Taksis

Takši

Saskaņā ar Starptautiskās kinoloģiskās federācijas (FCI) klasifikāciju – takši ir izdalīti FCI 4.grupā. Nevienai citai šķirnei nav izdalīta atsevišķa grupa, kaut arī daudzas no tām tiek dalītas pēc apmatojuma, izmēra un krāsas. Taksis – „visbagātākā” šķirne, kurai viena standarta ietvaros ir 9 takšu škirnes! 

Takši iedalās 3 grupās pēc spalvas tipa:

1) Īsspalvainie takši, 2) garspalvainie takši, 3) asspalvainie takši.

Katrs spalvas tips iedalās vēl 3 apakšgrupās pēc izmēra:

1) STANDARTA taksis – krūšu apkārtmērs pieaugušam sunim – virs 35 cm, svars – ap 9 kg.

2) MINIATŪRAIS taksis – krūšu apkārtmērs no 30–35 cm (mērījumi tiek veikti – sunim sasniedzot 15 mēnešu vecumu), svars – līdz 5,5 kg.

3) TRUŠU taksis – krūšu apkārtmērs – līdz 30 cm (mērījumi tiek veikti – sunim sasniedzot 15 mēnešu vecumu), svars – līdz 3,5 kg.

FCI klasifikāciju ievēro visas tās valstis, kas ir FCI biedri – kontinentālajā Eiropā, Dienvidamerikā, Japānā. Lielbritānijā ir pieņemta sava klasifikācija – takši ir piederīgi dzinējsuņu grupai. Lielbritānijai ir arī savs šķirnes standarts, kur takši tiek dalīti pēc apmatojuma (trīs veidi) un pēc izmēra (divi veidi – standarta taksis un miniatūrais taksis).

Parasti ielās mēs redzam diezgan liela izmēra takšus. Izmēru ziņā Latvijā populārākais ir standarta taksis. Bet arī standarta takša izmērs nevar būt pārspīlēti liels, jo liels jau nenozīmē milzīgs. Standarta takša izmērs un svars nedrīkst pārsniegt standartā noteikto, bet tur ir teikts, ka ideālais svars ir ap 9 kg. Var „piedot” liekus 2–3 kg, bet nekādā gadījumā taksis nedrīkst svērt 15–17 kg.

Takša „sūtība” ir palīdzēt medniekam atrast un noķert meža zvēru. Grūti iedomāties alu, kuras ejas un līkloči būtu tik lieli lai tajos brīvi varētu pārvietoties taksis, kura svars ir 17 kg.

Vidējā lieluma taksis, jeb miniatūrais taksis sāk iegūt aizvien lielāku popularitāti Latvijā, sevišķi pilsētnieku vidū. Miniatūrā takša krūšu apkārtmērs 15 mēnešos nedrīkst pārsniegt 35 cm. Turklāt sunim ir jābūt proporcionālam, tādai kā standarta takša miniatūrai kopijai. Miniatūros takšus medībās praktiski neizmanto, kaut arī mākslīgajās alās tie nebeidz izbrīnīt ar savu drosmi un vēlmi strādāt. Savulaik šī šķirne tika radīta medībām uz sīkiem alu zvēriem. Savvaļas truši savulaik radīja lielas problēmas medniekiem. Lai tos nomedītu, alās tika laisti dūmi, liets ūdens, vai arī pielietoti citi sarežģīti un ne visai lietderīgi paņēmieni. Ideāla būtu bijusi maza, īskājaina suņa izmantošana. Sunim bija jābūt tik mazam, lai tas viegli varētu ielīst truša alā un varētu pa to brīvi pārvietoties. Plānveidīga mazo takšu selekcija tika veikta XIX gadsimta beigās.  

Vismazākais no visiem takšiem ir trušu taksis. 15 mēnešu vecumā šīs šķirnes pārstāvju krūšu apkārtmērs nedrīkst pārsniegt 30 cm. Šādu takšu Latvijā ir ļoti mazs. Lai ieraudzītu šo „brīnumu”, ir nepieciešams apmeklēt izstādes. Trušu takšu audzēšana nav vienkārša, nav viegli saglabāt suņa mazo izmēru un labo eksterjeru. Turklāt metieni ir nelieli – 2, 3 kucēni.

Trušu takši, lai arī savulaik veidoti trušu medībām, nu ir kļuvuši par dekoratīvajiem suņiem. Tomēr tā mednieka instinkts ir labi saglabājies un tie rāda labus panākumus lauku pārbaudēs. 

