Zemgale

Par Zemgali
Pēc 2009. gadā veiktās administratīvi teritoriālās reformas, par Zemgali teritoriāli sauc Latvijas dienvidu reģionu no Auces un Dobeles novadiem rietumos līdz pat Jēkabpils, Krustpils un Aknīstes novadiem austrumos. Zemgales teritorija ir 10742 km2 (16,6% no valsts kopējās platības), tai skaitā pilsētas aizņem 645 km2 (6%) no kopējās teritorijas.

Zemgales plānošanas reģionā ietilpst Aizkraukles, Skrīveru, Jaunjelgavas, Kokneses, Neretas, Pļaviņu, Bauskas, Rundāles, Iecavas, Vecumnieku, Dobeles, Auces, Tērvetes, Jelgavas, Ozolnieku, Jēkabpils, Aknīstes, Krustpils, Salas un Viesītes novadi. Zemgales lielākās pilsētas: Aizkraukle, Bauska, Dobele, Jelgava un Jēkabpils.

Zemgale atrodas Latvijas centrālajā daļā uz dienvidiem no Rīgas, un tai ir gara sauszemes robeža ar Lietuvu. Reģiona lielākā daļa atrodas Zemgales līdzenumā, tomēr teritorija iestiepjas arī Austrumkurzemes augstienē un Dienvidkurzemes zemienē, kā arī Augšzemes augstienē. Pateicoties salīdzinoši auglīgajām augsnēm, jau kopš seniem laikiem Zemgale ir dēvēta par Latvijas maizes klēti. Mūsdienās Zemgale sadalīta 22 pašvaldībās, un ir noteikti četri attīstības centru līmeņi: divi nacionālās nozīmes centri (Jelgava, Jēkabpils), trīs reģionālas nozīmes centri (Aizkraukle, Bauska, Dobele), 27 vietējas nozīmes centri un 103 pirmā līmeņa centri. Aptuveni 50% reģiona iedzīvotāju dzīvo ārpus pilsētām.

Tranzīts
Reģions ir nozīmīgs tranzīta krustpunkts. Zemgali šķērso valsts galvenās automaģistrāles Lielbritānija - Āzija (A6 / E22), Via Baltica (A7 / E67) un Budapešta - Pleskava (A8 / E77), kā arī dzelzceļa līnijas un maģistrālie naftas un dabasgāzes vadi, kā arī optisko šķiedru kabeļi. Tāpat Zemgali šķērso 28 valsts reģionālie autoceļi un 237 vietējas nozīmes autoceļi, veidojot ceļu tīklu, kas ir blīvāks nekā vidēji valstī. Visi reģiona rajonu centri, izņemot Jēkabpili, atrodas mazāk nekā 100 km attālumā no Rīgas un no galvaspilsētas ir sasniedzami mazāk nekā pusotras stundas laikā. Tā piemēram, Aizkraukle no Rīgas atrodas 90 km attālumā, Bauska - 67 km, Dobele - 78 km, Jelgava - 47 km, bet Jēkabpils - 143 km.

Upes
Zemgali šķērso divas lielākās Latvijas upes – Daugava un Lielupe. Zemgales līdzenumu šķērso Lielupes baseina upes: Svitene, Platone, Svēte, Tērvete, Auce, Bērze, Misa un Iecava. Savukārt Daugava rada gan dabiskas, gan sociāli ekonomiskas atšķirības starp abu krastu pašvaldību teritorijām. Pie nozīmīgākām ūdens šķirtnēm Zemgales austrumu daļā, kas lielākā vai mazākā mērā ietekmē teritorijas attīstību, jāpiemin arī Aiviekste, kas Daugavas labajā krastā veido Pļaviņu novada robežu ar Krustpils novadu, un Dienvidsusēja, kas reģiona dienvidu daļā veido samērā nošķirtu teritoriju līdz pat Lietuvas robežai. Upju līčos un pļavās sastopamas retas augu, putnu un dzīvnieku sugas, tas liecina par pievilcīgu un nepiesārņotu apkārtējo vidi. Ūdens resursu krājumi ir pietiekami gan saimnieciskai darbībai, gan iedzīvotāju patēriņam. Ūdens apgādē galvenokārt tiek izmantoti gruntsūdeņi.

