Vecupe

Vecupe ir ezera veids, kas rodas tad, kad upes meandrs dabiskā ceļā ar upes sanesām tiek atdalīts no upes. Vecupēm parasti ir cilpveida vai lokveida forma. Nereti vecupe vēl nav pilnībā atdalīta no upes.

Vecupes veidošanās
Ja upes tek līdzenumā, tās mēdz veidot lielus līkumus - meandrus. Upes līkuma ārējā malā straumes ātrums ir lielāks un šis krasts tiek izskalots. Savukārt iekšējā malā straumes ātrums ir mazāks un tas tiek papildināts ar sanesām. Tādējādi sākotnēji maz izteikts upes līkums pakāpeniski pārvēršas par U veida līkumu, kurš savukārt kļūst cilpveida. Nereti šāda līkuma cilpas pamatne kļūst tik šaura, ka ir iespējams stāvēt ar katru kāju savā cilpas pusē, kamēr upes ūdenim ir jāveic vairākus kilometrus apkārt cilpai. Pirmajos palos upe pārrauj šādu pāržmaugu un sāk tecēt taisni. Upes straume pie abiem kādreizējās cilpas galiem palēninās un šajos galos izgulsnējas sanesas, pamazām aiztaisot abus cilpas galus. Neilgā laikā bijušais upes līkums kļūst par no upes atdalītu mazu ezeriņu - vecupi.

Vecupes nepastāv ilgi. Upes ielejā augsne ir auglīga un vecupes krastus klāj bagātīga augu sega. Vecupē ātri sākas dabisks eitrofikācijas process, ūdens kļūst duļķains, vecupe diezgan ātri pārpurvojas un aizaug. Kādreizējās vecupes upes ielejā parādās kā lokveida pazeminājums. Bieži vien plūdu laikā upes ūdeņi atkal ieplūst vecupē, uz laiku padarot to par upes daļu.

Vecupes Latvijā
Latvija ir līdzenumu zeme ar labi veidotu upju tīklu. Lielākajai daļai Latvijas upju krastos ir vecupes. Ļoti izteiksmīga vecupju sistēma vērojama Gaujas ielejā, jo sevišķi posmā starp Igaunijas robežu un Valmieru.

Par spīti tam, ka Latvija ir ļoti bagāta ar vietvārdiem, vecupēm vārdi tiek doti salīdzinoši reti. Tam varētu būt sekojoši iemesli: vecupes ir grūti pieejamas blīvā augāja dēļ un tām nav īpašas saimnieciskās nozīmes - vecupēs to nelielo izmēru un eitrofikācijas dēļ nav daudz zivju.

lv.wikipedia.org