Mūsu valstī vispopulārākie ir īsspalvainie takši, tad seko garspalvainie takši un tikai pēdējos gados savu popularitāti iegūst arī asspalvainie takši. Salīdzinoši kontinentālajā Eiropā populārākie ir asspalvainie takši, bet Lielbritānijā – garspalvainie. 

Vācijā, kas ir takšu dzimtene, netiek pieļauta dažādas spalvas un izmēra takšu krustošana. Rets izņēmums ir iespēja krustot vienādas spalvas miniatūro un trušu taksi. Rietumeiropas valstīs šāds aizliegums ir ieviests salīdzinoši nesen. Tāpēc vēl tagad dažus, pat pieredzējušus audzētājus pārsteidz vienā metienā piedzimušie īsspalvainie un garspalvainie vai īsspalvainie un asspalvainie takši.

Šī lielā dažādība pēc spalvas, izmēra un krāsas ļauj katram atrast tieši „savu” taksi. Asspalvaini, īsspalvaini, garspalvaini, lieli un mazi, rudi, melni, brūni, marmora un tīģerkrāsas, viņi ir tik dažādi un katrs ir personība ar savu šarmu un raksturu.

Miniatūrais un trušu taksis
Daudzi domā, ka miniatūrie un trušu takši ir dekoratīvās takšu šķirnes. Bet šīs takšu šķirnes tika veidotas medībām. Audzētāji daudz darba veltīja, lai izveidotu maza auguma, spēcīgu suni ar mednieka dotumiem. Suni, kas spētu strādāt trušu alās. Daudzos Vācijas reģionos trušu populācija bija ļoti liela. Bet visdrosmīgākos un izveicīgākos suņus izmantoja arī lapsu medībās.

Mazos takšus vienmēr ir bijis sarežģīti audzēt – tiem dzimst mazs kucēnu skaits. Mazā auguma veidošanai standarta takši tika pāroti arī ar citu mazo šķirņu suņiem (tai skaitā - miniatūrais pinčers). Bet tādējādi iegūtie mazā auguma suņi bieži vien zaudēja savus mednieka instinktus, spēcīgo miesas uzbūvi, kļuva nervozi, bieži vien zaudēja jebkādu līdzību taksim.  

Sarežģītāka, bet sekmīgāka, bija miniatūro takšu audzēšana, atlasot no standarta takšu metieniem mazākā auguma suņus. Pirmo trušu takšu (kas parādījās 19. gadsimta beigās) senči bija standarta takši. Bet trušu takšu audzēšana nav viegla arī mūsdienās. Nemākulīgi veicot vaislas darbu, suņi zaudē savas proporcijas, parādās pundurisma pazīmes, zūd taksim nepieciešamās rakstura iezīmes.

Miniatūrie un trušu takši pie mums lielu popularitāti ir ieguvuši pēdējo gadu laikā. Neskatoties uz to, ka vairums cilvēku miniatūros un trušu takšus iegādājas kā dekoratīvos suņus, ir valstis, kur šie suņi tiek izmantoti medībās.

Lai nezaudētu savus mednieka instinktus, suņi tiek vesti uz apmācību mākslīgajās alās. Darbam alās, mazajiem takšiem jābūt apveltītiem ar azartu, neatlaidību, vēlmi meklēt medījumu, izturību. Tieši izturība tiek vērtēta visaugstāk! Mazie takši rāda labus rezultātus arī lauku pārbaudēs uz asins pēdu un zaķi.

Ne jau suņa izmērs ir galvenais! Galvenais ir tas, cik suns ir temperamentīgs, ar kādu azartu tas ir gatavs doties medībās, cik tas ir spēcīgs. Nenosodiet savu miniatūro vai trušu taksi par to, ka tas ir gatavs dzīties pakaļ katram kaķim, par to, ka tas stundām ilgi var "dzīt pēdas" Jūsu vasarnīcas pagalmā (lai arī Jums liekas, ka tur jau nav ko meklēt), par to, ka pļavā viņam daudz interesantāks liksies kāds putns, nevis Jūs. Taksis, neatkarīgi no tā izmēriem, ir un paliek medību suns.

Baiba Nummure
taksis.lv

Vēl par taksi
Taksis savos pirmssākumos ir cēlies no dzinējsuņiem. Īpaši augstu senatnē tika vērtēti suņi, kas spēja pa pēdām atrast zvēru un noķert to, ar balsi norādot zvēra atrašanās vietu, neļaujot tam aizbēgt, līdz ierodas mednieki. Cilvēks jau tad centās iegūt izcilus pēcnācējus, pārojot tikai labākos suņus – ar labākajiem mednieka instinktiem.

