Ventspils
Ventspils ir ģimenei draudzīga pilsēta, kurā padomāts par to, lai šeit būtu ērti dzīvot ventspilnieku ģimenēm, kā arī interesanti atpūsties ģimenēm no citām pilsētām un valstīm. Ventspils ir īpaša arī ar to, ka šeit draudzīgi sadzīvo mūsdienīga osta, inovatīvas ražotnes un skaista pludmale, virs kuras kā pludmales sakoptības un drošības apliecinājums jau kopš 1999.gadā plīvo Zilais karogs.
www.ventspils.lv
Ventspils (izrunā: ['vænts.pils]) ir pilsēta Latvijā, viena no lielākajām ostas pilsētām valstī, atrodas Baltijas jūras krastā. Pilsētas nosaukums cēlies no Ventas upes, kas plūst cauri pilsētai. Ar gandrīz 41 tūkstoti iedzīvotāju Ventspils ir sestā lielākā pilsēta valstī.
Ventspils ir nozīmīga ar savu neaizsalstošo ostu, kurā tiek pārkrauts liels daudzums naftas, kālija sāls un citu resursu. Galvenais pilsētas ieņēmumu avots ir tranzīts, kas ir ļāvis pilsētai strauji attīstīties pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
lv.wikipedia.org
Ventspils ir pilsēta Latvijā, viena no lielākajām ostas pilsētām valstī, atrodas Baltijas jūras krastā. Pilsētas nosaukums cēlies no Ventas upes, kas plūst cauri pilsētai. Ar 41 998 iedzīvotājiem tā ir piektā lielākā pilsēta valstī.
Ventspils ir nozīmīga ar savu neaizsalstošo ostu, kurā tiek pārkrauts liels daudzums naftas, kālija sāls un citu resursu. Galvenais pilsētas ieņēmumu avots ir tranzīts, kas ir ļāvis pilsētai strauji attīstīties pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
Līdz 1230. gadam Ventas upes grīva bija kuršu ķēniņa Lamekina valsts sastāvā ar nosaukumu Saggara. 1253. gada 4. aprīļa latīniski uzrakstītajā līgumā par Kurzemes ziemeļu daļas sadalīšanu, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs, tā pieminēta kā apdzīvota vieta Ventavas zemē Sagare ex ultraque Winda (Sagare abās Ventas pusēs). Winda kā Livonijas ordeņa pils nosaukums Ventas grīvā pirmoreiz minēts 1290. gadā, bet baznīca 1298. gadā. No 1369. gada saglabājies pirmais Ventspils zīmogs un ģerbonis, bet pilsētas tiesības pieminētas kādā 1378. gada dokumentā. Livonijas ordeņvalsts laikos Ventspils bija Hanzas savienības locekle.
Kurzemes hercogistes, sevišķi hercoga Jēkaba laikā (1642-1682) bija svarīga ostas pilsēta un kuģubūves centrs. No Ventspils hercoga kuģi devās uz hercogistes kolonijām Gambiju un Tobago. Šajā laikā tika uzbūvēti 44 karakuģi un 79 tirdzniecības kuģi, no kuriem daļa tika pārdoti citām Eiropas valstīm. Pilsētā darbojās linu austuve, metāla, koka un dzintara manufaktūras. 1562. gadā tika atvērta pilsētas latīņu skola, 1610. gadā tika uzcelta jauna luterāņu baznīca. Otrā Ziemeļu kara laikā 1659. gadā Ventspils gandrīz pilnībā nodega. Pēc Lielā Ziemeļu kara ievazātajā mēra epidēmijā 1710. gadā gāja bojā vairums pilsētas iedzīvotāju, pilsēta panīka un tās ienākumu pamatavots bija zvejniecība. 1783. gadā Krievijas impērija uzspieda Kurzemes hercogistei tirdzniecības līgumu, pēc kura liela daļa Ventspils ostas eksporta tika novirzīta caur Rīgu.
