Vaboles (Coleoptera)

Vaboles jeb cietspārņi (Coleoptera)

Vaboles jeb cietspārņi ir sīki līdz lieli kukaiņi. Latvijas faunā sīkākie ir spalvspārnīši (Ptiliidae) – ķermeņa garums 0,3 - 1,2 mm, lielākie pieder pie skrejvabolēm, briežvabolēm un koksngraužiem (dižās briežvaboles ķermeņa garums līdz 7,5 cm).

Vaboles izplatītas visā pasaulē, visdažādākajos biotopos, izņemot ar ledu klātās teritorijās. Tās pārtiek gan no augu, gan dzīvnieku izcelsmes barības. Daudzas vaboles ēd augu lapas u. c. augu daļas, citas – pūstošas vielas, līķus, mēslus, putnu spalvas un sēnes. Ir arī plēsīgas vaboles.

Vaboles ir sugām bagātākā kukaiņu kārta. Tajā varētu būt vairāki miljoni sugu. Latvijā konstatētas > 3000 sugas, kas pārstāv vairāk nekā 90 dzimtas. Nozīmīgākās no tām bez jau minētajām ir smilšvaboļu, airvaboļu, ūdensmīļu, līķvaboļu, īsspārņu, spīdvaboļu, mīkstspārņu, eļļasvaboļu (Meloidae), sprakšķu, krāšņvaboļu, ādgraužu (Dermestidae), spīduļu (Nitidulidae), mārīšu, ķirmju, melnuļu (Tenebrionidae), skarabeju, lapgraužu, smecernieku un gremzdgraužu dzimtas.
latvijas.daba.lv

Vaboles jeb cietspārņi (Coleoptera) ir kukaiņu kārta, kurā ir visvairāk konstatēto sugu. Galvenā rakstura īpašība ir priekšējo spārnu pārveidošanās cietos, stingri sklerotizētos, vai ādainos segspārnos, kuriem nav dzīslojuma. Pakaļējie spārni ir saglabājušies — ar to palīdzību vaboles lido un mierīgā stāvoklī tie tiek salocīti zem segspārniem (ļoti reti gadās, ka segspārni un spārni ir reducēti). Formas un izmēri ir ļoti dažādi; vaboles garumā var sasniegt no 0,3 līdz 171 mm.

Vaboles sugu skaita ziņā ir vislielākā grupa starp kukaiņiem un dzīvajām būtnēm vispār — kārtā ir konstatētas vairāk nekā 360 000 sugas, kas sastāda 40 % no visa kukaiņu sugu kopskaita. Regulāri šis skaitlis palielinās, jo tiek atklātas jaunas sugas. Latvijā (2004. g.) sastopamas 3435 sugas no 105 dzimtām.

Izmēri
Vaboļu izmēri svārstās no 0,325 mm līdz 165 mm. Vissīkākās vaboles skaitas spalvspārnīši no Nanosellini cilts. Sīkāka suga šobrīd skaitās Scydosella musawasensis, kuras pārstāvju ķermeņa garums ir 0,325 — 0,352 mm, citās līdzīgi sīkas ir Vitusella fijiensis un Nanosella fungi spalvspārnīšu sugas. Tās ir vienas no sīkākam neparazitiskam kukaiņu sugām. Vislielākais Eiropas pārstāvis ir dižā briežvabole (Lucanus cervus), kurai nominatīvās pasugas tēviņi sasniedz 83–86 mm garumā. Krievijas teritorijā vislielākā vabole ir Callipogon relictus (no Krievijas Tālo Austrumu dienvidiem), kura var sasniegt līdz 110 mm.

Tropos dzīvo vislielāko vaboļu sugas, piemēram, Xixuthrus heros (Fidži), Dynastes neptunus (Dienvidamerika), Macrodontia cervicornis (Dienvidamerika), Dynastes hercules (Centrālamerika un Dienvidamerika), Titanus giganteus (Dienvidamerika) un daži citi. Xixuthrus heros ietilpst lielāko vaboļu pieciniekā, tās garums ir līdz 150 mm un tā ir piektajā vietā. Ceturtajā vietā ir Dynastes neptunus līdz 158 mm, ar vidējiem izmēriem no 110 līdz 135 mm. Trešajā vietā ir Macrodontia cervicornis, kuras tēviņi var sasniegt 165 mm, vidējais šo vaboļu garums ir 130–155 mm. Otrā ir Dienvidamerikas Titanus giganteus, kuras pārstāvji ir 167 mm garumā. Pirmā lielākā pasaulē vabole ir Dynastes hercules, tēviņi — 160–171 mm.


Pieaugušo vaboļu morfoloģija
Pieaugušo vaboļu jeb imago ķermenis, tāpat kā visiem pārējiem kukaiņiem, sastāv no trim daļām: galvas, krūtīm un vēderiņa. Galvas un krūšu piedēkļi parasti ir izvirzīti uz āru, bet vēderiņa piedēkļi (pirmsģenitālie un ģenitālie) visbiežāk vairāk vai mazāk ievilkti iekšā.

Ķermeņa forma visbiežāk ir ovāla, izstiepti ovāla vai izstiepta, no augšas daudzmaz izliekta, raksturojas ar stipri sklerotizētu segumu un piedēkļiem. Pārējā daļa veido pasīvo aizsargu, galvenokārt no substrāta iedarbošanās, kad vaboles pārvietojas substrāta iekšienē.

Par vaboļu dzīvesveida saistību ar ķermeņa formu var spriest, ja runa ir par lielām sugām, mazāk saistīta tā ir vidējām sugām, bet mazām sugām saistības bieži pavisam nav. Piemēram, ūdens iedzīvotājiem — aktīviem peldētājiem (airvaboles, virpuļotāji un citi) vienmēr ir plūdlīnijas un kompakta ķermeņa forma. Atklāti dzīvojošām sugām ķermenis bieži ir stipri izvelvēts. Plēsējsugas, kuras pārvietojas uz substrāta virsmas, raksturojas ar kompaktu ķermeni, kuram ir labi attīstīti, gari locekļi (skrejvaboles, smilšvaboles). Skarabejiem un mēslvabolēm, kuras rok zemi, ir paplašināta priekšējā ķermeņa mala ar spēcīgu priekškrūšu vairogu (latīņu: pronotum) salīdzinoši ar atklāti dzīvojošām sugām.


Uzbūve
Galvas uzbūve
Galva sastāv no galvas kapsulas jeb epikraniuma (kapsula evolūcijas gaitā izveidojas, savienojoties dažiem ķermeņa segmentiem un akronam; tai ir apaļīga forma) un piedēkļiem — mutes orgāniem un ūsiņām. Attiecībā no galvas novietojuma tā var būt prognātiska, kad mutes sastāvdaļas virzītas uz priekšu (visbiežāk); hipognātiska jeb ortognātiska, kad mutes sastāvdaļas virzītas uz leju; opistognātiska, kad mutes sastāvdaļas vērstas atpakaļ. Dažu dzimtu pārstāvjiem, tai skaitā smecernieki, tinējsmecernieki, platsmeceri, galvai ir cauruļveidīgi izstiepta forma, kuras galotnē atrodas mutes aparāts.

Galva ir pārklāta ar veselu kapsulu. Tās mugurdaļa parasti ieiet protoraksā; dažreiz tik dziļi, ka no augšas vairs nav saskatāma, bet citos gadījumos otrādi — brīvi piestiprināta protoraksam.

