Tvaika kuļmašīna

Tvaika kuļmašīnas, tā sauktos dampjus labības kulšanas atvieglošanai ieviesa 19. un 20. gadsimta mijā. Pirms tam kulšanai lietoja kuļmašīnas, kas tika darbinātas ar zirgiem. Labību pļāva ar speciālu pļaujmašīnu, kas vienlaikus bija arī mehānisks kūlīšu sējējs. Dampi kurināja ar malku, visu laiku pielejot klāt ūdeni. Tvaika spiediens kuļmašīnā bija septiņas atmosfēras. Rudziem pat vairāk – astoņas, jo tie smagāk gāja cauri. Dzinēji bija divtaktu un četrtaktu. Dampim uz vienu kloķvārpstas apgriezienu bija divi darba gājieni. Virzuli spieda tvaiks. Kad virzulis aizgāja līdz vidum, tvaika dalītājs izlaida to pa skursteni ārā. Tālāku griešanos nodrošināja spara rats, kas svēra apmēram 200 kilogramus. Pēc tam atkal tvaiks nāca iekšā no otra gala, un atkal dzina virzuli līdz vidum. Un dampis ar garu siksnu darbināja kuļmašīnu. Rudeņos kuļmašīna un tvaika katls tika pārvesti no sētas uz sētu. Labības kulšanai palīgā aicināja kaimiņus, rīkoja talkas. Tās izvērtās par ievērojamiem sabiedriskās dzīves notikumiem. Kaimiņiem tā bija iespēja pēc kopīga darba satikties pie mielasta galda, kur skanēja dziesmas un joki, notika arī danči.
www.zudusilatvija.lv