Zeme
Viena no lielākajām reģiona bagātībām ir zeme. Aptuveni puse reģiona teritorijas ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes, bet visauglīgākās augsnes ir Zemgales līdzenumā, kuru zemes kadastrālā vērtība vidēji ir virs 60 ballēm, bet atsevišķās vietās pat līdz 82 ballēm (piem., Sesavas pagastā). Zemgalē zemes kadastrālā vērtība ir gandrīz par 50% augstāka nekā citos valsts lauku rajonos. Meži klāj 40,2% Zemgales teritorijas. Lielākās meža platības ir Aizkraukles un Jēkabpils apvidū, kur meži aizņem gandrīz pusi no to teritorijas.Viena no lielākajām Zemgales priekšrocībām ir pazemes ūdeņi, kas atrodami devona un kvartāra nogulumos (komunālajā ūdensapgādē Zemgalē izmanto tikai pazemes ūdeņus), bet Dobeles novadā pazemes iežos saskatāms potenciāls jaunas un lielākas gāzes krātuves izveidei. Tāpat Zemgalē ir vērā ņemamas kūdras, māla, dolomīta, ģipšakmenu, kaļķakmens, grants un smilts ieguves vietas. Daudzas ieguves vietas nav aktīvas, taču lielākajā daļā šo vietu dabas resursi vēl nav izsmelti.

Tautsaimniecība
Būtiskākās nozares valsts tautsaimniecībai Zemgalē ir rūpniecība un lauksaimiecība, tostarp mežizstrāde. Zemgalē atrodas arī viena no lielākajām valsts augstākās izglītības iestādēm - Latvijas Lauksaimniecības universitāte -, kas vienīgā valstī sagatavo augsti kvalificētus speciālistus darbam veterinārmedicīnā, mežsaimniecībā, lauksaimniecībā, pārtikas zinātnēs un lauku inženierzinātnēs.

Kultūrvēsturisko mantojums
Reģions ir bagāts ar nozīmīgu kultūrvēsturisko mantojumu - nacionālas nozīmes kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem un tūrisma objektiem. Zemgalē apskatāmas Jelgavas, Rundāles, Mežotnes, Bauskas un Krustpils pilis, Kokneses un Dobeles pilsdrupas, Tērvetes dabas parks, Pokaiņu mežs, Ložmetējkalns un citi apskates objekti, kas gadu no gada tūristu vidū kļūst aizvien populārāki. Reģionā ir 60 Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamu dabas teritoriju, kas iekļautas vienotajā NATURA 2000 tīklā, tostarp Tērvetes Dabas parks, kas atzīts par izcilāko Eiropas tūrisma galamērķi Latvijā. Savukārt Jelgavai unikalitāti piešķir fakts, ka pilsētas centrā, Pils salā mīt vairāk nekā 50 savvaļas zirgu, kas vecina Lielupes palienes dabas ainavas un vairāku vērtīgu biotopu saglabāšanu. Tas, ka Rundāles pils dārzā meklējama Baltijā un visā Ziemeļeiropā lielākā, aptuveni 2 000 šķirņu rožu kolekcija, bet Dobelē - Baltijas valstīs lielākais ceriņu dārzs un Koknesē – topošais Likteņdārzs, piemiņas vieta cilvēkiem, kuri Latvijai zuduši 20. gadsimtā -, ir apliecinājums tam, ka Zemgale ir plaukstošs un dāsni ziedošs reģions valsts vidienē. Turklāt Zemgalē – Tērvetē un Skrīveros ir apskatāmi vairāk nekā gadsimtu veci dendrāriji, atrodamas vairāk nekā 40 kokaudzētavas, kā arī desmitiem seno piļu un muižu parki, svētvietas un vēl citi unikāli dabas objekti. Savukārt tautas mākslas un seno amatu prasmes sakņojas Bauskas, Dobeles, Līvbērzes, Jaunsvirlaukas, Svētes, Viesītes, Vīpes un Zasas amatniecības centrā, pašvaldību novadpētniecības un mākslas muzejos, mākslas salonos un neskaitāmās lauku viensētās.
www.zemgale.lv
www.visitlatvia.lv

Reģiona vēsture
Jau sākot ar 2. gadsimtu Zemgale bijusi kultūras attīstības centrs. Savu nosaukumu Zemgale ir ieguvusi no baltu ciltīm - zemgaļiem. Pēc 13. gadsimtā rakstītajām vēstures avotu ziņām, zemgaļi veidoja sociāli, etniski un arī saimnieciski vienotu telpu.Var uzskatīt, ka, sākot ar šo periodu, Zemgalē ietilpst arī Sēlija - tā pēc Indriķa hronikas ziņām bija viens no galvenajiem Latvijas teritorijā esošajiem politiskajiem un militārajiem centriem. Sēlijas ziemeļu robeža 13. gadsimtā bija noteikta gar Daugavu, tomēr dienvidu robeža joprojām ir nenoteikta.

