Zaļā muiža

Zaļās muižas jeb Zaļenieku muižas bijusī kungu māja atrodas Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Zaļeniekos. Tā tapusi pēc Kurzemes hercoga Ernesta Johana Bīrona pasūtījuma kā medību pils laikā no 1767. līdz 1775. gadam. Pili projektējis arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli, taču tās celtniecību realizējis Severīns Jensens, piešķirot tai klasicisma iezīmes. Tagad Zaļajā muižā (kopš 1920. – 1930. gadiem tā vairāk pazīstama kā Zaļenieku muiža), saimnieko Zaļenieku arodvidusskola.

Zaļā muiža (vācu: Grünhof) bija viena no Kurzemes un Zemgales hercogu muižām, kas plaši izmantota kā medību vieta "zaļumos".

Zaļā muiža ir ievērojama ar to, ka tās fasādes laika gaitā nav izmainītas. Saglabājies oriģinālais apmetums, profilējumi un dekoratīvās detaļas. Laika posmā no 1866. līdz 1868. gadam muižā tika veikti lieli pārbūves darbi iekštelpu apdarē un plānojumā — tika izbūvēta kāpņu telpa, zālē uzstādīts kamīns, apgleznoti vairāku telpu griesti, uzstādītas jaunas krāsnis ar glazētiem podiņiem un ornamentālu reljefu dzegu. Kopējās muižas apbūves ansamblī ietilpst daudzas saimniecības ēkas, kas celtas 19. gadsimta vidū. Daudzu ēku fasādi rotā akmenī iekalts gadskaitlis 1860.

1925. gadā muižas apbūves inventarizācijas dokumentos minētas vairāk nekā 30 dažādas ēkas, to vidū dažas visai neparastas — puķu māja, vīna māja, firziķu ēka, kā arī tradicionālās — staļļi, kalpu mājas, kūtis un citas ēkas.

Pils apkārtnē ir 27,7 ha liels ainavu parks, no kura 3 ha aizņem ezers un dīķi. Tā kompozīcijas pamatā ir dekoratīvais dārzs jeb, 18. gadsimta terminoloģijā, izpriecu, augļu un virtuves dārzi.
lv.wikipedia.org

Zaļenieku (Zaļās) muižas pils vēsture
Zaļā muiža jeb Zaļenieki ir viens no vecākajiem ordeņa lēņiem Zemgalē. 1562. gadā tā kļuva par Kurzemes hercoga domēnu muižu. Tagad redzamās pils celtniecība sākās 1768. gadā, kad pēc hercoga Ernsta Johana Bīrona rīkojuma tiek piešķirti 200 000 ķieģeļu jaunas dzīvojamās ēkas celtniecībai Zaļajā muižā. Būvdarbi turpinājās līdz 1775. gadam.

Jaunuzceltā pils bija hercoga un viņa dēla Pētera iemīļota medību rezidence un kā tāda saglabājās līdz 1795. gadam, kad Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai. Ēkai ir divi stāvi, rizalīti abu garenfasāžu centrā un arī galos. Parka puses rizalīta arhitektoniskais risinājums ir atšķirīgs. Pils centrālās daļas kompozīcija, kolonnu un frontonu proporcionālās attiecības atgādina Strogonovu pili Pēterburgā, kuras projekta autors ir F. B. Rastrelli. Tas liek domāt, ka izcilasi Pēterburgas arhitekts ir projektējis arī Zaļenieku pili. Taču atsevišķas detaļas, piemēram, īpatnēji kolonnu kapiteļi, cokolstāva logu apmales ar raksturīgu rustiku un fasāžu plaknes uzirdinājums ar bagātīgu arhitektonisko elementu klāstu, liecina par arhitekta Severina Jensena radošo rokrakstu. Īpaši par to var pārliecināties, salīdzinot Zaļenieku pili ar Rundāles pils staļļiem. Nav šaubu, ka F. B. Rastrelli izstrādāto projektu realizēja S.Jensens, ieviešot projektā savas korekcijas un padarot baroka stilā ieturēto ēku stilistiski tuvāku tajā laikā plaukstošajam klasicismam. Zaļenieku pils ir jaunā arhitekta pirmais ievērojamais darbs pēc iestāšanās Kurzemes hercoga dienestā.

