Velsas korgijs pembroks

Velsas korgijs pembroks

Velsas korgijs pembroks ir maza auguma ganu suņu šķirne, kas izveidota Velsā Pembrokšīrā. Ir divas Velsas korgiju šķirnes: Velsas korgijs pembroks un Velsas korgijs kardigans. Starp abām šķirnēm nav tieša radniecība.

Velsas korgijs pembroks ir mazākais no ganu suņiem. Pamatā tas tiek lietots liellopu ganīšanai, bet var strādāt arī ar aitām, pīlēm un zosīm. Stenlija Korena suņu inteliģences tabulā Velsas korgijs pembroks ieņem 11. vietu, un tiek uzskatīts par izcilu darba suni.

Pasaulē šķirne ir ieguvusi slavu kā karalienes Elizabetes II suns. Karalienei pieder pieci Velsas korgiji pembroki, un tā ir karalienes mīļākā šķirne jau vairāk kā 70 gadus.
lv.wikipedia.org

Velsas korgijs pembroks (Welsh  Corgi (Pembroke))
 
Kopējais iespaids: rada spēcīgu, stabilu, dzīvesspara pilnu iespaidu mazā izmērā.
Raksturs: aktīvs, darbīgs, vienmēr gatavs piedalīties.
Temperaments: labvēlīgs, draudzīgs, bet mīl būt galvenais.
Galva: pēc formas un izsteiksmes nedaudz atgādina lapsu. Skatiens inteliģents un atklāts.
Ausis: stāvas, vidēja izmēra. Iedomātai līnijai no degungala caur acīm jāturpinās ausu galos un jāveido vienādmalu trīsstūri.
Acis: ieapaļas, vidēja izmēra, brūnas.
Priekškājas: īsas, cik iespējams taisnas ar spēcīgu kaulu uzbūvi.
Pakaļkājas: spēcīgas ar izsteiktiem leņķiem.
Korpuss: zems, vidēji garšs ar platu, dziļu krūšu kurvi. Muguras līnija taisna.
Aste: īsa, vēlams dabīga; kupēta : īsa; nekupēta- miera stāvoklī nolaista. Aste augsti vai pārāk zemu novietota nav vēlama.
Apmatojums: vidēji garšs, taisns akots ar biezu pavilnu. Šķirnē satopami arī garspalvaini idivīdi, kas skaitās nestanarta.
Krāsa: ruda (jebkura tonalitāte) ar baltu, trīskrāsaina (pamatā melna ar rudu un baltu) un sabuļa ar baltu. Baltie lāsumi drīkst būt uz ķepām, krūtīm, kakla, nedaudz pieļauti arī uz galvas un purna.
Izmērs: 25,4 – 30,5 cm skaustā.
Svars: 10 – 12 kg
 
Priekšrocības:
Viegli kopjams
Gudrs, viegli apmācāms
Ļoti pieķeras saimniekiem
Labs kompanjons
Labs sargs
 
Trūkumi:
Ļoti mīl būt galvenais
Mīl labi paēst, tapēc bieži problēmas ar resnumu.
Nepieciešama fiziskā slodze
Zemās „šasijas” dēļ slapjā laikā pēc pastaigām nepieciešama duša.
Savas emocijas izsaka ar riešanu, kā visi ganu suņi.
www.ventspilsdog.com

Izskats un raksturs
Pembroks ir suns ar īsām kājām, stāvām ausīm, un kopumā tas atgādina lapsu. Velsas korgijs pembroks var piedzimt ar dažāda garuma asti: pavisam īsu, vidēji garu un garu. Pēc kādreizējiem standartiem, asti, ja tā nebija īsa, mēdza apgriezt. Mūsdienās Eiropā, Latviju ieskaitot, suņiem astes vairs negriež, toties ASV, Krievijā un citur pasaulē joprojām Velsas korgijiem pembrokiem mēdz kupēt garākās astes. Pembroka ķermenis ir labi attīstīts, atlētisks, spēcīgi veidots. Par to mēdz teikt: "Liels suns ieslodzīts maza suņa ķermenī". Kā visi ganu suņi tas ir aktīvs, inteliģents un fiziski spēcīgs. Tas ir viegli apmācāms, ja to dara maigi, bez rupjas fiziskas iedarbības. Tam ir laba veselība un dzīvo garu mūžu, apmēram 15 gadus.