Galvas augšpusē var saskatīt galvas daļas, kuras savstarpēji vāji atdalītas: kaklu, pakausi, deniņus, verteksu (galvvidu jeb latīņu: vertex), pieri un klipeusu (sejas plātnīti jeb latīņu: clypeus). Galvas kapsula mēreni saplacināta dorsālā virzienā un bieži daļēji ievilkta protoraksa sklerītā. Vaboļu īpatnība ir ievērojams galvas kapsulas apakšdaļas pagarinājums aiz mutes orgāniem.

Uz galvas ir maņu orgāni: ožas, taustes (ūsiņas un tausteklīši) un redzes (saliktas acis un, retāk, parastas acis) orgāni. Galvas sānos novietotas saliktas jeb fasetu acis (latīņu: oculi), kuru fasetu skaits var sasniegt 25 000. Parasti acis ir labi attīstītas un bieži ir diezgan lielas. Retos gadījumos tās ir reducētas vai vispār izzudušas, piemēram, sugām, kuras dzīvo alās, augsnē un parazītiskām sugām. Gadās sugas, kurām acis ir novietotas dorsālā galvas pusē, bet virpuļotājvabolēm, Amphiops ģints ūdensmīļiem, Lamiinae apakšdzimtas koksngraužiem un dažas citām acis ir sadalītas ar starpsienu, tādēļ katra acs sastāv no vienas puses, kura skatās uz augšu un otras — uz leju. Parasto acu jeb «actiņu» (latīņu: oceli) vairumam sugu nav, bet dažām sugām (no strautvaboļu, Liodidae, Phloeostichidae, īsspārņu, ādgraužu dzimtām) tās novietotas uz verteksa; ādgraužiem un Metapsia ir nepāra skaits parasto acu, kurām gan ir pāra izcelsme.

Starp acīm, virs pakauša atrodas galvvidus, kurš priekšdaļā pāriet pierē. Uz pieres, starp acīm, ir novietotas ūsiņas jeb antenas. Ūsiņas ir posmaini piedēkļi, kuri izpilda ožas un taustes funkcijas. Šo funkciju receptori atrodas ūsiņu iedobumos. Ūsiņas parasti sastāv no 11 posmiem; šis skaitlis nav pastāvīgs, tas var samazināties, līdz paliek divi posmi (Paussus) vai palielināties līdz 40 atsevišķiem posmiem. Sastāvs un forma dažādu dzimtu pārstāvjiem var mainīties.

Ūsiņu iedobumi atrodas starp mandibulu pamatni un acu priekšējo malu; iedobumi ir galvenā raksturīpašība, kura atšķir vaboles no daudziem citiem kukaiņiem ar pilnu pārvēršanās ciklu jeb metamorfozi. Daudzām visēdāju vabolēm un dažām skrejvabolēm galvas kapsulas apakšvirsmā atrodas ūsiņu vadziņas, kurās tiek novietoti pirmie ūsiņu posmi.

Mutes orgāni nav iegremdēti mutes kapsulā un sastāv no nepāra augšlūpas (latīņu: labrum), neposmainu augšžokļu jeb mandibulu pāra (latīņu: mandibula), apakšžokļu jeb maksilu pāra (latīņu: maxilla) un nepāra apakšlūpas (latīņu: labium). Apakšlūpa veidojusies, savienojoties otrajam apakšžokļu pārim. Apakšžokļi un apakšlūpa nes taustes un garšas orgānus, tā saucamos tausteklīšus. Vabolēm ir raksturīgs primitīvākais košļāšanas mutes aparāts.
Ar mutes orgāniem vaboles sasmalcina cietu barību. Augšžokļiem ir košļāšanas mala ar attīstītiem zobiņiem. Kreisā žokļa zobiņi ieiet kreisā žokļa iedobumos. Apakšžokļi beidzas ar nekustīgi savienotām košļāšanas daivām — ārējo un iekšējo. Apakšlūpai ir bazālais posms un posms, uz kura atrodas divi košļāšanas daivu pāri.


Krūšu uzbūve
Krūtis jeb torakss sastāv no trim segmentiem: protoraksa (priekšdaļas), mezotoraksa (vidusdaļas) un metatoraksa (mugurdaļas). No tiem attīstītāks ir protorakss, nekustīgi savienots ar mezotoraksu, kurš savukārt nekustīgi savienots ar metatoraksu, un pēdējais savienots ar vēderiņu.

No dorsālās puses šie segmenti saucas par muguriņām jeb notumiem: notums (priekšdaļa) mezonotums (vidusdaļa), metanotums (mugurdaļa). Katra segmenta kutikulas veido riņķus, kuri iedalās četros sklerītos: notālajā (mugurējā) — tergīts, torakālajā (krūšu) — sternīts un divos laterālos — pleirīts. Uz torakāliem segmentiem ir kustības orgāni: uz mezo- un metanotuma ir spārni, uz katra lejas segmenta ir kāju pāris.

Pronotuma jeb priekškrūšu forma ir ļoti dažāda un tā ir ļoti nozīmīga sugas noteikšanā. Pronotumam var būt laterālie (sānu) smailie izaugumi, dažādu formu izaugumi vai kuprīši.

No augšas skatoties, var redzēt tikai pronotumu, bet mezonotums (izņemot vairodziņu) un metanotums aizsegti ar segspārniem. Segspārni pievienojas pie mezonotuma, bet spārni, kuri tiek izmantoti lidošanai, — pie metanotuma. Segspārnu daļa, kura pārsedz ķermeņa lejasdaļu, tiek saukta par epipleirām. Katrs no torakālajiem segmentiem sastāv no centrālās daļas — diska un atdalītām no tā sānu (episterns) un aizmugures (epimērs) daļām.


Ekstremitāšu uzbūve
Kājas vabolēm vienmēr ir labi attīstītas. Katra no kājām sastāv no piecām galvenajām sastāvdaļām. Sākot no kājas pamata, tās saucas par gūžu (platākā sastāvdaļa), skriemeli, cisku (resnākais pamatposms), stilbu (parasti garākais posms) un pēdu (sastāv no sīkākiem posmiņiem, parasti līdz pieciem). Gūžas atrodas speciālās bedrītēs; tās ir īss pamata posms, ar kura palīdzību kājas ir kustīgi piestiprinātas pie pleirīta (sānu plātnītes). Gūžas var būt lodveidīgas, konusveida vai citas formas.

Priekšējās un vidējās gūžas vienmēr ir kustīgas, bet mugurējās bieži ir kustīgas tikai ierobežotā mērā un dažreiz (skrejvabolēm, smilšvabolēm, airvabolēm, krāšņvabolēm, sprakšķiem) ir nekustīgi savienotas ar metanotumu. Gūžu ar cisku savieno skriemelis. Locītavas starp gūžu un krūtīm un starp gūžu un skriemeli kustas atšķirīgās plaknēs, nodrošinot visas kājas kustīgumu. Ciska ir visstiprākais un lielākais vaboļu ekstremitāšu posms. Ciskas galotnē piestiprināts stilbs, bet tam posmaina pēda. Stilba virsotnē parasti novietoti divi pieši, bet dažām sugām tikai viens.