13. gadsimta zemgaļu rosību lieliski definē arī zemgaļu ostas Mītavas (tagad - Jelgavas) panākumi, kas sīvi konkurēja ar Rīgas ostu. Nozīmīga loma zemgaļu dzīvē bijusi arī teritorijas robežupei - likteņupei Daugavai -, kas pirms teju 800 gadiem bija būsitks ūdensceļš, kas savienoja Ziemeļeiropu ar austrumiem. Šis laiks Latvijas vēsturē ierakstīts kā varonīgo zemgaļu neatkarības cīņu laiks pret iebrucējiem - vācu feodāļiem -, kam, neraugoties uz militāro pārspēku, nebija viegli salauzt Zemgales aizstāvju pretestību. 1289.gadā zemgaļi nodedzināja savu pēdējo pili Dobelē un aizgāja uz Žagari Lietuvā, līdz ar to noslēdzās zemgaļu brīvības cīņas, kā rezultātā viņu zemes nonāca Livonijas ordeņa varā. Livonijas ordenis valsti sadalīja pārvaldes iecirkņos, un 14. gadsimta sākumā sāka veidoties lēņu muižas. To saimniecību izveide izraisīja būtiskas Zemgales lauku apdzīvotības un kultūrvides izmaiņas, veidojās jaunas agrārās attiecības.

Laikā no 1561. līdz 1795.gadam attīstījās Kurzemes un Zemgales hercogiste, kuras administratīvais, politiskais un saimnieciskais centrs no 1570. līdz 1775. gadam bija Dobele, bet pēc 1775. gada apriņķa centrs tika pārcelts uz Jelgavu, kur vēl šodien Lielupes krastā slejas majestātiskā baroka pērle - Jelgavas pils.Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma savā saimnieciskajā dzīvē un lielāko uzplaukumu sasniedza hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā (1642.-1681.). Hercogistē darbojās manufaktūras un darbnīcas, linu, buru audeklu un vadmalu austuves, stiklu, spoguļu, kristāla trauku, dakstiņu un ķieģeļu cepļi, papīrdzirnavas, dzelzs lietuve, zāģu gateri, kā arī ziepju un etiķa vārītavas, piekūnu un koku audzētavas, alus un spirta brūži.

1710. gada Ziemeļu karš un Lielais mēris bija galvenie iemesli, kas kardināli izmainīja gadsimtiem ilgo dzīves veidu, sākās zemnieku ciematu sairšanas process, veidojās patstāvīgas saimniecības. 1795. gadā, nonākot Krievijas impērijas sastāvā, Zemgale gan administratīvi, gan ekonomiski palika vienota teritorija, jo līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai 1918. gadā tā ietilpa Kurzemes guberņas sastāvā, kuras centrs bija Jelgava.

1866. gadā izdotais likums par amatniecības un rūpniecības brīvību sekmēja ekonomisko attīstību reģionā. Izbūvēja satiksmes ceļus Jelgava - Rīga, Jelgava - Tērvete, Jelgava - Dobele, kā arī no Zemgales pilsētām uz Lietuvu. Sākās regulāra tvaikoņu satiksme. Tāpat 1868.gadā atklāja dzelzceļa līnijas Rīga – Jelgava un Jelgava – Mažeiķi, bet jau 1902. gadā atklāja līniju Krustpils – Jelgava – Ventspils.

Latvijas Republikas pirmsokupācijas periodā Zemgale bija valsts “maizes klēts”, jo lauksaimniecībai piemēroto augšņu dēļ šeit veidojās un attīstījās lielas zemnieku saimniecības, tika pielietotas tiem laikiem modernas lauksaimniecības tehnoloģijas. Reģiona pilsētas veica kultūras un izglītības centru funkcijas, kā arī bija reģiona rūpnieciskās ražošanas centri. Daudzas apdzīvotas vietas tieši šajā laikā ieguva pilsētas statusu, kas liecināja par to saimniecisko izaugsmi.

Postošu ietekmi uz reģionu atstāja Otrais pasaules karš, kura laikā cieta Zemgales lauku sētas, tika iznīcinātas dzīvojamās un saimniecības ēkas, aizdzīti ganāmpulki, tika nopostīta Jelgava, bet daļa Dobeles rajona atradās Kurzemes katla teritorijā, kur notika vienas no vissmagākajām cīņām šī kara laikā. Tālākais periods raksturojas ar lielu PSRS bruņoto spēku dislokāciju reģionā un forsētu rūpniecības attīstību, kas veicināja iedzīvotāju migrāciju no PSRS, kā rezultātā, piemēram, Jelgavā latviešu īpatsvars samazinājās gandrīz par 50%. Reģionā ražotā rūpniecības produkcija bija paredzēta tikai Austrumu tirgum. Iepriekš izveidotā infrastruktūra rūpniecības attīstībai, kā arī nepārdomātā lauksaimniecības politika, Latvijai atgūstot neatkarību, radīja grūtības iedzīvotājiem pielāgoties darbam tirgus ekonomikas apstākļos.
www.zemgale.lv