulbji nolido simtiem un tūkstošiem kilometrus līdz sasniedz ziemošanas vietas. Ziemeļu gulbji ceļojot parasti veido nelielas grupas, lai gan reizēm var novērot barus, kuros ir vairāk kā 1000 indivīdu. Tālos pārlidojumos tie lido augstu, apmēram 2500 metru augstumā.

Barība:
Ziemeļu gulbji barojas ar ūdensaugiem, zāli, dažādām sēklām un graudiem. Ja ir izdevība tie barojas arī ardārzeņiem un saknēm, piemēram, kartupeļiem un cukurbietēm. Nelielos daudzumos tas barojas arī ar maziem bezmugurkaulniekiem.

Ligzdošana:
Ziemeļu gulbji veido monogāmus pārus uz mūžu. Riesta laikā pāris izpilda rituālu deju, nostājoties vienam pret otru ar seju, nedaudz paceļot un paplešot spārnus abi stāv ar izslietiem kakliem, tad tos strauji saliec un vienlaicīgi skaļi kliedz riesta saucienu. Vieta ligzdai tiek piemeklēta tuvu ūdenstilpnes krasta līnijai, ar augiem aizsargātā vietā. ligzdu pāris būvē kopīgi. Tā tiek sakrauta kā kaudze no niedrēm, meldriem un citiem ūdensaugiem. Būvniecībai tiek izmantotas arī sūnas. Dējumā ir 3 - 7 baltas olas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 35 dienas. Perē tikai mātīte, bet tēviņš uzturas tuvumā un to apsargā. Šajā laikā tēviņš var būt ļoti agresīvs. Mazuļiem izšķiļoties ir pelēkas vai brūnganpelēkas dūnas. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Kamēr mazuļi ir mazi, tos var novērot arī uz mātes muguras, bet tēviņš agresīvi apsargā savu ģimeni. Sasniedzot 45 - 60 dienu vecumu, jaunie putni iemācās lidot. Jaunie gulbji paliek kopā ar vecākiem visu pirmo ziemu, reizēm ģimenei pievienojas iepriekšējā gada perējums.
lv.wikipedia.org

Ziemeļu gulbis – Latvijā (vairāk valsts rietumdaļā) ligzdo līdz 150 pāru, galvenokārt zivju dīķos un dažādos seklos uzplūdinājumos un dīķos. Migrācijas laikā pavasaros un rudeņos vairāki desmiti tūkstoši šo gulbju migrē pāri Latvijai. Rudenī tie lido no Igaunijas, Somijas un Krievijas ligzdošanas un spalvu maiņas vietām, pa ceļam apvienojoties baros ar Latvijas ligzdojošās populācijas putniem. Šajā laikā tie bieži uzturas lauksaimniecības zemēs un pārplūdušās upju palienēs. Daži desmiti gulbju (līdz dažiem simtiem) paliek pie mums ziemot. Ķermeņa garums ir 140–165 cm, spārna garums – 56–63 cm, svars – 8–10 kg (maksimums līdz 15 kg).

Gan mazais, gan ziemeļu gulbis peldot kaklu tur taisni, bet paugurknābja gulbis – izliekta “divnieka” formā.

Ziemeļu un mazajam gulbim knābjiem nav paugura un knābja krāsas ir melna un dzeltena (no gaiši līdz sulīgi dzeltenai). Ziemeļu gulbjiem knābja melnās krāsas zona sākas no knābja gala un nepārsniedz tā pusi, bet biežāk ir pat mazāka, bet mazajam gulbim melnā krāsa vienmēr to pārsniedz un reizēm ir arī lielāka. Pēc izmēra mazais gulbis ir vismazākā gulbju suga. Abas šīs sugas reti kad pielaiž cilvēkus sev tuvu, tāpēc parasti, lai tās atšķirtu, nepieciešama optika – binoklis vai teleskops. Rudeņos abu sugu gulbji bieži tiek novēroti lauksaimniecības zemēs, kur barojas ar augu daļām, kas paliek pēc lauku apstrādes, vai ar svaigi izaugušajām kultūrām, piemēram, ziemājiem. Pavasaros šie gulbji vairāk uzturas palieņu pļavās un applūdinātās lauku teritorijās. Jāatzīmē, ka paugurknābja gulbji šādos biotopos uzturas visai reti, jo tiem vairāk patīk baroties ar ūdenī augošām zālēm, tāpēc gulbji cenšas uzturēties ūdenstilpēs – dīķos, ezeros, upēs un nereti arī jūras piekrastē. Jaunos ziemeļu un mazo gulbju putnus var atšķirt pēc izmēra, ja blakus ir redzami citi, pieauguši gulbji. Apspalvojums abu sugu jaunajiem gulbjiem ir viendabīgā pelēkā krāsā, knābja krāsa ir bāli rozā un tikai otrajā dzīves vasarā kļūst dzeltena. Arī balsis šo abu sugu gulbjiem atšķiras, bet tās var atšķirt tikai pieredzējis putnu novērotājs. Dzimumu ziemeļu un mazajam gulbim vizuāli noteikt nav iespējams.
www.lob.lv