Pēda parasti sastāv no pieciem posmiem, kaut gan dažādām dzimtām šis skaits mainās, kas savukārt ir viena no sistemātiskām pazīmēm. Pēdas posmu skaits var samazināties līdz 4—3, reti — 2—1, un pavisam reti to var nebūt (Scarabaeus, Onitis ģints vabolēm uz priekškājām). Pēdas apakšvirsma var būt biezi pārklāta ar matiņiem vai sariņiem. Visām vaboļu sugām uz pēdējā pēdas posma ir divi nadziņi. Dažām vabolēm starp nadziņiem ir empodijs — kustīgs ādains piedēklis ar diviem sariņiem. Nagu garums un forma var būtiski mainīties. Citi pēdas posmi var būt ļoti modificēti: pirmais posms bieži var stipri pagarināties (galvenokārt uz pakaļējām kājām); otrais un trešais posms var būt paplašināti un iešķelti, divdaivu; ceturtais posms bieži ir nepilnīgi attīstīts.

Atkarībā no dzīvesveida vabolēm izšķir šādus kāju tipus: ejkājas, skrejkājas, racējkājas, lēcējkājas, peldkājas, tvērējkājas u.c. Staigāšanai paredzētās ejkājas atšķiras ar pēdu uzbūvi, kuras ir paplašinātas un saspiestas, to apakša ir biezi apaugusi ar matiņiem (koksngraužiem, lapgraužiem, smecerniekiem un citiem), otrie un ceturtie pēdu posmi bieži ir platāki. Skrejkājas raksturojas ar slaidumu un visu daļu proporcionalitāti, diezgan tievu piecposmainu pēdu (skrejvabolēm, melnuļiem). Rakšanas kājas jeb racējkājas (vairākos gadījumos tās ir priekškājas) atšķiras ar paplašinātiem un saplacinātiem stilbiem; to priekšmala ir zobaina (skarabejvabolēm, strupvabolēm un citiem). Peldkājām ir saplacināti stilbi un pēdas; uz pēdām aug biezi matiņi (ūdenī dzīvojošām vabolēm). Lēkšanas kājas jeb lēcējkājas parasti ir pakaļējās kājas; tās ir stipras, ar ļoti biezām ciskām, kuras nepieciešamas lēkšanai (daži lapgrauži, smecernieki un citi). Ķeršanas kājas jeb tvērējkājas (tikai priekškāju pāris) sastopamas diezgan reti (virpuļotājiem, Labidostomis tēviņiem), tās ir plānas, pagarinātas un tiek izmantotas barības ieguvei vai pārošanās laikā mātītes saturēšanai.


Spārnu uzbūve
Priekšspārni vabolēm ir pārvērtušies cietos sklerotizētos segspārnos. Segspārni parasti ir tikpat cieti, kā hitinizētais ķermeņa segums. Segspārni piestiprināti mezotoraksam. Miera stāvoklī apsedz mezonotumu (izņemot vairodziņu), metanotumu un virsējo vēderiņa pusi, bet var būt saīsināti un neaizsniegt pēdējo vai pēdējos septiņus vēderiņa tergītus. Dažreiz segspārni ir stipri neattīstīti, bet dažu sugu mātītēm (Lampyrinae, Drillinae un citi) to var vispār nebūt. Var arī būt arī stipri gari — garāki par vēderiņa garumu. Līniju, kur abi segspārni saskaras, sauc par šuvi. Vabolēm ar reducētiem vai izzūdošiem mugurspārniem segspārni var saaugt; citreiz segspārni šuves garumā var vispār nesaskarties, piemēram, dažiem parazītvaboļu, eļļasvaboļu, māņkoksngraužu, kokurbju un citu dzimtu pārstāvjiem. Meloe ģints eļļasvabolēm viens segspārns var priešpusē nedaudz pārklāt otru, bet spārnu gali līdz ar to krustojas. Ārējā segspārnu mala visā savā garumā bieži mazliet saliecas uz lejaspusi un daļēji apsedz mezonotuma, metanotuma un vēderiņa sānus, veidojot epipleiras. Dažām vaboļu dzimtām (skrejvaboļu, melnuļu, Cassidinae un citām) segspārnu sānmala var būt stingri saplacināta un izstiepta, reizēm stīva vai atstiepta uz augšu. Dažu Scolytinae ģinšu segspārnu virsotnē ir iespiedums, kurš malās ir aplikts ar mazām smailēm un izmantojams koksnes miltu izsviešanai, graužot koksnē ejas.

Segspārnu virsma var būt spīdīga, gluda, var arī būt ar dažādiem izaugumiem, bedrītēm, smailēm. Bieži uz segspārnu virsmas ir garenas vadziņas vai sīku bedrīšu (punktu) rindas, kuras ir atdalītas viena no citas ar starpām.


Vēdera uzbūve
Vēders sastāv no segmentiem. Katrs no segmentiem sastāv no pusriņķiem: spinālā (tergīts) un abdomenālā (sternīts), kuri saistīti ar plēvi, uz kuras atrodas stigma latīņu: stigmata jeb traheju ārējā atvere. Dažreiz stigmas atrodas vēdera sānos. Parasti tās ir paslēptas zem segspārniem.

Segmentu skaits nav konstants, bet to nav vairāk par 10; redzamo segmentu parasti ir 7—9, sternītu — 5—8 (tādēļ, ka pirmo divu segmentu sternītu nav, jo tie ir reducēti), bet 1—3 pēdējie segmenti viens otru aizvieto un parasti iespiesti vēderā. Vēdera segmentus no apakšpuses dēvē par sternītiem, bet no augšdaļas — par tergītiem. Tergīti parasti viegli hitinizēti, plēvaini, gandrīz bez krāsas; tikai dažos gadījumos (īsspārņiem, dažiem koksngraužiem), tergīti ir redzami saīsināto segspārnu dēļ un tad tie ir tikpat cieti un tāpat nokrāsoti kā sternīti. Pēdējo tergītu sauc par pigidiju, bet priekšpēdējo — par pronigidiju. Dažu sugu tēviņiem aiz pigidija ir arī postpigidijs (spīduļiem, lapgraužiem, praulmīļiem un citiem). Pēdējie segmenti ir pārveidoti un parasti atrodas vēdera iekšienē.


Krāsojums
Ķermeņa krāsojums ir ļoti variabls un dažāds. Krāsojumu un zīmējumus uz ķermeņa bieži izmanto sugas vai dažādu taksonomisku grupu noteikšanā.

Vabolēm izšķir strukturālu un pigmentāru krāsojumu. Strukturālais krāsojums ir saistīts ar dažādām specifiskām īpašībām kutikulas virsmas struktūrā (mikroskopiskām rieviņām, zvīņām utt.), kuras rada gaismas interferences, difrakcijas un dispersijas efektus. Šādi rodas dažu vaboļu metāliski spilgtā nokrāsa, piemērām, vairākām tropu sugām. Pigmentāra krāsojuma pamatā ir pigmenti, kuri bieži ir eksokutikulā, retāk tauku ķermenī vai hipodermas šūnās. Daudzām vabolēm novērojama strukturālas un pigmentāras krāsojumu kombinācija. Visbiežāk vabolēm sastopams pigments melanīns, kas dod tumši brūnu, brūni sarkanu vai melnu krāsu. Citi ir karotinoīdi, kuri krāso sarkanā, oranžā, dzeltenā krāsā, flavonoīdi — dzeltenā, baltā, sarkanā, brūnā krāsā. Daži pigmenti (galvenokārt melnie un brūnie) atšķiras ar lielāku noturīgumu, bet sarkanas un zaļas nemetāliskas krāsas parasti ir mazāk noturīgas un vaboles nāves gadījumā maina savu krāsojumu uz dzeltenu, rudu, brūni dzeltenu.

Daudzām vaboļu sugām ir daudzveidīgi, bieži diezgan spilgti zīmējumi uz dažādām ķermeņa daļām. Spilgtās vaboles parasti ir aktīvas dienas laikā, dzīvo galvenokārt atklāti uz augiem (parasti uz puķēm, lapām), piemērām, Cetoninae, krāšņvaboles un daži koksngrauži.