Mazākie suņi ar īsākām kājām, uzsākot pēdu dzīšanu, spēja ne tikai atrast zvēra alu, bet arī sekot zvēram tajā. Intensīvi to aprejot, takša priekštecis izdzina zvēru no alas, kur to gaidīja mednieks. Šie suņi spēja arī saķert zvēru un izvilkt to no alas. Jau tajā laikā izstrādājās takša medību "manieres". Šādi suņi nedrīkstēja izcelties ar pārmērīgu agresiju, tiem bija jābūt azartiskiem, neatlaidīgiem. Šādas iemaņas īpaši bija nepieciešamas, medījot āpšus. Ne velti takša vāciskais nosaukums ir "dachshund", kas tulkojumā nozīmē "āpšu suns".

Takša veidošanās sākās Vācijas teritorijā XVI gadsimta vidū, bet tā sencis bija zema auguma dzinējsuns, kuru sauca par medību brakku. Eksterjers tika veidots, saīsinot suņu ekstremitātes un pagarinot ķermeni. Takša senčus izmantoja ne tikai medījot zvēru alā, bet arī zaķu un trušu medībām virs zemes. Jau senatnē par takšu darba spējām tika rakstīts: "Tie var medīt ne tikai kalnos, mežā un uz lauka, bet atrod dažādus zvērus arī zem zemes." (Flemmings, 1719.); "Taksis nepārspējami aizraujas ar pēdu dzīšanu, ielienot visbriesmīgākajos brikšņos; pateicoties lieliskajai ožai, tas ātri spēja atrast medījumu, aizmirstot visu uz pasaules… Stundām ilgi var sekot izbiedētam zaķim…, nenogurdināmi skrien pakaļ savvaļas kazai." (A. E. Brems, 1829-1884).

Meža zvēri no tik maza auguma suņa īpaši nebaidās, bēg no tā lēnām, bieži pat apstājoties, kas atvieglo mednieka uzdevumu. Takša uzdevums ir, atrodot medījumu, to apriet, novēršot uzmanību uz sevi. Mednieks, orientējoties uz suņa balsi, spēj pietuvoties zvēram attālumā, kas ir izdevīgs precīza šāviena raidīšanai.

Taksis ļoti veiksmīgi tiek izmantots aizšautu zvēru meklēšanai. Un, atšķirībā no liela auguma suņiem, taksis izmanto zemo ožu, tas ir, nemeklē zvēru ostot gaisu, bet gan tā atstātās pēdas uz zemes.

Mūsdienās sava jautrā rakstura un mazā auguma dēļ, taksis ir kļuvis par cilvēka kompanjonu. Takši, kuru senči vairākās paaudzēs netiek izmantoti medībās, rakstura ziņā ir atšķirīgi no tiem, kuri paaudžu paaudzēs iet medībās. Šie suņi ir vairāk orientēti uz saimnieku, neiziet uz konfliktu ar citiem suņiem, tie ir saprātīgi, jautri, lieliski prot kontaktēties ar cilvēku un citiem dzīvniekiem. Tie ar prieku mācās izpildīt dažādus trikus, tādējādi priecējot bērnus un arī pieaugušos ģimenes locekļus.

Vairums takšu pēc sava temperamenta ir sangviniķi. Tie spēj pamanīt pat tādas lietas, kurām cilvēks nepievērš uzmanību. Taksis, pirms kaut ko darīt, visu kārtīgi apsver. Tas ļoti ātri apgūst vārdus (komandas), adekvāti reaģē uz tiem, reizēm radot iespaidu, ka saprot cilvēka valodu. Taksis mājās ir saimnieks. Tas vienmēr ir lietas kursā par to, kas mājās notiek, kurš ko dara un kur norisinās interesantākās lietas. Sevišķi interesanti taksim ir virtuvē, īpaši, ja kāds tur gatavo ēdienu.

Ēdienam takša dzīvā ir īpaša nozīme, tā dēļ taksis ir gatavs veikt varoņdarbus, izrādīt īpašu izveicību, vai pat veikt zādzību, zinot, ka par to tiks sodīts. Bet tas jau būs pēc tam…

Bet nebūtu pareizi teikt, ka visi takši ir rīmas. Arī starp takšiem ir sastopami mazēdāji, kas atradīs interesantākas nodarbes par ēšanu.

Bet takši ir tik dažādi, tiem piemīt plašs spektrs īpašību. Ir gudrie un ir dumjie, ir vienkāršie un ir viltīgie, ir savtīgie un ir cēlsirdīgie, ir bezkaunīgie un ir delikātie, ir altruisti un ir pašmīļi. Tā var turpināt un turpināt, bet šķirni raksturojošās īpašības atrodas kaut kur pa vidu.