Vecrīga

Vecrīga, (apkaimes nosaukums Vecpilsēta) arī Iekšrīga, ir Rīgas pilsētas pilsētas vissenākā daļa, kā arī apkaime, kuras robežas veido šādu ielu ass līnijas: K. Valdemāra iela, Z. A. Meierovica bulvāris, Aspazijas bulvāris, 13. Janvāra iela un 11. novembra krastmala. Kopš 1967. gada Vecrīga ir valsts aizsargājamā zona, kopš 1983. gada pilsētbūvniecības piemineklis, 1997. gadā Rīgas vēsturisko centru un tostarp Vecrīgu UNESCO iekļāva Pasaules mantojuma sarakstā, bet 2007. gadā, pateicoties Vecrīgas panorāmai un siluetam, Rīga ieguva Eiropas Mantojuma zīmi.
lv.wikipedia.org

 Vecrīga jau sākot ar 13.gs bijis reģiona ekonomiskais, finansu un kultūras centrs, kas laika gaitā izveidojās par plaukstošu pilsētu, ko apliecināja arī tās loma Hanzas savienībā. Rīga nekad nav bijusi tīri "latviska" pilsēta, bet gan multikulturāla, ko noteica pilsētas attīstība. Pilsētu neskatāmas reizes centās ieņemt un tā bija iesaistīta arī ilgstošos iekšējos nemieros. Līdz pat 20.gs sākumam pilsētā pārsvarā dzīvoja vācieši, tad sekoja latvieši un krievi, kā arī lietuvieši, poļi un citu tautību cilvēki. Tas viss ietekmēja pilsētas kultūras attīstību, īpaši spilgti tas izpaužas Vecrīgas arhitektūrā, kur var sastapt gan Vācijas arhitektūras iezīmes, gan Krievijas, Itālijas, Nīderlandes, un citu pilsētu.

Kā nozīmīgākos arhitektūras šedevrus, kas ir īpaši ievērības cienīgi vēl šodien, Eiropas kontekstā var minēt - Rīgas pili, kas vēl joprojām ir lielākā un labāk saglabātā viduslaiku pils Ziemeļeiropā, Rīgas Doma baznīcu – lielāko baznīcu Ziemeļeiropā, kas vēl 20.gs sākumā varēja lepoties ar lielākajām skanošajām ērģelēm pasaulē.

Vecrīgā nelielā ierobežotā teritorijā spēja sadzīvot piecas dažādas konfesijas, kam katrai bija savs dievnams, kas ir saglabājušies vēl līdz šodienai, to noteikti jāredz katram pašam... Un tā varētu vēl ilgi turpināt... Nav brīnums, kad Vecrīga ir unikāla pilsētas daļa, kas ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā
www.citariga.lv

Vecrīgas virtuālā ekskursija

Vēsture
Rīgas pilsētu 1201. gadā dibināja bīskaps Alberts (Alberts fon Bukshēvdens), pilsētas tiesības tā ieguva 1225. gadā. Lai arī šajā purvainajā teritorijā pie Rīgas (Rīdziņas, Rīdzenes) upes ietekas Daugavā dzīvoja vietējās lībiešu, kuršu ciltis (tagadējā Alberta laukuma, Ūdensvada ielas, Doma laukuma apkārtnē), tomēr Rīgas kā pilsētas vēsture ir saistīta ar ģermānisko un kristietisko kultūru.

Vecrīgā, kā nocietinātā viduslaiku pilsētā saplūda un pārveidojās vairāki apbūves kompleksi — no 11. gadsimta vietējo iedzīvotāju ciemats, sākot ar 1201. gadu vācu ieceļotāju apmetne, Rīgas bīskapa (vēlāk arhibīskapa), Zobenbrāļu (vēlāk Livonijas) bruņinieku ordeņa, kā arī klosteru īpašumi. Visvecākā pilsētas teritorija ir tagadējās Rīgas Svētā Pētera baznīcas, Rīgas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīcas un Svētā Jura baznīcas, nedaudz vēlāk arī Doma laukuma un Sv. Gara konventa apvidū, šeit atradās bīskapa sēdeklis (Pēterbaznīca, vēlāk Doms), Zobenbrāļu ordeņa pils un baznīca (tagadējās Jāņa baznīcas vietā, Jura baznīca), apmetnes 5,5 hektāru lielo teritoriju iekļāva pusloka nocietinājumi, kas bija tipiski tā laika militārajā arhitektūrā, liecinot par krustnešu ieceru nemiermīlīgo iedabu. Tolaik Daugavas krasts atradās kādus 70 metrus tuvāk, nekā šodien. 1282. gadā Rīga kļuva par Hanzas savienības locekli, nostiprinot savas pozīcijas tirgotāju un amatnieku vidū. Tālāk pilsētas attīstību ietekmēja sociālie aspekti — radušās nesaskaņas Bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa pēcnācēja — Livonijas ordeņa — starpā papildināja pieaugošais turīgo tirgotāju un pilsētnieku slānis, kas vēlējās lielākas noteikšanas tiesības pilsētas pārvaldē. Vairāku asu sadursmju rezultātā tika nopostīta ordeņa pils un vēlāk tās vietā ierādīta zeme ārpus pilsētas mūriem, kur tapa tagadējā Rīgas pils.