Dzimumu dimorfisms
Dzimumu dimorfisms ir atšķirība starp mātītēm un tēviņiem ar ārējo izskatu, krāsu un/vai ķermeņa formu, kas ir plaši izplatīta un bieži stipri izteikta vaboļu sugu starpā. Vairumam sugu tēviņi ir mazliet mazāki un to ķermenis ir šaurāks, nekā mātītēm. Citos gadījumos, pretēji, tēviņi ir lielāki (pateicoties stipri attīstītām mandibulām vai ragveida izaugumiem uz galvas un pronotuma: briežvabolēm, Dynastinae, Lethrus, Labidostomis).

Ļoti bieži (vairākām skrejvabolēm un airvabolēm, daudziem melnuļiem, lapgraužiem, dažiem Melolonthinae un citiem) priekšējas, bet dažreiz un vidējas pēdas tēviņiem stipri platāki ar piesūcinošo spalvu papēžiem, kas palīdz tēviņiem noturēties uz mātītes pārošanas laikā. Tēviņiem mēdz būt iegarenas priekšējas kājas (Euchirinae apakšdzimtā, Acrocinus longimanus). Citām sugām tēviņi raksturojas ar resnam mugurējam gūžām vai salocītām, bieži arī gariem, priekšējiem, vidējiem un mugurējiem stilbiem.

Citam vabolēm mēdz būt ļoti attīstītas mandibulas, piemēram, briežvabolēm un Lethrus. Dažu dzimtu (piemēram, skarabejiem) tēviņiem uz galvas vai/un uz priekškrūtīm ir daudzveidīgie "ragi", izaugumi, tuberkulas, kas nav vai slikti attīstītas mātītēm.

Sekundārie dzimumīpatnības var izpausties arī pronotuma, protoraksa, kāju un pigīdijas modifikācijas veidā. Degunradžvaboles raksturojas ar krasi izteikto dzimumu dimorfismu. Tēviņi parasti lielāki par mātītēm ar daudz vai maz attīstītiem galvas un/vai pronotuma ragiem. Galvas rags tiem nereti ļoti liels (piemēram, Dynastes, Megasoma ģintīm), ar asiem izaugumiem, bet mātītēm ragu vietā parasti ir tikai tuberkulas. Tiem tēviņiem ragi parasti atrodas pronotuma priekšdaļā un virzīti uz priekšu.

Dzimumu dimorfisms var izpausties arī ūsiņu lielumā (koksngrauži), to vāles lieluma un attīstības (vairāk tēviņiem, nekā mātītēm — Melolonthinae), atsēvišķos gadījumos tēviņiem ūsiņu posmu skaits ir lielāks, nekā mātītēm.

Mazāk kustīgu dzīvesveidu mātītēm parasti nosaka spārnu neesamība (spīdvaboļu, dažu Melolonthinae, koksngraužu un citu bezspārnu mātītes), taču šo sugu tēviņi vienmēr ir spārnaini. Dažreiz segspārni mātītēm ir mazattīstīti vai pavisam izzuduši (dažām spīdvabolēm). Ļoti retos gadījumos (dažiem mizgraužiem) ir otrādi, mātītēm vienmēr ir spārni, bet tēviņiem tie parasti reducēti.


Polimorfisms
Polimorfisms (daudzveidība) ir atšķirību kopums, kas sastopams starp vienas sugas pārstāvjiem. Tā saucamais trofiskais polimorfisms mēdz būt tēviņiem no briežvaboļu dzimtas un Dynastinae apakšdzimtas atkarībā no kāpuru attīstības, pieejamās barības bāzes un ārējās vides ietekmes. Briežvaboļu un Dynastinae lielākie tēviņi atšķiras kā ar stipri attīstītiem izaugumiem, tā arī ar ragiem uz galvas un/vai uz pronotuma. Mazākie tēviņi, kuriem ir vāji attīstītas sekundārās dzimumpazīmes, pēc ārējā izskata tuvi mātītēm. Grūti noteikt, kas šajā gadījumā ir saistīts ar ārējiem apstākļiem, kuros attīstās kāpuri, un kas var būt noteikts ģenētiski.

Tā arī atsevišķām vabolēm, biežāk ar spilgtu "metālisku" krāsojumu (daži koksngrauži, krāšņvaboles, Cetoninae), mēdz rasties krāsojuma variācijas vienas sugas robežās, līdz ar to metāliski toņi var būt ar visdažādākajām nokrāsām, kuras mainās, sākot ar zaļām nokrāsām un beidzot ar vara sarkanu un melnzilu. Goliathus ģints un visbiežāk Goliathus orientalis sugas skarabejvabolēm reģistrētas daudzas krāsojuma variācijas, kuras dažreiz stipri atšķiras cita no citas, vai ir diezgan līdzīgas, vai veido pārejas formas. Tumša krāsojuma variācijas ir pārsvarā vabolēm no Centrālās un ekvatoriālās Āfrikas, kamēr gaišas variācijas izplatītas starp vabolēm no ekvatoriālās Āfrikas dienvidiem un rietumiem. Goliathus goliatus krāsojuma variācijas var būt saistīta ar dažu abiogēnisko faktoru (izolācijas pakāpe, mitrums u.t.t.) izmaiņām.


Iekšējā uzbūve
Vabolēm ir kukaiņu klases pārstāvjiem tipiska iekšējā uzbūve. Vaboļu ķermeņa dobums, tāpat kā pārējiem kukaiņiem un posmkājiem, ir jaukts ķermeņa dobums, kurš saucas par miksocēli. Miksocēle ir pārdalīta ar divām horizontālām plēvēm (diafragmām) trīs sadaļās (sinusos). Augšējā diafragma atdala augšējo jeb perikardiālo sinusu, kurā ir novietots muguras asinsvads. Apakšējā diafragma atdala apakšējo jeb perineirālo sinusu, kurā ir novietota vēdera nervu ķēde. Vidējais jeb viscerālais sinuss novietots starp diafragmām; šajā sinusā atrodas gremošanas, izdalīšanas un dzimumsistēmas, kā arī tauku ķermeņa lielākā daļa. Ķermeņa dobums ir aizpildīts ar hemolimfu.

Vaboļu centrālā nervu sistēma, līdzīgi citiem kukaiņiem, sastāv no pāru virsrīkles ganglija (galvas smadzenēm), pierīkles kennektīvām un vēdera nervu ķēdes. Pirmais ķēdes ganglijs (zemrīkles) un virsrīkles ganglijs atrodas galvā, pārējie ķermenī. Vēdera nervu ķēdes centralizācija variē plašā diapazonā. Tā piemērām Dictyopterus ģints sugām ir trīs krūšu un astoņi vēdera gangliji; Cicindella skrejvabolēm ir trīs krūšu un seši vēdera, septiņpunktu mārītei trīs krūšu un divi vēdera, piecpunktu mārītei ir trīs krūšu un viens vēdera, smecerniekiem ir divi krūšu un 2 vēdera, Gyrinus virpuļotāju sugām divi krūšu un viens vēdera, un Rhizotrogus skarabejam viens krūšu un nav vēdera gangliju, jo visi vēdera ķēdes gangliji savienojas vienā krūšu segmentā. Kukaiņiem ir labi attīstīta veģetatīvā nervu sistēma, kura sadalīta trijās daļās — somatogastralā, ventrālā un ventrokaudālā.

