Vecmīlgrāvis
Vecmīlgrāvis
Pilsēta Rīga
Priekšpilsēta Ziemeļu rajons
Pilsētas daļas Rīnūži, Ziemeļblāzma
Platība 6,073 km²
Iedzīvotāju skaits 24 949 (2010)
www.apkaimes.lv
Vecmīlgrāvis ir Rīgas pilsētas apkaime Ziemeļu rajonā, kurā ietilpst Rīgas pilsētas daļas Rīnūži un Ziemeļblāzma. Vecmīlgrāvja apkaime atrodas Rīgas Z daļā netālu no Daugavas ietekas jūrā. Pa sauszemi tā robežojas ar Vecdaugavas, Trīsciema un Mīlgrāvja (savienojums pa Mīlgrāvja tiltu) apkaimēm, bet pa ūdeni tai ir robežas ar Sarkandaugavas, Kundziņsalas, Voleru, Bolderājas, Daugavgrīvas un Mangaļsalas apkaimēm. Vecmīlgrāvja apkaimes robežas ir Mīlgrāvis, Daugava, Audupe, Laivinieku iela, līnija no Atlantijas ielas līdz Vecāķu prospektam, Vecāķu prospekts, Jaunciema iela.
Vecmīlgrāvja apkaimes kopējā platība ir 6,073 km², kas ir par 1/5 vairāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 11 701 metri. Iekšēji Vecmīlgrāvja apkaime sastāv no 2 atsevišķiem rajoniem – ZR daļā Rīnūži (primāri ostas teritorija), centrālajā un DA daļā Vecmīlgrāvis (primāri dzīvojamā teritorija), lai gan nereti tiek atsevišķi izdalīta arī Ziemeļblāzmas teritorija, kas atrodas Vecmīlgrāvja apkaimes centrālajā daļā. Apkaimes robežas ir skaidri identificējamas, jo to no ZR, R, DR un DA puses apņem virszemes ūdens objekti, bet Z robežu veido dzelzceļa līnijas. Ņemot vērā jau esošo apkaimes raksturu un tās platību, Vecmīlgrāvja apkaimē arī perspektīvā būs vismaz 2 lokālie centri, taču kopumā šo teritoriju var uztvert un attīstīt kā telpiski un funkcionāli vienotu teritoriju – apkaimi.
Vēsture
Savu nosaukumu Mīlgrāvis ir ieguvis pateicoties ūdensdzirnavām, ko ierīkojuši cisterciešu Sv. Nikolaja klosterbrāļi uz 13. gadsimtā izraktā kanāla, kas savieno Ķīšezeru ar Daugavu. Tas tika rakts, lai pavasara palu laikā ātrāk noskrietu ūdeņi no Ķīšezera palieņu pļavām. Atkarībā no vēja virziena mainījās arī straumes virziens, tāpēc ordeņbrāļi ierīkoja tur ūdensdzirnavas. Kanālu nosauca par Mühlen Graben, t.i. Dzirnavu grāvi. Šobrīd mūku kādreiz raktais kanāls, lielākoties pateicoties dabasspēkiem, kļuvis par 200 metrus platu un 9 metrus dziļu starpteku, kuras malā izvietojusies Rīgas kuģu būvētava. Ūdens strēle Mīlgrāvi sadala Vecmīlgrāvī (augšpus kanālam) un Jaunmīlgravī jeb Mīlgrāvī (lejpus kanālam). Vecmīlgrāvī ietilpst Ziemeļblāzma un Rīnūži – kādreizējais zvejniekciems. Rīnūžos atrodas vecākie Rīgas kapi (Vecmīlgrāvja kapi), kas izveidoti 17. gadsimtā. Ap šo laiku tur parādījās arī pirmā baznīca. Kad 18. gadsimta beigās netālu uzcēla Balto baznīcu, vecais dievnams zaudēja savu nozīmi un sabruka, bet vēl līdz 20. gadsimtam tuvējo apkārtni dēvēja par Ciemu pie Vecās baznīcas. Baltā baznīca (1788), kas pašreizējā izskatā celta no 1876. līdz 1879. gadam un atjaunota 1926. gadā, ir vienīgā baznīca, kuras zvanu tornī atrodas bāka. Tā iedegas uz 2 sekundēm ik pēc 2 sekundēm, un ir saskatāma četru jūras jūdžu attālumā. Līdz 20. gadsimta sākumam ap baznīcu bija laukakmeņu krāvums, lai aizkavētu baznīcas izskalošanu pavasara plūdu laikā.
