Vīksnu alas

Ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais piemineklis Salacas labajā krastā, 3,5 km lejpus Staiceles tilta, Staiceles pagastā pie Vīksnu mājām, valsts aizsardzībā kopš 1999. g., aizsargājamā platība – 0,8 ha, ala izveidojusies dzeltena smilšakmens iezī, ieeja ovāla 2 m augsta un >1 m plata, priekštelpa augstāka, galvenā ala taisna, 24 m gara, pa kreisi no tās – 2 sānzari (garums — 8 m un 4,4 m), nedaudz augstāk ir otra ala ar 3 ejām ~20 m kopgarumā.
tezaurs.lv

Teritorija ir izvietojusies Viduslatvijas zemienē, Metsepoles līdzenumā, Salacas senlejā, upes labajā pamatkrastā.

Dabas piemineklis ietver vidējā devona Živetas stāva Burtnieku svītas smilšakmeņu atsegumus ar divām alām Salacas labā pamatkrasta nogāzē.

Augšējais (pa straumi) no atsegumiem atrodas nogāzē tuvāk lejasmalai un ir 40 m garš un līdz 2,8 m augsts. Abi pārējie atsegumi ir pavisam nelieli un aptver tikai alu ieejas daļas.

Sausā (Jaunā) Vīksnu ala atrodas 35 m lejpus lielākā atseguma, Salacas labā krasta nogāzes vidusdaļā, 4 m virs upes. Alas visu eju kopgarums ir 25 metri. Vīksnu ala (Vīksnu avotala) atrodas 10 m lejpus Sausās Vīksnu alas, nogāzes apakšdaļā, pie upes līmeņa. Vīksnu ala ir 36 m gara ar vienu galveno eju un divām nelielām sānejām netālu no ieejas, tādējādi tā uzskatāma par vienu no garākajām alām Salacas baseinā. Vīksnu alā iztek divi avoti, kuru kopējais debits ir aptuveni 0,5 L/sek.

Atsegumu virknes kopējais garums ir 82 m, augstums līdz 2,8 m.

Vīksnu alu atsegumos ir pārstāvēta Burtnieku svītas apakšējā daļa, kas atsedzas nedaudzās vietās. Smilšakmens ir smalkgraudains līdz vidēji rupjgraudains, dzeltenīgs, slīpslāņots ar biezām slīpo slānīšu sērijām un horizontāli paralēli slāņots, galvenokārt ar vizlas kārtiņām uz slīpajiem slānīšiem.

Smilšakmeņu slāņkopa ir uzkrājusies devona Burtnieku laikposma sākumā-vidū seklā jūrā, plūdmaiņu ietekmētās zemūdens grēdās un sēkļos, turklāt paisuma-bēguma procesu nozīme griezumā uz augšu pieaug, bet aleirītiskiem nogulumiem slāņkopas pamatā ir paleoaugsnes pazīmes. Šie nogulumi attīstījās migrējošos kanālos deltas līdzenuma zemūdens daļā.

Mūsdienu dabīgie ģeoloģiskie procesi, galvenokārt, izpaužas kā nogāžu un upes sānu erozijas procesi, kā arī avotu erozijas procesi. Sausā Vīksnu ala ir ļoti būtiski cilvēku ietekmēta, jo ap 1998. gadu tikusi iztukšota no kvartāra nogulumiem, kas visticamāk bija veidojušies leduslaikmeta noslēgumā vienlaikus ar pašu alu, un līdz rakšanas darbiem alu gandrīz pilnībā aizpildīja.

Lielākā daļa atseguma ir visai zema, taču atsegumi ir labi saskatāmi no upes. Smilšakmeņu klints samērā labi izceļas uz Salacas un augu valsts fona.
www.daba.gov.lv