Gremošanas sistēma sastāv no trim daļām — priekšējās, vidējās un pakaļējās zarnas. Visu zarnas daļu sienas veido vienslāņa epitēlijs, kuru ārēji izklāj gareniskas un gredzenveida muskuļšķiedras. To saraušanās veicina barības kustību zarnās. Vabolēm ir mandibulārie, maksillarie un labiālie (apakšlūpas) dziedzeri. Rīkle un barības vads veicina barības norīšanu un tās nokļūšanu guzā, kas savukārt ir barības krātuve un vieta, kur barība sāk sagremoties siekalu gremošanas sulas (no vidus zarnas daļas) enzīmu ietekmē. Pakaļējā zarna nepiedalās gremošanas aktā, taču tā piedalās ekskrementu formēšanā, absorbē (uzsūc) ūdeni, izvada ekskrementus un piedalās osmoregulācijā.

Asinsrites sistēma ir ļoti reducēta (slikti attīstīta). To veido muguras asinsvads, kas atrodas prekardiālā sinusā un ir piestiprināts pie dorsālās ķermeņa sienas ar saistaudu saitēm. Pakaļējā asinsvada daļā atrodas sirds, kas sastāv no vairākiem secīgiem kambariem, un priekšēju daļu veido aorta.

Elpošanas sistēma sastāv no trahejām, kas atveras uz āru ar vairākām porām, kurus dēvē par stigmām. Divi pāri stigmu atrodas uz mezotoraksa un protoraksa, un pārējās stigmas — pirmajos piecos vēdera segmentos.

Izvadsistēmu veido malpīgija kanāli, taukķermeņa urātu šūnas, perikardiālās šūnas.

Reproduktīvā sistēma mātītēm sastāv no olnīcu pāra, pāra olvadu, viena nepāru olvada, papildus dzimumdziedzeriem, sēklas tvertnes. Tēviņu reproduktīva sistēma sastāv no sēklinieku pāra, pāra sēklvadu, sēklas izvadkanāla, papildus dzimumdziedzeriem un kopulācijas orgāna (edeagusa).


Maņu orgāni
Vabolēm ir labi attīstīti maņu orgāni: mehanoreceptori (uztver pieskārienus, vibrāciju un skaņas viļņus); termoreceptori; acis. Acis vabolēm ir saliktas (fasetu), kuru sastāvā ietilpst liels omatīdiju skaits, kas dažreiz var sasniegt dažus tūkstošus. Omatīdijas cieši novietotas cita pie citas. Katra no tām uztver tikai vienu lietas punktu, kas atrodas vaboles priekšā, no kā fasetu acs sniedz mozaīkas attēlu, kas sastāv no daudziem atsevišķiem punktiem. Vēl ir proprioreceptori, kuri signalizē nervu sistēmai par atsevišķu ķermeņa daļu novietošanos, deformēšanos un pārvietošanos.

Skaņu svārstības vaboles rada, pateicoties Džonstonu orgāniem, kuri sastāv no modificētām hordālām sensillām.

Timpanāli dzirdes orgāni aprakstīti divu dzimtu pārstāvjiem, tas ir Cicindela ģints šmilšvabolēm (uz pirmā vēdera segmenta dorsālas virsmas) un divu tribu Dynastinae apakšdzimtas pārstāvjiem (zem pronotuma vairodziņa).
lv.wikipedia.org

Vaboļu dzimtas

Skrejvaboles (Carabidae)
Skrejvaboles dzīvo uz zemes. Pa dienu tās lielākoties slēpjas augsnes spraugās, zem akmeņiem, koku kritalām, vecām lapām un tamlīdzīgās vietās. Viņas pārvietojas galvenokārt ejot vai skrienot, tikai dažu sugu īpatņi ir veikli lidotāji. Skrejvaboles apdzīvo visdažādākos biotopus – dārzus, pļavas, upmalas u. c. biotopus. Tomēr lielākās un interesantākās skrejvaboles dzīvo mežos. Vaboles un to kāpuri ir zoofāgi, tātad plēsīgi. Viņas pārtiek no citiem kukaiņiem un to kāpuriem, sliekām un gliemežiem. Dažas ģints Carabus sugas spēj ar žokļiem sadragāt sīkāku gliemežu čaulu, savukārt gliemežu skrejvabolei (Cychrus caraboides) ir īpaši labi pielāgojušās gliemežu ēšanai. Šai vabolei ir sīka galva ar pagarinātiem mutes orgāniem un šauras krūtis, kas atvieglo iespraukšanos spirāliskajā, dziļumā sašaurinātajā gliemeža čaulā. Tomēr starp skrejvabolēm ir arī sugas, kas pārtiek no augiem, piemēram, dīgstu skrejvabole (Harpalus aeneus). Dažas sugas pāriet uz augu barību, ja ir pārāk liels sausums vai trūkst dzīvnieku barības. Piemēram, zemenāju skrejvabole (Psudophonus rufipes), ēd zemeņu sēklas, kas atrodas uz sulīgās ogas, tādējādi to no virsas sabojājot.

Tomēr dižākās skrejvaboles pārstāv Carabus ģinti. Lielā melnā skrejvabole (C. coriaceus) ir lielākā (līdz 4 cm) Latvijas skrejvabole. Šī vabole aktīva galvenokārt naktī, bet rudenī arī dienā. Pārtiek no sliekām, kukaiņiem un to kāpuriem. Dažreiz uzbrūk pat pelēm un ķirzakām. Šī un vēl 4 Carabus ģints sugas (pavisam Latvijā konstatētas 13 šīs ģints sugas) iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Gan dārzos un mežos, gan ganībās un tīrumos sastopama lauka skrejvabole (C. cancellatus), bet sausiem priežu mežiem raksturīga ir sila skrejvabole (C. arcensis). Mitros skujkoku un jauktos mežos var sastapt dārza skrejvaboli (C. hortensis), kurai uz priekšspārniem ir 3 rindas zeltainu, punktveida bedrīšu. Visbiežāk šo sugu var novērot sākot ar augusta vidu. Reizēm tās var atrast zem malkas šķilām un mizas gabaliem.

Skrejvaboles ir viena no lielākajām Latvijas vaboļu dzimtām. Konstatētas vairāk nekā 310 sugas (visā pasaulē > 50 000 sugas).


Smilšvaboles (Cicindelidae)
Atšķirībā no skrejvabolēm smilšvaboles ne tikai ļoti ātri skrien, bet spēj arī strauji pacelties gaisā un nolidot vairāk nekā 10 metrus. Šīs vaboles sastopamas galvenokārt atklātās, smilšainās vietās – pludmalēs, kāpās, uz meža ceļiem, izcirtumos. Smilšvaboļu kāpuri attīstās augsnē izraktās vertikālās ejās. Gan pieaugušās vaboles, gan kāpuri ir plēsīgi. Latvijā konstatētas 5 smilšvaboļu sugas. Viena no krāšņākajām ir tīruma smilšvabole (Cicindela campestris), kas mīt zālainās vietās ar mālainu augsni. Jūrmalas smilšvabole (C. maritima) iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. Samērā retas ir meža smilšvabole (C. sylvatica) un C. germanica. Bet visbiežāk sastopama ir brūnā smilšvabole (C. hybrida). Agrāk smilšvaboles iekļāva skrejvaboļu dzimtā.


