Uguns

Uguns ir degšanas process, kura rezultātā izdalās daudz siltuma, veidojot atklātu liesmu. Uguns uzturēšanai ir vajadzīgas trīs lietas — skābeklis vai cits oksidētājs, augsta temperatūra un degtspējīgas vielas, kas parasti ir organiskas vai citas ķīmiskas vielas, kas spēj viegli oksidēties, tas ir, reducētāji. Ja šīs vielas ir vienkopus lielā daudzumā, tad var rasties nekontrolējama uguns izplatīšanās jeb ugunsgrēks. Cilvēks, iemācoties kontrolēt uguns izplatīšanos un uzturēt degšanas procesu, ieguva pārākumu pār bīstamiem dzīvniekiem un dabas procesiem. Uguns cilvēkiem dod gaismu, siltumu un drošību. Jau paleolītā cilvēki iemācījās uguni iegūt paši, kas uguns apdzišanas gadījumā ļāva to atkal atjaunot.
lv.wikipedia.org

Uguns iegūšana
Sākotnēji cilvēki uguni ieguva mežu ugunsgrēkos un citos dabas izraisītos aizdegšanās gadījumos. Taču tas padarīja cilvēkus atkarīgus no uguns, un lika tiem uguni uzturēt arī tad, kad tas nebija nepieciešams. Taču ar laiku cilvēki iemācījās uguni iegūt paši. Senākie uguns iegūšanas veidi bija no dzirkstelēm, šķiļot divus krama gabalus uz viegli uzliesmojošas vielas vai arī intensīvi beržot divus koka gabalus vienu pret otru, tādējādi paaugstinot temperatūru līdz aizdegšanās pakāpei. Arheologi atklājuši, ka cilvēki ar kramu prata iegūt uguni jau vismaz pirms 790 000 gadu. Uzlabotā variantā šie uguns iegūšanas veidi tiek izmantoti arī mūsdienu sabiedrībā. Šķiltavās tiek izmantots kramiņš, kuru šķiļot ar tērauda ritenīti, aizdedzina degmaisījumu vai gāzi. Iegūstot uguni ar sērkociņiem, sērkociņa gals, kas ir pārklāts ar viegli aizdedzināmu vielu, ir strauji jāberž pret zēveli, kurai ir abrazīva virsma. Berzes ceļā izdalītais siltums ir pietiekošs, lai sērkociņa pārklājums aizdegtos.
lv.wikipedia.org