1876. gadā Rīnūžos līdzās baznīcai pēc K. Valdemāra iniciatīvas atvēra Mangaļu jūrasskolu, bet tā tika sagrauta Pirmā pasaules kara laikā. Intensīvāk Vecmīlgrāvja teritoriju sāka apdzīvot tikai 19. gadsimta otrajā pusē, līdz tam te bijušas vien dažas zvejnieku mājas.
Nozīmīgākā personība Vecmīlgrāvja vēsturē ir Augusts Dombrovskis (1845. – 1927. gads), kurš 1887. gadā pārcēlās uz Vecmīlgrāvi un atvēra kokzāģētavu. Viņš bija sekmīgs latviešu uzņēmējs un mākslas mecenāts, kurš lielu daļu savu līdzekļu ieguldīja sabiedrības labklājības celšanā. 1900. gadā viņš Mīlgrāvī atvēra elementārskolu un bērnudārzu, apkārtnes iedzīvotajiem deva lētus kredītus, lai viņi varētu būvēt savas ģimenes mājas. 1900. gadā atvērtais bērnudārzs bija pirmais Rīgā (M. Rinkas ielā 13), vēlāk tas pārtapis par Zaļo skolu. Ēka vairākkārt degusi un 2006. gadā stipri cietusi ugunsgrēkā, pārvēršoties par graustu.
Pats būdams atturībnieks, A. Dombrovskis 1904. gadā uzcēla namu atturībnieku biedrībai „Ziemeļblāzma” (to 1906. gadā nodedzināja cara soda ekspedīcija, jo nama cēlājs viņu acīs bija „neērta” persona). Nodedzinātā nama vietā A. Dombrovskis Ziemeļblāzmas parkā cēla jaunu – kultūras pili „Ziemeļblāzma” (atklāta 1913. gadā), pats zīmēdams plānu un vadīdams būvniecību. Šoreiz nams tika būvēts ar dzelzsbetona un čuguna konstrukcijām, dzelzs mēbelēm un speciāliem sienu un grīdu pārklājumiem – lai uguns nespētu aprīt arī šo namu. Arī ap pili veidotais parks ir A. Dombrovska plānots – koku grupas veido simbolus, kas noraida viltību un netaisnību, bet uzteic līdzcietību. Vecmīlgrāvja ievērojamākais cilvēks tika apglabāts paša veidotajā parkā, viņa kapa pieminekli veidojis tēlnieks Gustavs Šķilters.
Veiksmīgais rūpnieks turpināja aizsākto un jau 1907. gadā uzcēla „Burtnieku namu” (Ziemeļblāzmas iela 38), tā nosaukums bija Krišjāņa Barona ideja – tādu kā pansiju tā laika kultūras darbiniekiem. Dažādos laika posmos šeit dzīvojuši Krišjānis Barons, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Zālītis., Emīls Melngailis, Kārlis Skalbe un citi. Šeit tikuši rīkoti literāri vakari, koncerti, izstādes, radīti labvēlīgi apstākļi plašai kultūras dzīvei. „Burtnieku nams” kļuva par gara gaismas nesēju Mīlgrāvī. Pašlaik namā darbojas mūzikas skola, līdz ar to ir piepildīts A. Dombrovska novēlējums – nodot to tautas izglītošanas vajadzībām. Mecenāta vārdā 1989. gadā pārdēvēta Vecmīlgrāvja 4. līnija, bet pats Dombrovskis ielām licis savu meitu – Emmas, Mildas un Melīdas – vārdus. Kādreiz Vecmīlgrāvī visas ieliņas bija bruģētas ar kokmateriāliem – koku mizām, zāģu skaidām un dēļiem, kas pēc lietus patīkami smaržojuši.
Latvijas brīvvalsts laikos līdz Vecmīlgrāvim tika izbūvēts Viestura prospekts. Tas sastāvēja no lielām dzelzsbetona plāksnēm, kuras bija vēl saglabājušās atsevišķās vietās līdz pat 1990. gadu vidum.