Airvaboles (Dytiscidae)
Dīķos, upēs, ezeros, grāvjos un purvos dzīvo dažādas ūdensvaboles. Vienas no interesantākajām ir airvaboles. Tās ir nelielas, vidējas vai lielas vaboles (ķermeņa garums 2 - 4,5 cm), kas dzīvo galvenokārt stāvošos ūdeņos. Airvaboles peld ar pakaļkāju vienlaicīgiem vēzieniem, it kā airējoties, no kā cēlies arī dzimtas nosaukums. Gan vaboles, gan to kāpuri ir plēsīgi. Lielākās sugas uzbrūk pat kurkuļiem un zivju mazuļiem. Kāpuriem garajos, slaidajos knaibļveida žokļos ir kanāls, kas atveras tuvu žokļa galam. Pa šo kanālu upura satveršanas brīdī izplūst paralizējošs šķidrums, kas veic arī iepriekšēju ārpusķermeņa gremošanu. Rezultātā kāpurs no upura izsūc jau daļēji sagremotu barību.

No lielajām airvabolēm visbiežāk Latvijā sastopama zeltmalu airvabole (Dytiscus marginalis). Tās ķermenis ir 27 - 33 mm garš, samērā plakans, ar sašaurinātu priekšgalu un pakaļgalu. Pakaļkājas garas, plakanas, klātas gariem matiņiem. Tēviņam priekšspārni gludi, bet mātītei tie var būt arī rievoti. Arī zeltmalu airvabole ir plēsīga, bet ir noskaidrots, ka tā ilgi, pat 1 - 2 mēnešus, var iztikt bez barības. Šī vabole var nodarīt ievērojamu kaitējumu arī zivsaimniecībā. It sevišķi 2. un 3. stadijas kāpuri, jo viņi vislielākā skaitā sastopami vasaras pirmajā pusē, kad zivju, piemēram, karpu, mazuļi vēl ir mazi un viegli satverami. Kāpuri, tāpat kā pieaugušās vaboles, uzbrūk arī citiem ūdens kukaiņiem un to kāpuriem, kā arī gliemežiem, vardēm un tritoniem. Kad kāpurs ir pieaudzis tas atstāj ūdeni un uz sauszemes – augsnē – iekūņojas. Atkarībā no vides temperatūras kūniņas stadija ilgst 2 - 4 nedēļas un pat ilgāk.

Latvijā airvaboļu fauna pilnībā nav izpētīta. Domājams, ka pie mums varētu būt apmēram 120 sugas (pasaulē zināmas vairāk nekā 3200 sugas). Biežāk sastopami airētāju, airvaboļu un nirējvaboļu ģinšu pārstāvji. Jau minētā zeltmalu airvabole pieder airvaboļu (Dytiscus) ģintij. Pie šīs ģints pieder arī viena no lielākajām (ķermeņa garums 36 - 44 mm) Latvijas ūdensvabolēm – platā airvabole (D. latissimus), kas sastopama ezeros un lielos dīķos. Šī suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā.

Bez airvabolēm Latvijas ūdeņos var sastapt vēl 3 dzimtu vaboles – peldvaboles (Haliplidae), virpuļotājus (Gyrinidae) un ūdensmīļus.


Ūdensmīļi (Hydrophilidae)
Viena no mūsu lielākajām ūdensvabolēm ir lielais ūdensmīlis (Hydrous piceus). Šīs melni zaļganās vaboles ķermenis garumā var sasniegt 4 centimetrus. Jāatzīmē, ka daudzu sugu ūdensmīļi dzīvo ne vien ūdenī, bet arī mitrās vietās uz sauszemes vai arī svaigos, piemēram, govju, mēslos. Daudzu sugu vaboles izdod arī skaņu signālus. Latvijā konstatētas > 65 sugas (pasaulē > 2200 sugu). Ūdensmīļu dzimtā nereti iekļauj arī dīķvaboļu (Hydrochnidae) un dūņvaboļu (Spercheidae) dzimtas.


Līķvaboles (Silphidae)
Daudzu līķvaboļu sugu kāpuri barojas un attīstās uz dzīvnieku līķiem. Kapračvaboles (ģints Necrophorus) sīkākos dzīvnieku līķus ierok augsnē. No tā arī cēlies savdabīgais nosaukums (dažkārt šīs vaboles sauc vienkārši par kapračiem, tomēr, lai nerastos pārpratumi, ieteicams viņas dēvēt par kapračvabolēm). Biežāk sastopama ir raibā kapračvabole (Necrophorus vespillo). Uz līķiem, mēsliem, pūstošām sēnēm var atrast sarkankrūšu līķvaboli (Oiceoptoma thoracica). Dažas sugas, piemēram, biešvaboles (ģints Aclypea) pārtiek no augu barības, ir arī plēsīgas sugas, kas medī citus kukaiņus, gliemjus un tārpus. Latvijā zināmas ~20 sugas (pasaulē ~350 sugas). Četrpunktu līķvabole (Dendroxena quadrimaculata) iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā. Gan vabole, gan tās kāpuri ir plēsīgi.


Īsspārņi (Staphilinidae)
Īsspārņi ir viena no lielākajām vaboļu dzimtām pasaulē. Zināmas > 30 000 sugas. Latvijā īsspārņi pilnībā nav izpētīti. Līdz šim konstatētas apmēram 400 sugas, bet reālais sugu skaits varētu būt ievērojami lielāks.

Īsspārņi ir nelielas vaboles ar slaidu ķermeni un stipri saīsinātiem priekšspārniem, kas parasti sedz tikai pašu vēdera pamatni. Tikai dažas sugas pārsniedz 2 cm garumu (Creophilus maxillosus, Staphylinus ceasereus). Briesmu gadījumā īsspārņi, paceļot vēdera galu, ieņem raksturīgu brīdinājuma pozu. Kāpuri un vaboles dzīvo meža zemsedzē, bieži sastopami sēnēs, trūdošās augu atliekās, uz ziediem. Īsspārņi sastopami arī pļavās un agrocenozēs. Lielākā daļa sugu ir plēsīgas, ēd sprakšķu olas, kāpurus un pat pieaugušus kukaiņus. Daudzas sugas pārtiek no gliemjiem, citas savukārt no pūstošām augu un sēņu daļām vai aļģēm. Īsspārņi bieži sastopami arī dzīvnieku ekskrementos, kur tie barojas ar citu kukaiņu kāpuriem. Dažas sugas dzīvo skudru pūzņos, kur izēd skudru olas vai arī dzīvo simbiozē ar skudrām. Viens no lielākajiem un skaistākajiem īsspārņiem – pūkainais dižīsspārnis (Emus hirtus) – iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. Šajā pašā kategorijā iekļauta arī otra suga – sirseņu īsspārnis (Velleius dilatatus).


Spīdvaboles (Lampyridae)
Neliela vaboļu dzimta. Latvijā tikai 2 sugas (pasaulē, galvenokārt tropos ~2000 sugas) – visiem zināmais jāņtārpiņš (Lampyris noctiluca) un mazais jāņtārpiņš (Phosphaenus hemipterus). Jāņtārpiņu mātītes līdzīgas kāpuriem (spārni reducēti). Trīs pēdējie vēdera posmi pārveidoti par gaismas izstarošanas orgāniem. Vaboles aktīvas naktī. Sastopamas mežmalās, ceļmalās, pļavās (arī kapos). Spīdvaboles ir plēsīgas. Pārtiek no gliemjiem un citiem bezmugurkaulniekiem.


