Vilciens

Vilciens ir sabiedriskā transporta veids, kuru veido lokomotīve vai motorvagons, un tas velk vagonus pa speciāli izbūvētām sliedēm. Ar vilcienu no viena punkta uz otru var pārvadāt gan pasažierus, gan dažāda veida kravu. Senāk lielākā daļa vilcienu darbojās ar tvaika dzinēju, bet mūsdienās parasti tie tiek darbināti ar elektrību vai arī dīzeļdzinēju.

Vilciena sastāvs var būt no vienas vai arī vairākām lokomotīvēm un vairākiem vagoniem. Ir arī vilcieni, kuriem ir tikai viens posms, kas kalpo gan kā lokomotīve, gan kā vagons (automotrises jeb motrises).

Vilcieni var pārvietoties pa divsliežu, viensliežu un šaursliežu dzelzceļu. Ir arī vilcieni, kurus var uzskatīt gan par pasažieru, gan par kravas vilcieniem, jo tie pārvadā abus reizē.

Moderno ātrgaitas vilcienu būve veicina tehnikas attīstību, lai iegūtu maksimālu ātrumu un komfortu, izmantojot tradicionālās dzelzceļu un lokomotīvju konstrukcijas. 1960. gados vairākums speciālistu uzskatīja, ka tērauda riteņi un sliedes ir lemti aizmirstībai un tos aizvietos maglevi un gaisa spilvena vilcieni. Tomēr pilnīgi jauna tipa ceļu un vilcienu izgatavošanai ir nepieciešami milzīgi līdzekļi, tādēļ inženieriem nācās no jauna pievērsties tradicionālajām dzelzceļa iespējām.

Mūsdienu ātrgaitas vilcieniem, piemēram, japāņu Shinkansen un franču Train à Grande Vitesse (TGV), ir daudz kopēja tehniskajā izveidē, lai palielinātu ātrumu un neatstātu novārtā drošību. Šiem vilcieniem izmanto speciālus sliežu ceļus. Vilcieniem ir aerodinamiska forma, un tos dzen elektromotori, kuriem ar pantogrāfu strāvu pievada no gaisa kontakttīkla. Vilcieni ir relatīvi viegli, jo lokomotīves un vagonu korpusi izgatavoti no alumīnija, bet lokomotīvēs nav smago dīzeļdzinēju. Vēl vairāk vilciena svars ir samazināts TGV, jo tajā izmantoti ratiņi (riteņu agregāti), kas kopīgi diviem vagoniem. Šiem vilcieniem paredzētos īpašos dzelzceļus būvē tā, lai liekuma rādiuss līkumos būtu vismaz 5 km un ceļa slīpums nodrošinātu vilciena drošu stabilitāti. Tur, kur nav iespējams uzbūvēt speciālu dzelzceļu, izmanto tā sauktos „noliecošos vilcienus”. Piemēram, amerikāņu Acela un itāļu Superpendolino balstiekārtas noliec vilcienu, kad tas iebrauc līkumā, un tā var sasniegt lielāku ātrumu arī uz parastā sliežu ceļa.

Mūsdienās, lai pēc iespējas ātrāk varētu pārvietoties, tiek izgudroti arvien spēcīgāki un drošāki vilcieni. Viens no šādiem vilcienu veidiem ir vilciens uz magnētiskā spilvena (magnētiskais lauks), jeb magnētiskās levitācijas vilciens (maglev). Pirmo šādu vilcienu līniju atklāja 2002. gadā Šanhajā. Tā savieno lidostu ar 30 km attālo pilsētas centru. 7 minūšu un 20 sekunžu ilgā braucienā šāds vilciens spēj attīstīt 431 km/h lielu ātrumu (vidējais ātrums 250 km/h).

Šādu vilcienu apmēram centimetra augstumā virs vadsliedes notur spēcīgi elektromagnēti, tādēļ tas pārvietojas tikpat kā bez berzes. Maiņstrāva vadsliedes tinumos plūst tā, ka izveidojas daudzi magnetizēti posmi – pārmaiņus ar pretēju polaritāti. Arī vilcienam ir magnēti, kas, saskaņoti mainot polaritāti, attiecīgi pievelk vai atgrūž vadsliedes posmus, un vilciens tiek vienlaikus grūsts uz augšu un vilkts uz priekšu.

Vistraģiskākā vilcienu katastrofa ar visvairāk upuriem notika 2004. gada 26. decembrī Šrilankā, kad pēc 2004. gada Indijas okeāna zemestrīces izcēlās cunami vilnis, kas apgāza un aizskaloja tajā brīdī gar krastu kursējošo vilcienu. Tiek lēsts, ka šajā avārijā kopējais upuru skaits bija vismaz 1700. Līdz tam visnāvejošākā vilcienu katastrofa notika 1917. gada 12. decembrī Francijā, kur upuru skaits bija no 800 līdz 1000.

www.lv.wikipedia.org