Pilsēta ir attīstījusies kā tirdzniecības un tranzīta (vēlāk arī rūpniecības) centrs, saduroties pieaugošajam iedzīvotāju skaitam un nepieciešamībai aizsargāt pilsētu ar nocietinājumu palīdzību, ko papildina teritorijā valdošo politisko spēku — vācu, poļu, zviedru, krievu — izcelsmes zemēs lietotie fortifikācijas sistēmu plānošanas principi un pilsētu būvnoteikumi. Vecrīgas ielu tīkls pamatā radies 13. gadsimtā. Tajā ir iespējams saskatīt senu sauszemes ceļu trases, bijušās Rīgas upes krastu, kā arī vēlāk likvidēto apbūves kompleksu, klosteru un piļu, kontūras. Vecrīgas teritoriālajā plānojumā ir skaidri redzami pilsētas attīstība posmi, ko iezīmē dažādās nocietinājuma līnijas. Starp tām tiek izceltas viskardinālākās — vācu krustnešu radītā Rīga ar viduslaiku aizsardzības mūriem, torņiem un grāvjiem (Mārstaļu ielā, Pulvertornis un Trokšņu ielā) un tā saucamais 17. gadsimta zviedru laiks, kad pilsētas nocietinājumi tiek pārbūvēti pēc tā sauktās Holandes metodes — ar ģeometriskiem bastioniem un ravelīniem (Trianguls u. c.). Industriālās revolūcijas laikā, 19. gadsimta vidū nocietināta pilsēta drīzāk bija mīnuss, tāpēc izmaiņas Rīgas pilsētā saistāmas ar mūru nojaukšanu ap Vecrīgu, bulvāru loku, industriālo un dzīvojamo zonu izveidi kādreizējā iekšpilsētā, priekšpilsētā un neapbūvētajos laukos. Līdz 19. gadsimta vidum zemes nocietinājumu sistēma, galīgo apveidu Vecrīga ieguva pēc zemes nocietinājumu sistēmas nojaukšanas un ielu un bulvāru izveides no 1857. līdz 1863. gadam. Kopš 1863. gada Vecrīga nav piedzīvojusi kardinālas teritoriālas izmaiņas.

Neizsmeļams kultūrvēstures informācijas avots ir arī Vecrīgas ēkas, to arhitektūra, interjers un sadzīves priekšmeti, arī publiskās telpas labiekārtošanas realizētie un nerealizētie projekti. Vecrīgas teritorija vēsturiski tiek dalīta trijās grupās — pilsētā (iekšpus mūriem), priekšpilsētā (teritorijā ārpus mūriem) un laukos. Pirmajās divās darbojās atšķirīgi saimnieciskās dzīves un apbūves noteikumi, kas noteica to arhitektonisko raksturu un saglabātību līdz mūsdienām. Piemēram, mūra ēkas bija ļauts būvēt tikai pilsētā, attiecīgi, lai arī līdz pat 18. gadsimta beigām pārsvarā dominēja koka apbūve, tomēr lielākais vairums viduslaiku, renesanses un baroka stila arhitektūras šedevru, ko mēs varam skatīt arī šodien, atrodas Vecrīgas centrālajā daļā. Iekšpilsētā un priekšpilsētā pieļaujama bija tikai koka apbūve, kas militāru konfliktu laikā tika likvidēta. Mūra ēkas Vecrīgā, savukārt, liecina par to laiku, varu, kultūru, sociālo slāņu, stilu un funkcionālo mērķu daudzveidību, kas ir bijusi un ir aktuāla šajā teritorijā — sākot no romānikas un gotikas, renesanses, baroka, klasicisma, līdz pat neostiliem, eklektismam, jūgendstilam un 20. un 21. gadsimta mijas arhitektūras.

Ievērojamākie objekti

 lv.wikipedia.org

Vēl par Vecrīgu