Mīkstspārņi (Cantharidae)
Mīkstspārņiem raksturīgi īpaši plānie un mīkstie priekšspārni (tāpēc dzimtai dots tāds nosaukums). Vaboles un to kāpuri ir plēsīgi (pārtiek no sīkiem gliemjiem, kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem), bet reizēm grauž arī sulīgās augu daļas. Dažas sugas, piemēram, rūsgano mīkstspārni (Rhagonycha fulva), masveidā var novērot čemurziežu ziedos. Latvijā konstatētas 42 mīkstspārņu sugas (pasaulē > 3400 sugas). Viens no biežāk sastopamajiem ir tumšais mīkstspārnis (Cantharis fusca).


Sprakšķi (Elateridae)
Sprakšķi ir nelielas līdz vidēji lielas, slaidas vaboles. Nokritušas uz muguras, tās spēj, strauji atliecoties un apmetot kūleni, pagriezties pareizā stāvoklī. Šajā brīdī dzirdams raksturīgs troksnis – sprakšķis jeb knikšķis, kas rodas priekškrūšu izaugumam ieslīdot viduskrūšu iedobumā. Sprakšķu kāpuri, t. s. drātstārpi, reizēm var būt postoši augiem. Tie dzīvo augsnē, zem atmirušu koku mizas, trūdošos celmos, sēnēs. Viens no kaitīgākajiem ir tumšais sprakšķis (Agriotes obscurus). Augiem kaitīgi ir arī svītrainais sprakšķis (A. lineatus), mazais labības sprakšķis (A. sputator) un spīdīgais sprakšķis (Selatosomus aeneus). Dažu sugu kāpuri ir plēsīgi, viņi pārtiek no kukaiņu olām vai kāpuriem. Kāpuru attīstības cikls ilgst vairākus gadus. Dzimtā > 10 000 sugu, bet Latvijā konstatēta 71 suga. Dižais sprakšķis (Athous rufus), kas sastopams vecos priežu mežos, galvenokārt Piejūras zemienē, iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā.


Krāšņvaboles (Buprestidae)
Lielākā krāšņvaboļu daudzveidība novērojama tropos (> 13 000 sugu). Latvijā konstatētas 35 sugas. Krāšņvaboles ir slaidas, metāliski spīdīgas vaboles. To kāpuri grauž koksni (izņemot ģinti Trachys, kas izalo lapas). Vaboles var novērot uz celmiem, stumbriem, lapām, dažas sugas arī uz ziediem. Siltā, saulainā laikā vaboles var novērot arī uz elektrolīniju stabiem. Lielākā Latvijas krāšņvabole ir lielā krāšņvabole (Buprestis mariana, ķermeņa garums līdz 25 mm). Šī suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 4. kategorijā.


Mārītes (Coccinellidae)
Mārītes ir visiem vairāk vai mazāk pazīstami kukaiņi. To segspārni parasti ir spilgtā krāsā – dzelteni vai sarkanbrūni ar melniem, apaļiem plankumiem vai arī melni ar sarkaniem plankumiem. Košā krāsa brīdina kukaiņēdājus putnus un ķirzakas par to, ka mārītes nav ēdamas (ir negaršīgas), jo kāju locītavu vietās tās izdala dzeltenu, smirdīgu šķidrumu. Lielākā daļa mārīšu ir plēsīgas. Gan vaboles, gan kāpuri pārtiek galvenokārt no laputīm. Vienīgā augēdāja ir biešu mārīte (Subcoccinella vigintiquatuorpunctata), kas bojā ne vien biešu, bet arī lucernas lapas. Latvijā konstatētas ~50 mārīšu sugas (pasaulē zināmas 4250 sugas). Lielākā pie mums sastopamā mārīte ir acainā mārīte (Anatis ocellata), bet visbiežāk sastopamas ir septiņpunktu mārīte (Coccinella septempunctata) un divpunktu mārīte (Adalia bipunctata).


Ķirmji (Anobiidae)
Ķirmji ir sīkas, parasti tikai dažus milimetrus garas vaboles, kas pēc izskata atgādina gremzdgraužus. To kāpuri pārtiek galvenokārt no nedzīvas koksnes, izalojot un sabojājot kokmateriālus, vecu malku, koka ēku sienas, mēbeles, gleznu rāmjus utt. Kāpuri koksni var sagrauzt tā, ka tā pārvēršas drūpošā, koksnes miltus saturošā masā. Koksni bojā, piemēram, mēbeļu ķirmis jeb tikšķis (Anobium pertinax). Savukārt maizes ķirmja (Stegobium paniceum) kāpuri sagrauž miltu izstrādājumus. Latvijā konstatētas 23 ķirmju sugas (pasaulē ~1500 sugas).


Briežvaboles (Lucanidae)
Dzimta nosaukumu ieguvusi pēc īpatnējās tēviņu augšžokļu formas, kas atgādina brieža ragus. Latvijā konstatētas tikai 6 sugas (pasaulē > 1000 sugas), tomēr ļoti reti sastopamā dižā briežvabole (Lucanus cervus, Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorija) nenoliedzami ir viens no krāšņākajiem Latvijas kukaiņiem. Biežāk sastopamas briežvaboles ir zilais praulenis (Platycerus caraboides) un vienraga praulenis (Synodendron cylindricum). LSG iekļautas arī bērzu briežvabole (Ceruchus chrysomelinus) un blāvā briežvabole (Dorcus parallelopipedus), attiecīgi 1. un 2. kategorijā. Briežvaboles attīstās trūdošā koksnē, celmos, kritušu koku saknēs un zaros.


Skarabeji (Scarabaeidae)
Skarabeji jeb plākšņtaustekleņi ir ļoti dažāda izmēra un izskata vaboles. Šiem kukaiņiem taustekļa vālīte sastāv no 3 - 7 posmiem, kas ir plākšņveida un sakārtoti vēdekļveidā. Tāda uzbūve palielina taustekļu spēju uztvert smaržas. Dzīves veids visai dažāds. Vaboles un kāpuri ir augēdāji, tomēr grauž ne tikai dzīvus augus, bet bieži vien pārtiek no augu atliekām, satrupējušas koksnes un mēsliem. Kāpuri dzīvo augsnē, trūdošā koksnē, mēslos, skudru pūžņos, zvēru alās un midzeņos. Dzimtu iedala vairākās apakšdzimtās, piemēram, bambalu (Geotrupinae), rožvaboļu (Cetoniinae), praulgraužu (Trichiinae) u. c. apakšdzimtās. Pie bambalu jeb mēslvaboļu apakšdzimtas pieder 6 sugas. Droši vien daudzi būs redzējuši melnzilas vai melzaļas, lēnīgi rāpojošas, vaboles, piemēram, bieži sastopamo meža bambalu (Geotrupes stercorosus). Šīs vaboles un to kāpuri pārtiek no liellopu mēsliem. Četras sugas pārstāv rožvaboļu apakšdzimtu. Visbiežāk sastopama zeltītā rožvabole (Cetonia aurata), kas bieži novērojama uz ziediem, piemēram, vīgriezēm. Šīs vaboles kāpuri attīstās trūdošā koksnē, arī skudrupūžņos. Arī praulgraužu apakšdzimtu pie mums pārstāv 4 sugas. Arī šo vaboļu kāpuri attīstās trūdošā koksnē. Trīs praulgraužu sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā (visas 1. kategorijā) – spīdīgais (Gnorimus nobilis), blāvais (G. variabilis) un lapkoku (Osmoderma eremita) praulgrauzis. Šeit aplūkotās apakšdzimtas ir neliela daļa no Latvijā sastopamajiem skarabejiem (kurš gan nepazīst maijvaboles, degunradžvaboles vai joslainās pūkvaboles, vismaz mēs tā ceram, ka vairākums jau nu noteikti). Latvijā pašlaik konstatētas 90 sugas (pasaulē > 2000 sugas). Bez 3 jau pieminētajām praulgraužu sugām LSG iekļautas arī: 2. kategorijā – trīsragu mēslvabole (Copris lunaris) un marmora rožvabole (Liocola marmorata); bet 4. kategorijā – komposta degunradžvabole (Oryctes nasicornis).