1922. gadā Vecmīlgrāvi iekļāva Rīgas pilsētas teritorijā, bet īsta saikne ar pilsētu Vecmīlgrāvim radās pēc 1934. gada, kad tika uzbūvēts tilts pār Mīlgrāvi. Labu satiksmi ar šo apkaimi nodrošina arī dzelzceļa Rīga – Skulte līnija (stacija Ziemeļblāzma). No 1952. – 1954. gadam šis rajons bija strādnieku ciemats ārpus pilsētas. Vecmīlgrāvī daudzstāvu dzīvojamās ēkas sāka būvēt 20. gadsimta 50. gados – vietā, ko atbrīvoja, nodedzinot veco koka apbūvi, līdz ar to no senā Vecmīlgrāvja maz kas ir saglabājies. 1970. gadu vidū sāka būvēt daudzstāvu dzīvojamo māju masīvus. Te bija Rīgas zvejas osta, traleru flotes un refrižeratoru flotes bāzes. Darbam uz kuģiem ieradās jaunienācēji no visas Padomju Savienības. Tas lielā mērā izmainīja līdzšinējo latvisko Vecmīlgrāvja seju.
21. gadsimtā Vecmīlgrāvī visvairāk investīciju ticis veikts 2003. un 2006. gadā. Visvairāk tika investēts 2003. gadā – 2,22 mljn. Ls, kads tika ieguldīti 8 objektos. Vislielākais objekts bija naftas produktu termināla „Vexoil Bunkering” celtniecība. 2006. gadā lielākā investīciju daļa tika ieguldīta vienā objektā – piestātnes VM-4 1. kārtā. Kopumā šajā apkaimē tika ieguldīts dažāda veida objektu celtniecībā, izņemot sporta ēkas un biroju ēkas.
Sākotnēji, līdz 1305. g, kad klosteris beidz pastāvēt, tagad Vecmīlgrāvja teritorija pieder Daugavgrīvas cisterciešu klosterim. Vēlāk tā ir Daugavgrīvas Nikolaja cietokšņa jeb skansts teritorijā, bet vēl vēlāk iekļauj Mangaļu muižā.
1924. g., administratīvās reformas gaitā, Vecmīlgrāvi iekļāva Rīgas pilsētas teritorijā. Taču īsta saikne ar pilsētu radās tikai 1934. g., kad tika uzbūvēts tilts pār Mīlgrāvi.
Vecmīlgrāvim ir satiksme ar dzelzceļu Rīga – Skulte (stacija Ziemeļblāzma).
Uz Vecmīlgrāvi ved 2, 24, 29 autobusa maršruti un 200, 200A (sez.), 224 maršruta taksometri (mikroautobusi).
Vecmīlgrāvī atrodas praktisku visu pārtikas lielveikalu ķēžu veikali, ir tirdziņš, daudz kafejnīcu.
Šeit atrodas vairākas valsts vidusskolas (viena latviešu – 31.vsk., divas ar krievu plūsmu: Rīnūžu ģimnāzija un 46. vsk.), vairāki bērnudārzi, bibliotēka kultūras namā Ziemeļblāzma, poliklīnika un slimnīca.
Vecmīlgrāviešu iecienīta atpūta ir pie netālās jūras Vecāķos – vasarā sauļojoties un peldoties, citreiz vienkārši pastaigājoties gar jūras krastu vai pa molu Mangaļsalā.
Kultūras pieminekļi:
Daugavgrīvas baltā baznīca Ēka tiek pabeigta jau 1786. gadā, bet tā atrodas par tuvu Daugavai, pamati ir vāji un jau celtniecības laikā iebrūk tornis, līdz ar to darbi ievelkas un baznīcu iesvēta tikai 1788. gada 17. septembrī. Interjers saglabājies no 19. gs. beigām.
Kultūras pils Ziemeļblāzma Tagadējā ēka būvēta 1910. – 1913. gadā, lai apkārtējo kokzāģētavu strādniekiem būtu pilnvērtīga sabiedriskā un kultūras dzīve.
Burtnieku nams 1907. g., tagad mūzikas skolas vecais korpuss. Tajā bijuši apmetušies K. Barons, K. Skalbe, J. Jaunsudrabiņš u.c.
Proģimnāzija tagad daiļamatniecības skola.
Emmas ielas – pilsētbūvniecības piemineklis, 20. gs. sāk nomales paraugs.
Lasīt tālāk