1800. gadā Krievijas ķeizars Pāvils I Zaļenieku muižu uzdāvināja Krievijas armijas ģenerālim Virtembergas princim Aleksandram. 1850. gadā ģenerāļa mantinieki muižu pārdeva  Aleksim fon Šepingam. Viņa saimniekošanas laikā pilī tika veiktas plašas izmaiņas iekštelpu apdarē un plānojumā -  tika izbūvēta kāpņutelpa, zālē uzstādīts kamīns, apgleznoti vairāku telpu griesti, uzstādītas jaunas krāsnis ar glazētiem podiņiem un ornamentālu reljefu dzegu.

No sākotnējas 18. gs. interjera apdares saglabājušās griestu dzegas otrā stāva zālēs, kāpņu telpas vestibila griestu apdare, parketa fragmenti un dažas durvju vērtnes. Zem vēlākā krāsojuma kārtām centrālajā zālē saglabājušies arī unikāli sienu gleznojumi. Fragmentāras zondāžas liecina par iluzoru klasicisma arhitektoniskās telpas attēlojumu. No 1795. gada inventāra aprakstā no minētajām melnajām glazētu podiņu krāsnīm atrasti tikai fragmenti. Uz 19. gs. veiktajiem pārveidojumiem interjerā attiecināms arī no marmora būvētais jaunrokoko stila kamīns, griestu gleznojums, kurā attēlotas iluzoras kasetes ar ampīra un renesanses motīviem, un kāpņu margu balustri.

Zaļenieku pils ir izcila ar to, ka tās fasādes laikā nav izmainītas. Saglabājies oriģinālais apmetums, profilējumi un dekoratīvās detaļas. Jumta segumā kārniņi ir nomainīti ar skārdu, bet pils plānojums 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā maz mainījies – pirmajā stāvā izbūvēts koridors un no vestibila atdalītas vairākas nelielas telpas.

1925. gadā muižas apbūves inventarizācijas dokumentos minēts vairāk nekā 30 dažādu ēku. To vidū – dažas ar visai eksotiskiem nosaukumiem, piemēram, puķu māja, vīna māja, firziķu ēka. Kur nu vēl pati pils, staļļi, klētis, kalpu mājas, kūtis un citas ēkas. Daļa saimniecības ēku ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tie ir staļļi, kas atrodas pie pils labajā pusē – viena lielāka un otra mazāka ēka. Pēdējā kalpojusi arī par vāgūzi. Abām ēkām sākotnēji bija viens stāvs, īpatnējas arkveida nišas galvenajā fasādē, bet savā starpā tās bija savienotas ar vārtiem. Vāgūzis laikposmā no 1938. – 1939. gadam tika pārbūvēts par pirti un veļas mazgātuvi. Otrai ēkai laikā no 1948. – 1949. gadam tika uzbūvēts otrais stāvs, tajā tika iekārtots skolas internāts. Pils kreisajā pusē atrodas kalpotāju māja.  Muižas kalpu māju ciemats izveidots tālāk no muižas centra. Tam ir vienota plānojuma kompozīcija. Ēkas celtas 19. gs. vidū. Vairākām celšanas laiks „1860” redzams fasādē – gadskaitlis iekalts laukakmenī vai izveidots īpašā plāksnē. Turpat atrodas arī kalēja māja. Tā celta no sarkaniem ķieģeļiem. Gala fasādēs eksponēti metālkalumi S burta veidā.

Muižas ansambļa neatņemama sastāvdaļa ir parks.Nozīmīgākie koki un krūmi Zaļās muižas parkā (24 ha platībā) ir Sudraba kļava, Parastais skābardis, Eiropas lapegle- vairākās lielākās grupās, Dižgoba  (p-4,6m), Sarkanlapu Tumberga bārbele, Sibīrijas baltegle u.c. Parka kompozīcijas pamats  ir dabiskais reljefs un ūdenskrātuves, kas veido romantisku ainavu,  senāk- dekoratīvais dārzs jeb 18. gs. terminoloģijā runājot „izpriecu, augļu un virtuves dārzi”. Parks sajūsmina ar savu mierīgo, kluso un ēnaino noskaņu.

Zaļenieku pils ir izcils 18. gs. arhitektūras un mākslas piemineklis. Tās plānojumā, fasāžu apdarē un interjerā daudzviet saglabāta pils autoru iecere.

Pils telpas līdz mūsdienām saglabājušās pietiekamā komplektācijā, lai būtu iespējams ne vien saglabāt, bet atsevišķās vietās arī rekonstruēt vēsturiskos interjerus.