Koksngrauži (Cerambycidae)
Koksngrauži jeb ūsaiņi visbiežāk ir lielas vaboles. Tām raksturīgs slaids ķermenis un gari taustekļi, kas nav tas pats kas ūsas, tāpēc nav īsti korekti viņus saukt par ūsaiņiem. Piemēram, malkciršiem (Acanthocinus), taustekļu garums vairākkārt pārsniedz ķermeņa garumu (tēviņiem pat 4 - 5 reizes). Gandrīz visām sugām ir labi attīstīts skaņu aparāts, kas atrodas starp priekškrūšu vairogu un vairodziņu. Skaņu signālus var dzirdēt arī cilvēks. Koksngraužu kāpuri ir augēdāji. Viņi dzīvo augošu un nokaltušu koku, retāk krūmu stumbros un zaros, kā arī zem mizas. Savukārt stublājgraužiem (Agapanthia) kāpuri attīstās lakstaugu stublājos. Tādējādi daudzas sugas var uzskatīt (un savairojoties masveidā tās tādas arī ir) par bīstamiem meža vai koksnes kaitēkļiem.

Interesanti koksngrauži ir ligzdeņi jeb ligzdu koksngrauži (Rhagium). Šīs vaboles sastopamas uz ziediem, celmiem, zem mizas. Kāpuri attīstās nokaltušu vai stipri novājinātu koku stumbru lejasdaļā vai celmos zem mizas. Tie iekūņojas īpašās apaļās ligzdās, kas izklātas ar koku skaidām. Šādus veidojumus bieži var novērot uz nokritušas mizas gabaliem. Bieži pie mums sastopamas 2 no 3 ligzdeņu sugām. Bieži sastopama suga ir R. mordax.

Lielākā pie mums sastopamā suga ir lielais dižkoksngrauzis (Ergates faber). Tā ir 5 cm gara brūna vabole, kuras kāpuri dzīvo vecos priežu celmos un baļķos, galvenokārt piejūras teritorijā. Kāpuru attīstība ilgst 3 - 5 gadus. Konstatēts pat gadījums, kad kāpuri sagrauzuši mežu ugunsgrēku novērošanas torni. Pieaugušie īpatņi sastopami uz celmiem, baļķiem, atmirstošu koku stumbriem un to dobumos. Savukārt ēku koksngrauzis (Hylotrupes bajulus) ieviešas tikai iebūvētos sausos skuju koku baļķos, it īpaši no apaļkokiem celtās ēkās, kuras ar laiku sagrauž tik stipri, ka tās sabrūk (tādi gadījumi bijuši arī Latvijā). Par mierinājumu citu Latvijas novadu iedzīvotājiem šis koksngrauzis pārsvarā sastopams Kurzemes pusē.

Daudz koksngraužu dzīvo arī uz lapkokiem. Piemēram, uz apsēm dzīvo lielais (Saperda carcharias) un mazais (S. populnea) apšgrauzis. Savukārt melnais vītolgrauzis (Lamia textor) kaitē vītoliem un kārkliem.

Koksngrauži ir viena no labāk Latvijā izpētītajām vaboļu dzimtām. Konstatētas 102 sugas (pasaulē vairāk nekā 27 000 sugu). Desmit koksngraužu sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā.


Lapgrauži (Chrysomelidae)
Lapgrauži ir viena no lielākajām vaboļu dzimtām pasaulē. Zināmas ~35 000 sugas. Latvijā konstatētas 340 sugas, bet iespējams, ka varētu atrast vēl jaunas sugas. Lapgraužiem raksturīgs atklāts dzīvesveids. Tās sastopamas uz dažādiem augiem, kur barojas ar augu audiem vai ziedputekšņiem. Vairākumam sugu pieaugušie īpatņi ziemo – zem nobirušām lapām, augsnē vai zem nokaltušu koku mizas. Arī lapgraužu kāpuri barojas ar augu lapām vai citām auga daļām. Pazīstamākā suga, kaut arī Latvijā pirmoreiz konstatēta tikai 1958. gadā ir kartupeļu lapgrauzis jeb Kolorado vabole (Leptinotarsa decemlineata), kas bojā nakteņu dzimtas augus, tai skaitā kartupeļus. Īpatnēji lapgrauži ir spradži (Halticinae). Šo vaboļu raksturīgākā īpatnība ir spēja lēkt.

Bieži sastopams pie mums ir alkšņu zilais lapgrauzis (Agelastica alni), arī lielais apšu lapgrauzis (Melasoma populi). Šī suga iztraucēta izdala sekrētu, kas atbaida ienaidnieku. Dārzos uz liliju dzimtas augiem bieži var novērot lilijgraužus (Lilioceris). It sevišķi melnkāju lilijgrauzi (L. lilii), kas pēdējos gadu desmitos savairojies masveidā gandrīz visā Latvijas teritorijā.


Smecernieki (Curculionidae)
Smecernieki ir plašākā vaboļu dzimta pasaulē. Zināmas > 50 000 sugas, bet Latvijā konstatētas > 350 sugas, bet to skaits varētu būt pat divreiz lielāks, jo šī dzimta pie mums ir maz pētīta.

Smecernieki vairākumā gadījumu ir sīki kukaiņi, samērā reti sastopami vidēji lieli kukaiņi. Lielākā suga Latvijā – cemeru smecernieks (Lixus paraplecticus) – garumā sasniedz 2 centimetrus. Raksturīgākā smecernieku pazīme ir galvas pagarinājums – smeceris, kura galā atrodas mutes orgāni. Smeceris var būt dažāda garuma. Visgarākais – aptuveni ķermeņa garumā tas ir riekstu smecerniekam (Balaninus nucum). Visi smecernieki ir augēdāji, tāpēc daudzas sugas var būt kaitīgas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Piemēram, ābeļu ziedu smecernieka (Anthonomus pomorum) kāpuri izgrauž ābeļu un bumbieru ziedus. Savukārt mežkopjiem vislielākās raizes sagādā priežu lielais smecernieks (Hylobius abietis), jo savairojoties masveidā noposta priežu stādus un jaunās priedītes.


Gremzdgrauži (Scolytidae)
Gremzdgrauži jeb mizgrauži ir nelielas (1 - 8 mm) brūnganas vai melnas vaboles. Ķermenis cilindrisks. Vaboles un kāpuri grauž skujkoku mizu vai koksni, retāk, piemēram, ģints Scolytus sugas – lapkokus. Izgrauztās ejas ir tik raksturīgas, ka pēc tām viegli var noteikt sugu. Gremzdgrauži tāpat kā koksngrauži dod priekšroku novājinātiem vai nīkuļojošiem kokiem, bet masveida savairošanās gadījumos uzbrūk arī pilnīgi veseliem kokiem. Viens no pazīstamākajiem un bīstamākajiem meža kaitēkļiem ir egļu astoņzobis (Ips typographus), kas retumis mitinās arī uz priedes. Latvijā gremzdgrauži izpētīti ļoti labi. Konstatētas 58 sugas (pasaulē > 5000 sugu).
latvijas.daba.lv