Pēc 1795. gada hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijā Ventspils bija pilskunga tiesas (Hauptmannschaft Windau) centrs un visas Ziemeļkurzemes pārvaldes centrs, 1834. gadā tika atvērta apriņķa skola, 1835. gadā iesvētīta tagadējā ampīra stilā celtā Ventspils luterāņu baznīca. Tomēr osta nīkuļoja un tikai 1853. gadā tika atjaunota Ventspils kuģubūvētava, bet 1859. gadā atjaunoja molus. 1868. gadā uzcēla plostu tiltu pār Ventu. 1870. gadā nodibināja jūrskolu un 1889. gadā tika pieņemts lēmums par lielas Krievijas impērijas lauksaimniecības produkcijas eksportostas celtniecību Ventspilī. Ventas upes kreisajā krastā izbūvēja jaunu Ziemas ostu, kur kuģiem patverties ledus iešanas laikā, bet vecajā Ziemas ostā Vintrāfenā (vācu valodā Winterhafen – Ziemas osta), iekārtoja zvejas ostu. 1897. gadā ločus no Ventspils pils torņa pārcēla uz Loču torni, kas sagrauts Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gadā. 1904. gadā atklāja Ventspils-Ribinskas dzelzceļa līniju un eksportosta tika pārcelta uz Ventas upes labo krastu, kur uzbūvēja lielu labības elevatoru un saldētavu sviesta uzglabāšanai. Iedzīvotāju skaits no 7 tūkstošiem 1897. gadā pieauga līdz 29 tūkstošiem 1913. gadā, bet ostas apgrozījums no 2 miljoniem rubļu 1901. gadā līdz 130 miljoniem 1913. gadā. 1861. gadā tika uzcelta Ventspils baptistu baznīca, 1898. gadā katoļu baznīca, 1901. gadā ortodoksā baznīca.
Pilsētas uzplaukumu pārtrauca Pirmais Pasaules karš, kad karadarbības dēļ Krievijas varas iestādes steidzīgi evakuēja vērtīgas ostas iekārtas un lielu daļu iedzīvotāju. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 30. janvārī Ventspili ieņēma LSPR armija, bet 24. februārī to atkaroja Baltijas landesvērs.
Laika periodā no 1918. līdz 1940. gadam Ventspils osta nespēja konkurēt ar Liepājas ostu un kalpoja kā zvejniecības un kokmateriālu eksportosta. Pēc 1939. gada 5. oktobra Latvijas – PSRS savstarpējās palīdzības līguma noteikumiem PSRS Ventspilī izveidoja savu militāro bāzi, kurā stacionēja 15. aviācijas iznīcinātāju pulku un 2. sevišķā strēlnieku korpusa bataljonu. Pēc 1940. gada jūnija okupācijas tika nacionalizēti lielākie rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi.
Pēc Otrā pasaules kara Ventspils kļuva par PSRS tranzīta un zvejniecības ostu, bet vēlāk par lielāko PSRS naftas un naftas produktu eksportostu. 1968. gadā sāka darboties naftas vads Polocka - Ventspils ar jaudu 16 miljoni tonnu gadā, pa kuru nafta no Pievolgas, Urālu un Pečoras naftas laukiem caur Ventspils ostu tika eksportēta uz citām valstīm.
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas notika strauja pilsētas un ostas attīstība, Ventspils veidojās ne vien par attīstītu tranzīttirdzniecības, bet arī par iecienītu tūrisma vietu. Kaut arī naftas vada darbība 2003. gadā tika apturēta, turpinās naftas produktu un sauskravu piegāde pa dzelzceļu. Pateicoties ostas infrastruktūrai, Ventspils mūsdienās ir viena no turīgākajām pilsētām Latvijā. Daudzi no pilsētas vēsturiskajiem objektiem, tai skaitā dzīvojamās ēkas, tagad ir restaurēti un pieejami apmeklētājiem.
Lasīt tālāk