To klasiski izmanto darbā ar zirgiem, govīm, aitām un citiem mājdzīvniekiem. Pembroks dzen ganāmpulku, lopiem kožot papēžos. Ja dzīvnieki cenšas atspārdīties no mazā gana, spērieni lido pāri pembroka galvai, pateicoties tā īsajām kājām. Bet tas ir arī lielisks ģimenes suns, kas labi piemērojas dzīvei gan laukos, gan pilsētā. Pembroks ir ļoti komunikabls un sabiedrisks suns. Šim sunim ir ļoti svarīgi vienmēr un visur būt kopā ar savu saimnieku. Tā kā arvien retāk pembrokus izmanto ganīšanai, tad tas ir kļuvis populārs suns adžiliti sporta nodarbībām.

Augums
Pembroka augstums skaustā ir 25 - 30 cm, ķermeņa garums 30 - 38 cm, svars tēviņiem 12 kg, mātītēm 11 kg. Velsas korgiju pembroku var viegli pārbarot, ja saimnieks neseko līdzi ēdiena daudzumam un ja suns nav pietiekami nodarbināts.

Kažoks un tā krāsa
Pembroks var būt ruds, melns, smilšu krāsas vai trīskrāsu, ar vai bez baltiem laukumiem uz kājām, krūtīm, kakla, purniņa, vēdera un kā šaura svītra baltais laukums ir pieļaujams uz galvas. Trīskrāsu suņi var būt ar melnām vai rudām galvām.

Pembrokam ir dubults kažoks, apakšējais ir ļoti mīksts un biezs, kas kalpo siltumam, virsējais raupjāks un aizsargā suni pret mitrumu. Pembroks visu laiku met apakšējo apspalvojumu, tādēļ, ja tas dzīvo telpās, to katru dienu vajadzētu izķemmēt. Virsējais apspalvojums tiek mainīts 2x gadā. Kucēm mēdz nomainīties kažoks arī pēc kucēnu zīdīšanas, pēc meklēšanās vai pēc sterilizācijas. Daudzi korgiju saimnieki uzskata, ka laba barība mazina spalvu nomešanas intensitāti. Reizēm pembrokiem mēdz būt garspalvaini kažoki. Šķirnes izstādēs šāds suns tiek brāķēts, tomēr garspalvainie korgiji ir tikpat mīļi, atlētiski, strādīgi un draudzīgi kā īsspalvainie suņi.

Vēsture
Velsā pembroks tika lietots kā ganu suns, ģimenes suns un fermas sargs. Pastāv uzskats, ka šī šķirne pastāvēja jau 10. gadsimtā. Nav zināms, vai šķirne ir cēlusies no zviedru senā ganu suņa valhunda, ko vikingi ir ieveduši Pembrokšīrā, vai Velsas korgijs pembroks ir pēctecis kādam no špicveidīgajiem suņiem, ko uz Velsu atveduši flāmu audēji[2]. Pastāv arī uzskats, ka Velsas korgiju pembroku uz Velsu atveda ķelti jau 1200 gadā pirms mūsu ēras. Vārds "korgijs" ķeltu valodā nozīmē "suns". Lai arī kāda būtu šīs šķirnes patiesā izcelsme, tā ir attīstīta Velsas zemnieku fermās Pembrokšīras novadā.

Kopš 1920. gadiem Lielbritānijā Velsas korgijs pembroks tiek atzīts par tīršķirnes suni, un 1934. gadā tas tiek nodalīts no Velsas korgija kardigana. Šajos pašos gados arī ASV abas šķirnes tiek atzītas kā divas atsevišķas šķirnes.
lv.wikipedia.org