Zaļenieku muižas pils kā arhitektūras piemineklis reprezentē stilistisku sintēzi starp baroku un klasicismu. Neraugoties uz zudumiem 20.gs.2.pusē un pārbūvēm, ēkā ir ievērojams skaits arhitektoniski nozīmīgu oriģinālelementu, kas citviet Latvijas muižās ir retums.

Zaļenieku (Zaļās) muižas pils arhitektoniskās kvalitātes kontekstā ar muižas vēsturi ir izcils Kurzemes hercogistes piļu arhitektūras paraugs.

Jau kopš 20.gs. 20jiem gadiem pils kalpo izglītības iestāžu vajadzībām, tagad  pilī darbojas Zaļenieku komerciālā un amatniecības vidusskola.

Skola pilī, kāda tā ir pašreiz- ar sakārtotām telpām, sakoptu apkārtni, ir izmantošanas veids, kas nodrošina seno celtņu saglabāšanu, un jaunajai paaudzei ir iespēja mācīties vidē, kas ir piesātināta ar kultūrvēsturisku auru.

• 1920. - 1935. Zaļenieku valsts ģimnāzija
• 1935. - 1940. Valsts Zaļenieku mājturības skola
• 1940. - 1945. Zaļenieku mājturības vidusskola
• 1945. - 1947. Zaļenieku lauksaimniecības tehnikums
• 1947. - 1951. Zaļenieku 2 - gadīgā kolhozu vadošo kadru sagatavošanas skola
• 1951. - 1956. Zaļenieku 3 - gadīgā lauksaimniecības vidusskola kolhozu priekšsēdētāju sagatavošanai
• 1956. - 1962. Zaļenieku lauksaimniecības tehnikums
• 1962. - 1966. Republikāniskā 1 - gadīgā kolhozu un padomju saimniecību vadošo kadru sagatavošanas skola
• 1966. - 1971. Zaļenieku ekonomiskais tehnikums
• 1972. - 1985. Zaļenieku sovhoztehnikums
• 1985. - 1989. Zaļenieku 73. PTV
• 1989. - 1998. Zaļenieku lauksaimniecības skola
• 1999. - 2012. Zaļenieku arodvidusskola
• 2012. - 2013. Zaļenieku Profesionālā vidusskola
• 2013. - ... Zaļenieku komerciālā un amatniecības vidusskola

www.zav.lv

Valsts nozīmes kultūras piemineklis Zaļenieku pils jeb Zaļā muiža tika celta no 1768. līdz 1775. gadam pēc E.J. Bīrona pasūtījuma. Pils centrālās daļas kompozīcija, kolonnu un frontonu proporcionālās attiecības atgādina Strogonovu pili Pēterburgā, kuras projekta autors ir Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700-1771), kas norāda uz šī projekta izmantošanu Zaļenieku pils būvniecībā, taču atsevišķas detaļas, piemēram, īpatnēji kolonnu kapiteļi, cokolstāva logu apmales ar raksturīgu rustiku un fasāžu plaknes uzirdinājums ar bagātīgu arhitektonisko elementu klāstu, liecina par arhitekta Severina Jensena radošo rokrakstu, tādējādi padarot baroka stilā ieturēto ēku stilistiski tuvāku tajā laikā plaukstošajam klasicismam. Ēkas projekta autors ir arhitekts Severīns Jensens (Gensen,1723-1809), tā celta vēlā baroka stilā. Zaļenieku pilij ir divi stāvi, rizalīti abu garenfasāžu centrā un arī galos, parka puses rizalīta arhitektoniskais risinājums ir atšķirīgs. Zaļenieku pils ārējais izskats līdz mūsdienām nav mainījies - saglabājies oriģinālais apmetums, profilējumi un dekoratīvās detaļas, vienīgi jumta segumā kārniņi ir nomainīti ar skārdu. 19. gadsimta vidū tika veiktas iekštelpu izmaiņas pēc īpašnieka barona Alekša fon pasūtījuma. Pils plānojums 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā ir mainījies nedaudz – pirmajā stāvā izbūvēts koridors un no vestibila atdalītas vairākas nelielas telpas. Pēc agrārreformas pils nonāca valsts īpašumā un no 1920. līdz 1935. gadam tajā bija Zaļenieku valsts ģimnāzija, no 1935. līdz 1940. gadam – Valsts Zaļenieku mājturības skola, no 1940. līdz 1945. gadam - Zaļenieku mājturības vidusskola, bet pēc tam – dažādi tehnikumi. No 1999. gada šeit atrodas Zaļenieku arodvidusskola..
www.zudusilatvija.lv